Arhitekte

1980

1980. gadā absolvēju Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras un celtniecības fakultātes Arhitektūras nodaļu, 1995. gadā ieguvu arhitektūras maģistra grādu.

Agrā jaunībā gan biju iecerējusi kļūt par kinorežisori, jo kino pasaulē ietilpa mūzika, glezniecība un literatūra – un tās visas man interesēja! Sava nozīme bija arī tēva brālim latviešu kinorežisoram Varim Krūmiņam. Gribēju studēt Vissavienības Valsts Kinematogrāfijas institūtā Maskavā, kur tolaik un arī vēlākajos gados skolojās latviešu kino elite. Tēvs un Vara draugi delikāti norādīja, ka uzreiz pēc vidusskolas kinolietai esmu par zaļu - derētu vispirms iegūt savu pasaules redzējumu un tad mēģināt.

Uzklausīju tēva vērtējumu par manām dotībām - vienlīdz attīstīta kā eksaktā, tā humanitārā puse, un arī ieteikumu - tieši arhitektūra ir tā joma, kurā nepieciešamas abas smadzeņu puslodes. Iestājos arhitektos. Pati sevi mierināju, ka ilgāk par trim gadiem tur nestudēšu, jo "pasaules redzējums" tad jau būs dabūts un varēšu braukt mācīties taisīt kino.

Sākotnēji nesapratu, kur esmu nokļuvusi. Pēc 2. kursa paņēmu akadēmisko gadu, lai visu pārdomātu. Tad iemīlējos, un prom no Rīgas braukt vairs negribējās. 3. kursā sapratusi, kāda diža pasaule ir arhitektūra, es atraisījos. Diplomdarba novērtējums bija – izcili.

Pēc augstskolas beigšanas 1980. gadā mani uzaicināja strādāt RPI Arhitektūras katedrā.

Tolaik pasniedzēja darbu savienot ar praktizējoša arhitekta darbu nedrīkstēja. Piedalīties konkursos savukārt bija atļauts.

Manā izjūtā proporcijas starp radīšanas brīdi un arhitektoniskas idejas reālo iedzīvināšanu (elektrība, kanalizācija, siltumapgāde, etc.) bija nesamērīgas. Izvēlējos sev tuvāku, emocionālāku ceļu – strādāt kopā ar tēlniekiem. Tapa piemiņas ansamblis dzejniekam Ojāram Vācietim Carnikavas kapos, kas toreiz palika nerealizēts, Mirdzas Ķempes laukums Liepājā kopā ar tēlnieci Ligitu Ulmani, latviešu eposa "Lāčplēsis" 100-gadei veltītais piemineklis tā autora Andreja Pumpura dzimtajā vietā Birzgalē kopā ar tēlnieku Jāni Karlovu; Rīgas domes un Latvijas Arhitektu savienības rīkotajā konkursā par arhitekta J. F. Baumaņa laukuma izveidi pie Augstākās tiesas ēkas Rīgā kopā ar arhitektu Uģi Zāberu izstrādātais projekts ieguva 1. vietu (1991), bet straujajos pārmaiņu laikos netika īstenots.

Arhitekts ir domāšanas veids, tāpēc sevi joprojām uzskatu par arhitekti. Tā ir vēriena un mēroga māksla, pasaules redzējums.

Ojāra Vācieša (1933-1983) un Ludmilas Azarovas (1935-2012) piemiņas ansamblis Carnikavas kapos

Andreja Pumpura piemiņas vieta Birzgalē pelnījusi godpilnu attieksmi