Es savu tēvzemi dzirdu

Laikraksts “Padomju Ceļš”, 1988. gada 1. oktobrī

“Kur ņemsim tādas dziesmas
Kā tās, kas aizmirstas,
Kas tika lielās briesmās
Caur svešiem gremdētas?” –

rakstīja Andrejs Pumpurs 1873. gadā dzejolī “Meklēsim dziesmas”. Un pats dod atbildi ar savu eposu “Lāčplēsis”, kas radīts uz tautas mutvārdu poētiskās daiļrades pamata. Tautai ir tādas dziesmas, tikai tās jāizceļ no aizmirstības, tautai ir tādi vārdi, ir varoņi, ir brīvības alkas. No tautas nācis tās apdziedātājs Andrejs Pumpurs.

Šoruden viņa 147. dzimšanas diena, eposa “Lāčplēsis” simtgade. Pumpurs, Rīga, Birzgale, Lielvārde, “Lāčplēsis” – aizvadītajā nedēļā mūsu sarunās allaž ievijās šie vārdi, jo tur ir svētvietas, kas “Lāčplēša” svētkos sauca atcerēties, apzināties, novērtēt, kas ir bijis Pumpurs un “Lāčplēsis” latviešu tautai, kas viņi ir šobrīd un būs cauri laikiem un paaudzēm. Uz jautājumu atbildi var meklēt arī šais jubilejas dienās, kas kļuva par īstiem tautas svētkiem.

Tie sākas jau 21. septembrī Lielvārdes kultūras namā ar zinātnisku konferenci. Uz to kā allaž ieradušies klausītāji no visiem Latvijas novadiem. Šoreiz interese īpaši sakāpināta – par “Lāčplēsi” referātus lasa Monreālas universitātes profesore Vaira Vīķe-Freiberga, Stokholmas universitātes profesore Velta Rūķe-Draviņa, Lielvārdē ieradies Prāgas Kārļa Universitātes profesors Radegasts Paroleks, Silvestrs Gaižuns no Lietuvas un mūsu pašu literatūrzinātnieki – Konstantīns Karulis, Jānis Kalniņš, Jāzeps Rudzītis, Janīna Kursīte, Imants Pijols, Saulcerīte Viese – katrs ar saviem, interesantiem faktu materiāliem, atzinumiem, kurus vienoja kopēja doma – “Lāčplēsim” ir nepārvērtējama nozīme savas tautas atmodā, tās pašapziņas veidošanā.

– Lāčplēsis ir tēls, ar ko tauta reabilitējas vēstures priekšā, – sacīja Vaira Vīķe-Freiberga. Brīnišķīga latviešu valoda, ar mīlestību izrunāts katrs vārds – arī tas ir klausītāju vienprātīgs atzinums par referentiem. Ne velti pēc Veltas Rūķes-Draviņas referāta uz skatuvi devās aktrise Velta Līne. Sacīt paldies par skaisto valodu referentei, sacīt paldies par to, ka viņa reiz to mācījusi arī aktrisei skatuves gaitu sākumā. Radegasts Paroleks latviešu valodā mums stāstīja, ka atvedis sev līdzi “Lāčplēša” tulkojumu čehu valodā, tulkojis Mirdzas Ķempes, Vizmas Belševicas, Montas Kromas un Ārijas Elksnes dzeju. Nule čehu valodā iznākusi grāmata “Mīlestības krāšņie koki”, padomā vēl latviešu dzejas antoloģija “Dvēseļu mežs”, latviešu tautasdziesmu izlase “Mana mīļā skaisti dzied”, A. Čaka “Mūžības skartie” un citi darbi. Cik gaiši un ar kādu cieņu Radegasts Paroleks mums sacīja: “Jūsu Pumpurs.” Kaut mēs paši biežāk pieminētu SAVU Pumpuru, “Lāčplēsi”.

Silvestrs Gaižuns stāstīja par savas tautas varoņgaru, Vinca Krēves “Dainavas novada veco ļaužu teikas”. Vaižgana “Plaisa mākoņos” – arī viņi deva tautai varoņus, tādus, kā mums Pumpurs Lāčplēsi, lai arī lietuviešiem nav sava eposa, kā mums.

Tēmu bija daudz, grūti pat uzskaitīt, taču visu laiku neatstāj doma, kā šie zinātnieku pētījumi iekļausies mūsu mācību grāmatās par Pumpuru un viņa eposu, kā veiks savu svētīgo darbu jaunās paaudzes audzināšanā. Tādēļ es izmisīgi pūlējos ieraudzīt zālē skolotājus un kultūras darbiniekus – viņu noteikti bija daudz, bet mūsējo, tieši no Lāčplēša novada gan varēja būt vairāk. Varēja būt vairāk arī to, kuri no augstām tribīnēm mēdz runāt par latviešu tautas literatūru un mākslu. Es zinu – rudens darbi, kartupeļi, bietes, bet, lūdzu, nevajag. Ja mēs gribam sevi apzināties kā tautu, ja gribam pastāvēt – vispirms krāsim sevī gara gaismu, centīsimies to dot saviem bērniem. Mana vieta zālē bija starp Kaibalas skolas skolotājām un Ogres vidusskolas skolotāju Olgu Lemhenu. Viņas kā īstā mācību stundā visu pierakstīja. Tātad nepazudīs, aizies tautā te dzirdētais un redzētais.

– Kas ir Lāčplēsis? Varonis? Ģēnijs? Izņēmums? Nē, tā ir pati tauta, – Rīgā, Lielajos kapos nākamajā, A. Pumpura dzimšanas dienas rītā, pie viņa atdusas vietas sacīja dzejniece Māra Misiņa. Šogad te atjaunota sena tradīcija. Uz dzejnieka kapa kā sendienās noliek ozollapu vītni no rakstnieka, A. Pumpura daiļrades pētnieka Teodora Zeiferta dārza. Sveču liesmas, rudens ziedi, tautasdziesmas un lielā Dziesma “Nevis slinkojot un pūstot, tauta zied un tauta zeļ”. Veltīta Pumpuram. Mums visiem. Tagad, šai cerību un atmodas laikā.

Vēl šai dienā ir Birzgale – “tālu no ļaunas rokas un ļaunas acs”, kā sacīja tēlnieks Jānis Karlovs. Te, Birzgalē, Ķeirānu meža mājiņas vietā, līdzās ozolam, kas te iedēstīts 1927. gadā, pacēlies viņa veidots piemineklis Andrejam Pumpuram. Ar starpposmiem savienotie gaišie gliemežakmens bloki veido Austras koka zarojumu un atgādina – spēks ir vienībā.

Ļaužu simti nāk un nāk. Cits kā uz svētnīcu, daudzi jaunie ar ziņkāri, arī ar vienaldzību acīs. Bet kur, kur lai būtu radies kas cits? Tik daudzreiz jau redzētas viņu tukšās acis ne vien pie šī pieminekļa stāvot. Vai mums pietiks spēka un gudrības:

“Atklāt miglaino segu no sirmās senatnes, caur ko
Cilvēki, mācoties pazīt pagātni, varēs ar drīzi
Savu kārtību pārlabot un tad sataisīt jauku
Lielu nākotni pilnīgi glītotā, laimīgā veidā.’’
(A. Pumpurs. Lāčplēsis. III dziedājums)

Dzied Birzgales astoņgadīgās skolas koris, dzidri skan mazo balstiņas, dzied Birzgales sieviešu vokālais ansamblis, spēlē pūtēju orķestri, runā Birzgales ciema izpildkomitejas priekšsēdētāja Skaidrīte Okmane, LKP rajona komitejas pirmā sekretāre Janīna Āboliņa, dzejnieks Knuts Skujenieks, A. Pumpura dzimtas pētniece Vaida Villeruša, Krauķu māju saimnieks Voldemārs Zemulis, tēlnieks Jānis Karlovs, PSRS tautas skatuves māksliniece Velta Līne atgādina A. Pumpura teikto: “Ko runāja sveši ļaudis, to tu līdzi nerunā…”

Lielvārdes jostu no pieminekļa noņem rajona izpildkomitejas priekšsēdētāja vietniece Ludmila Sokolova un kultūras nodaļas vadītāja Velta Pētersone. Skan paldies viņām par darbu šīs svētvietas tapšanā, paldies tēlniekam Jānim Karlovam, arhitektei Ingūnai Rībenai, Birzgales astoņgadīgās skolas direktoram Ilgonim Grāvītim. Lai taka uz šo vietu nekad neaizaug. Lai laukakmeņu klajs ap pieminekli ik solī mums atgādina, ka ceļš uz patiesību ne vienmēr ir gluds. Ir brīnišķīga sajūta, ir atdots parāds Andrejam Pumpuram, ir atdots parāds tiem, kuri ticēja šī mirkļa nenovēršamībai, nolemtībai, tam, ka reiz izlieksies taisnas pērtās muguras. “Pērtās dvēseles izliekt vēl grūtāk,” – šai dienā sacīja dzejnieks Knuts Skujenieks. Andrejs Pumpurs reiz ticēja, ka var. Tik daudz gaišu, brīvu vārdu – kā lai visus tos uzrakstu uz papīra, ja tiem nevajadzēja starpnieka – tie nāca no sirds un gāja uz sirdi. Bija brīži, kad izzuda laiks. Šķita, ka mēs visi tur, Birzgalē, pirms simt gadiem svinam “Lāčplēša” iznākšanas brīdi. Plīvo sarkanbaltsarkanais karogs un vējš, šķiet, pāri pakalnam no Daugavas skriedams, atnes dziesmu “Dievs, svētī Latviju!” Stiprie un lepnie lielvārdieši dzied, tie, no Lāčplēša cilts, un mēs viņiem līdzi: “Dievs svētī…Palīdzi latviešu tautai” – kā lūgšanu lūpas teic līdzi, vēl īsti nezinot vārdus, melodiju simtgadīgai latviešu dziesmai, un kaklā kāpj kamols.

Ap pieminekli klājas ziedi, un mums jādodas prom. Vēl nav galā šī bagātā diena. Mēs vēl braucam uz Lielvārdi, uz A. Pumpura muzeju. Mūs neviens neorganizē, nenorāda, neaudzina, mēs jūtamies brīvi šī nama pagalmā Daugavas krastā. Un nekad no šejienes mēs neaizejam tukšā. Mājas otrajā stāvā pie pavērta loga stāv Tautas rakstnieks Gunārs Priede, sētā viesmīlīgā muzeja saimniece Anastasija Neretniece, bērni sastājušies rindiņā pēc autogrāfiem pie dramaturga Paula Putniņa. Kā allaž muzeja svētkos redzam Saulcerīti Viesi, Imantu Pijolu, Jāzepu Rudzīti, Māri Čaklo, Veltu Līni, Jāni Baltvilku, Paulu Kveldi, Vaidu Villerušu, Romānu Pussaru. Viņu klātbūtne rada mieru un mājas svētības sajūtu. Pie Lāčplēša akmens enerģiski rosās Jelgavas Tautas teātra režisore Lūcija Ņefedova un Dzintra Bļodone. Tūlīt akmens kļūs par savdabīgu skatuvi. Sāksies Dievu sapulce no “Lāčplēša” I dziedājuma Jelgavas un Lielvārdes aktieru atveidojumā.

Varam iet tālāk, apskatīt eposa varoņus, kurus ozolkokā veidojuši VEF Kultūras un tehnikas pils Jāņa Karlova vadītās Tautas studijas “Doma” dalībnieki Vilis Ansavs, Pēteris Mellis, Ēriks Delpers, Aija Dauvarte. Te viņu veidotie Lāčplēsis, Laimdota, Kangars – katru gadu mākslinieki piepulcē viņiem vēl kādu tēlu. Šogad atvērtas arī baznīcas durvis, vairs neizliekamies kā citgad, ka dievnama te nemaz nav. Šogad te “Lāčplēša” koris nodzied tā, ka sirma māmuļa tūlīt taisnā ceļā dodas pie diriģenta Mārtiņa Putniņa ar asarām acīs un sajūsmas apliecinājumiem.

Svētku dalībniekus Lielvārdes pusē sveic agrofirmas “Lāčplēsis” priekšsēdētājs Žanis Holšteins. Šogad viesu pulkā starptautisko tulkotāju un izdevēju semināra dalībnieki, arī tie, kuri iepriekšējā dienā Lielvārdes kultūras namā lasīja saistošus referātus par A. Pumpura eposu. Soms Urpo Vento dāvina muzejam tikko Somijā iznākušo eposu “Lāčplēsis”, Radegasts Paroleks no Čehoslovākijas – eposa tulkojumu čehu valodā, Emīlija Augstkalna eposa izdevumu igauņu valodā, Sergejs Poņizņiks no Baltkrievijas – latviešu tautasdziesmas baltkrievu valodā. Speciālprēmiju par darbu A. Pumpura daiļrades pētīšanā saņem literatūrzinātnieks Jāzeps Rudzītis. Viņa ievadapcerējumi un komentāri jaunajā zinātniskajā “Lāčplēša” izdevumā runā paši par sevi. Paldies viņam par lielo darbu. Uzzinām arī konkursa “Lāčplēša novadā dzīvojam” uzvarētājus. Un tad arī svētku noslēgums, literārs sarīkojums Lielvārdes kultūras namā. To lieliski vada Tautas rakstnieks Gunārs Priede. Runā dzejniece un tulkotāja Maija Borisova no Ļeņingradas, Radegasts Paroleks, Silvestrs Gaižuns, dzeju lasa Māra Zālīte. Vaira Vīķe-Freiberga saka:

– Līdz šim man Pumpura eposs bija tikai vārdi. Tas bija sirdī iznēsāts dārgs tautas eposs un tomēr – tikai vārdi. Šais divās Lielvārdes pusē aizvadītajās dienās es to jutu ieaugam dzimtajā zemē, ieskalojamies Daugavas ūdeņos. Aiz tā es ieraudzīju Lāčplēša ģinti, viņa asinsrites turpinājumu.

To sacīja cilvēks, kurš nedzīvo Latvijā. Ko varam pasacīt mēs? Pajautāsim katrs sev. Vai sadzirdējāt, cik šodienīgs ir dzejnieks Andrejs Pumpurs? Cik šodienīgs ir Lāčplēsis un Kangars! Un cik vajadzīgi šobrīd ir dzejnieces Māras Zālītes vārdi: “Es savu tēvzemi dzirdu.”

LĪGA TREZNOVSKA