11. Saeimas deputāte

2011. – 2014.

Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas un Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas Valstiskās audzināšanas apakškomisijas priekšsēdētāja vietniece,
Saeimas Pieprasījuma komisijas locekle,
Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas Demogrāfijas lietu apakškomisijas locekle,
Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas locekle,
Saeimas Tibetas atbalsta grupas priekšsēdētāja vietniece,
Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijas „Par Ķemeru sanatorijas pārvaldīšanas juridisko un faktisko situāciju, lai izvērtētu Ķemeru sanatorijas privatizācijas tiesiskumu, privatizācijas līguma izpildi, kā arī izvērtētu situāciju saistībā ar SIA “Ominasis Latvia” reģ.Nr.40003417017 maksātnespēju” locekle

Būtiskākais no šajā sasaukumā paveiktā – nākamajās rindkopās.

Komisija pieprasa skaidrot Labklājības ministrijas dzimumu līdztiesības plānā 2012. – 2014. gadam ietverto jēdzienu patieso nozīmi

2012. gada rudenī Labklājības ministrija prezentēja no dāņu valodas tulkotas un latviešu bērniem adaptētas grāmatiņas par dzimumu maiņu (Louise Windfeldt „Diena, kad Kārlis bija Karlīna” un „Diena, kad Rūta bija Rihards”). Metodiskā materiāla (Louise Windfeldt „Pirmsskolas, kurās ir vieta PepijPrinčiem un PirātPrincesēm”) un bērnu grāmatu publiskošana sabiedrībā izraisīja asas diskusijas, pievēršot dzimumu līdztiesības politikai iepriekš nebijušu sabiedrības uzmanību.

Tāpat kā liela Latvijas sabiedrības daļa uzskatīju, ka šādi Labklājības ministrija īsteno teroru pret nācijas morālo identitāti. Savus argumentus izklāstīju portālā Delfi.lv rakstā „Ļaujiet mums palikt pie īstām un patiesām vērtībām”.

2012. gada 27. novembrī Ministru kabinets noraidīja 11. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas lūgumu pārskatīt „Plānu dzimumu līdztiesības īstenošanai 2012. – 2014. gadam”, kā arī neatbalstīja komisijas atzinumu par Labklājības ministrijas un Ziemeļvalstu Ministru padomes projekta ietvaros izdoto dāņu autores bērnu grāmatu un metodiskā līdzekļa nepiemērotību izmantošanai Latvijas pirmsskolas izglītības iestādēs.

36 Saeimas deputāti 2013. gada 31. janvārī nosūtīja Ministru Kabinetam vēstuli, kurai pievienoja arī ekspertu atzinumus un komentārus. 5. martā valdība atkārtoti noraidīja lūgumu apturēt dzimumu līdztiesības plāna darbību.

Par Satversmes preambulu

2012. gada otrajā pusē Latvijā aizsākās diskusijas par nepieciešamību papildināt Satversmi ar ievadu jeb preambulu, kurā būtu definēti mūsu nacionālās un morālās identitātes pamatprincipi, Latvijas kā nacionālas valsts pastāvēšanas jēga un mērķi. Iesaistoties diskusijās Saeimā un sabiedrībā, paudu savas domas un atbalstu preambulai divos rakstos („Preambula TĒVZEMEI un BRĪVĪBAI” un „Sapnis par valsti bez preambulas”), ko publicēja portāls delfi.lv un ir.lv

2014. gada 19. jūnijā Saeimas deputāti Satversmes ievadu pieņēma galīgajā lasījumā.

Par likumprojektu „Grozījums Vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņas likumā”

2012. gada 15. novembra Saeimas sēdes darbakārtībā tika iekļauts likumprojekts, kurš paredzēja likumā esošo etnisko tautības noteikšanas kārtību papildināt ar jaunu konceptu, proti, atļaut citu etnisko izcelsmju cilvēkiem nostiprināt savu piederību latviešu tautai, balstoties uz brīvprātības principu. Likumprojekta iesniedzēji uzskatīja, ka latviskā garā uzaugušajiem Latvijas Republikas pilsoņiem tiek liegta iespēja sevi apliecināt par latviešu tautas daļu tikai tādēļ, ka viņu vecākiem bijusi cita etniskā piederība un tas neesot taisnīgi. Apspriežamā likumprojekta autori tēmēja ļoti dziļi: par novecojušu pasludināt pašu pamatprincipu, uz kā balstās 18. novembra Latvijas kā nacionālas valsts pastāvēšana un teritoriālā nedalāmība.

1918. gadā proklamētās Latvijas Republikas robežas ir nospraustas pēc etniska principa un nesakrīt ar vēsturiskajām guberņu un apriņķu robežām. Latvijas valsts teritorija ir latviešu tautas apdzīvotā teritorija jeb latviešu tautas tēvzeme – un pats tēvzemes vārds jau ietver ģenētisko tautības principu. Latviešu nacionālā valsts ir izveidota pēc tā vienkāršā principa, pēc kāda cilvēce gadu tūkstošiem ir noteikusi un joprojām nosaka cilvēka tautību.

Arī mani argumenti un publiski paustais viedoklis sekmēja to, ka Saeimas deputāti nobalsoja pret likumprojektu.

Runa Saeimas plenārsēdē

Par Rīgas pili

2013. gada 20. jūnijā Rīgas pilī, kurā noritēja remontdarbi, izcēlās ugunsgrēks. Līdzīgi daudziem Latvijas iedzīvotājiem un amatpersonām, arī es sākotnēji paļāvos uz ātru un izlēmīgu rīcību gan no v/a „Valsts Nekustamie īpašumi”, gan renovācijas darbu veicēju – būvniecības uzņēmumu – un citu iesaistīto institūciju puses.

Diemžēl mēnesi vēlāk izrādījās, ka Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā un Rakstniecības, mūzikas un krājuma telpās lietavu laikā līst cauri griestiem kā lauka vidū. Pēc manas iniciatīvas sasaucām Saeimas Izglītības, kultūras un zi­­nātnes komisijas ārkārtas sanāksmi, uz kuru tika aicinātas visas ar pili saistītās puses.

Kopš uguns­grēka bija pagājis vairāk nekā mē­­nesis, bet izrādījās, darbi nebija sā­­kti, – izvesti nebija pat samir­­kušie būvgruži. Viss ticis pakļauts bažām par to, ka, kaut ko pakustinot, apdrošinātāji nesegs zaudējumus vai arī Valsts policijas veiktā izmeklēšana tiks traucēta.

Lai arī netika izveidota manis rosinātā Krīzes grupa Rīgas pils ugunsgrēka seku novēršanas koordinācijai, komisijas sēdei ārkārtas situācijā bija būtiska loma. Trīs dienu laikā pēc sanāksmes tika uzsākti pirmie nepieciešamie darbi. Vēlāk komisija arī apmeklēja Rīgas pils prezidenta un muzeju daļu, lai savām acīm redzētu nodarītos postījumus un pārliecinātos par būvnieku solījumu īstenošanos praksē.

Turpmāk 11. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija atkārtoti tikās ar institūcijām, kas saistītas ar Rīgas pili, lai būtu drošība, ka tās glābšanas un atjaunotnes procesi rit pilnā sparā.

Vilcināšanās ap Rīgas pils atjaunošanu

Par Dziesmu svētkiem – valsts svētkiem

Pēc XXV Vispārējiem latviešu Dziesmu un XV Deju svētkiem 2013. gada vasarā aktualizējās jautājums par Dziesmu svētku statusu un pēcsvētku brīvdienu Latvijas iedzīvotājiem.

Dziesmu un deju svētku padomes sēdē, atbalstot svētku dienas statusa piešķiršanu, uzsvēru: „Mūsu tautai jāstiprina pašapziņa, jāapzinās, ka šie svētki reizi piecos gados ir mūsu identitātes lielākais kopsaucējs, mugurkauls, kas satur mūs kopā.”

Rudenī par to sprieda Saeimas Izglītības, kultūras un zi­­nātnes komisijā. Aizstāvēju viedokli, ka svētkiem jāpiešķir valsts svētku statuss un ka arī brīvdienai jābūt kopīgai visas valsts iedzīvotājiem, nevis dalībniekiem vien.

Pusotra gada garumā birokrātiskajos līkločos atbalstīju Kultūras ministrijas Nacionālās kultūras centra izstrādāto un Ministru kabinetā iesniegto likumprojektu par grozījumiem likumā "Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām".

2014. gada 2. oktobrī Saeima Dziesmu un deju svētku kulminācijas dienu noteica par valsts svētku dienu Latvijā. (Ja tā iekrīt brīvdienā – un noslēguma koncerts vienmēr notiek svētdienā - nākamā diena atbilstoši likumdošanai ir brīva.) Pirmo reizi Dziesmu un deju svētkus kā valsts svētkus atzīmēsim 2018. gadā – Latvijas valsts simtgadē.

Par 16. martu

20. gs. 80./90. gadu mijā arī Latvijā 16. marts kļuva par datumu, kad bijušie leģionāri, viņu draugi un tuvinieki, atceras un piemin Otrā pasaules kara cīņās kritušos, ievainotos un dzīvi palikušos, trimdā izkaisītos un padomju filtrācijas un soda nometnes pārdzīvojušos un no tām neatgriezušos latviešu karavīrus, kuri bija spiesti uzvilkt svešas uniformas, jo citas iespējas kā aizkavēt padomju okupācijas atgriešanos toreiz nebija.

Vienlaikus daudzi ārzemēs un arī Latvijā saredz tikai leģionāru piederību vācu SS karaspēkam, nevēloties izprast atšķirību starp nacistu noziegumiem un cīņām frontē, tāpēc 16. marts no vienkāršas leģionāru atceres dienas, kāda tā Latvijā bija līdz 1998. gadam, mūsdienās ir pārvērties par starptautisku saspīlējumu, iekšpolitisku spekulāciju, naidīgas propagandas un sabiedrības konfrontācijas demonstrācijas datumu.

Joprojām Latvijā „leģionāru jautājums” netiek novērtēts ne patiesi, ne godīgi pret pašiem cīnītājiem. Uzskatu, ka mums ar cieņu ir jāizturas pret iepriekšējām paaudzēm. Tāpēc ik gadu esmu kopā ar leģionāriem 16. martā Rīgā un Lestenē, un 8. maijā Lestenē.

Uldis Neiburgs, 1944. gada 16. marts vēstures literatūrā [PDF]

Par skaidriem kritērijiem

Arī šīs Saeimas sasaukuma laikā sabiedrībā un kultūras nozares profesionāļu vidē turpinājusies manis savulaik aizsāktā diskusija par kritērijiem, piešķirot valsts dotāciju radošiem projektiem. Mans viedoklis – valsts atbalsts kultūrā Latvijā būtu jāizmanto lietderīgi, rūpīgāk izvērtējot projektus, kam tiek piešķirts valsts līdzfinansējums.

Nekādi neapšaubu radošas personas tiesības uz radošo brīvību un tiesības uz brīvu savas ieceres īstenošanu, tomēr jūtos atbildīga nodokļu maksātāju priekšā par valsts naudas izlietošanu un vēlos veicināt izcilu, kvalitatīvu, konkurētspējīgu mākslas darbu tapšanu.

Valsts finansējums kultūrai domāts sabiedrības morāli ētisko standartu celšanai un intelektuālās, garīgās dzīves attīstībai un veicināšanai, nevis konkrētas nozares darbinieku uzturēšanai.

Diskusija Latvijas sabiedrībā turpinās.

Par Ķemeru sanatoriju

2013. gada aprīlī Saeimā tika izveidota parlamentārā komisija nolūkā apzināt Ķemeru sanatorijas pārvaldīšanas juridisko un faktisko situāciju, kā arī izvērtēt tās privatizācijas tiesiskumu un situāciju saistībā ar SIA „Ominasis Latvia” maksātnespēju. Līdzdarbojos komisijā, jo kā arhitekte īpaši novērtēju Latvijas 20. gs. 30. gadu arhitektūras lepnumu, kas ir mūsu kultūras mantojuma būtiska sastāvdaļa. Komisija izteica atbalstu Jūrmalas domes iniciatīvai iegādāties sanatoriju (tomēr šī iecere neīstenojās), kā arī sagatavoja ziņojumu, kuru iesniedza 11. Saeimas Tautsaimniecības, vides aizsardzības un reģionālās politikas komisijā.

Bezgalīgie runu plūdi turpinās