Runa Saeimas plenārsēdē likumprojekta „Grozījums Vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņas likumā”

11. Saeimas sēdē 2013.gada 28. februārī

Priekšsēdētājas kundze, godājamie kolēģi!
Šis, man liekas, ir viens no absurdākajiem likumprojektiem, kāds jebkad ticis skatīts. Var, protams, lietas novienkāršot, bet vai tiešām nav nekādu robežu? Es tikai priecātos, ja tik vienkārši un mehāniski varētu palielināt latviešu skaitu, kā to, bez jebkādām iepriekšējām diskusijām ar sabiedrību, iecerējuši likumprojekta autori.

Rūpīgi iepazīstoties ar apspriežamā likumprojekta anotāciju, cerēju atrast argumentus par labu piedāvātajiem grozījumiem. Diemžēl argumentu vietā ir tikai pliki, diskutabli, tendenciozi un provokatīvi apgalvojumi.

Likumprojekta autoriem rūp tas, ka latviskā garā uzaugušiem Latvijas pilsoņiem tiek liegta iespēja publiski apliecināt savu piederību pie latviešu tautas, ja viņu senči nav latvieši. Personas tautības noteikšana tikai pēc tās priekšteču identitātes esot netaisnīga un novecojusi. Vietā tiek piedāvāts brīvas izvēles princips, saskaņā ar ko pilsonis, kurš jūtas piederīgs latviešu kultūrtelpai un augstākajā līmenī prot latviešu valodu, pēc vismaz 15 Latvijā nodzīvotiem gadiem var pasē pārrakstīties par latvieti. Tas paaugstināšot sabiedrības integrācijas pakāpi, jo cilvēki, kas jūtas latviskai kultūrvidei piederīgi, nebūšot no tās izstumti savas etniskās piederības dēļ. Tā tikšot veicināta individuālā komforta līmeņa paaugstināšanās, un tas savukārt esot būtisks tautsaimniecības attīstības priekšnoteikums. Tā apgalvo likumprojekta autori.

Nesen, diskutējot par tautības ieraksta atjaunošanu pasē, daudzi atcerējās 1855. gadu, kad Krišjānis Valdemārs pie sava Pēterburgas dzīvokļa durvīm pielika plāksnīti ar uzrakstu “latvietis”, tā apliecinot savu etnisko identitāti.

Šoreiz gribu atgādināt citu mūsu kultūras vēstures faktu. 1796. gadā Gothards Frīdrihs Stenders mirstot vēlējās, lai viņa kapa plāksnē pie Sunākstes baznīcas tiktu iekalts vārds “latvis”. Tas bija cildens piemineklis ilgam un nesavtīgam mūžam, ko Vecais Stenders bija veltījis latviešu tautai. Un tomēr nevienam tāpēc nav nācis ne prātā šo uzrakstu attiecināt uz vācbaltiešu mācītāja Stendera vai viņa pēcteču etnisko piederību.

Savukārt mūsu mūzikas klasiķis Jāzeps Vītols bērnībā mājās runāja vāciski un latviešu valodu sāka mācīties tikai Pēterburgā, kad draudzība ar Jurjānu Andreju viņā pamodināja interesi par savu latvietību. Tomēr mēs nekad nešaubāmies, teikdami, ka Jāzeps Vītols ir latviešu komponists.

Šie piemēri spilgti rāda, kāds tradicionāli ir latviešu priekšstats par cilvēka etnisko identitāti.

19. gadsimtā, kad Eiropas filozofu aprindās risinājās diskusijas par tautības objektīvajiem un subjektīvajiem aspektiem, Kronvalda Atis savā darbā Tautiski centieni ļoti skaidri noformulēja to latviskās pašapziņas principu, kas vēlāk pārtapa par nacionālas valsts ideju un īstenojās 18. novembra Latvijā: “Mēs turamies cieši un uzticīgi pie tēvu valodas un savas tautības un viņas, sevišķi tagad, nevaram ne par kādu naudu pārdot, tādēļ ka mums nevar dot neko citu vietā, kas būtu tikpat svarīgs un cienīgs mūsu tautas civilizācijas interešu ziņā.”

Toreiz, Kronvalda laikā, nevienā augstskolā nebija iespējams iegūt izglītību latviešu valodā. Visa jaunā latviešu inteliģence bija studējusi krievu un vācu valodā. Ja tolaik tādi vīri kā Kronvalds, Alunāns, Valdemārs, Barons, Rainis, Jurjāns, Vītols, Mīlenbahs, Endzelīns, Čakste un citi būtu turējušies nevis pie etniskā tēvu valodas principa, bet gan pie šā likumprojekta autoru proponētā “brīvās izvēles” principa, lai “palielinātu savas personas individuālo komfortu”, tad latviešu inteliģence būtu asimilējusies krievu un vācu kultūrvidē un nekāda latviešu nacionālās valsts ideja pat nebūtu radusies, nerunājot nemaz par Latvijas Republikas nodibināšanos.

1918. gadā proklamētās Latvijas Republikas robežas ir nospraustas pēc etniska principa un nesakrīt ar vēsturiskajām guberņu un apriņķu robežām. Latvijas valsts teritorija ir latviešu tautas apdzīvotā teritorija jeb latviešu tautas tēvzeme – un pats tēvzemes vārds jau ietver ģenētisko tautības principu.

Spraužot Latvijas valsts robežas, nevienam nejautāja: “Kā tu jūties?” jeb “Kāds ir tava individuālā komforta līmenis?”, bet gan “Kas tu esi?” – Latviešu nacionālā valsts ir izveidota pēc tā vienkāršā principa, pēc kāda cilvēce gadu tūkstošiem ir noteikusi un joprojām nosaka cilvēka tautību. Apspriežamā likumprojekta autori šo principu piepeši pasludina par novecojušu! Taču tas tēmē ļoti dziļi: faktiski par novecojušu tiek pasludināts pats pamatprincips, uz kā balstās 18. novembra Latvijas kā nacionālas valsts pastāvēšana un territoriālā nedalāmība.

Likumprojekta autoru piesauktais “brīvās izvēles” princips tomēr paliek šauri ierobežots. Nevienam nav noslēpums, ka, dzīvojot Latvijā, cilvēks var ne tikai pārlatviskoties, bet tikpat labi arī pārkrievoties. Tomēr likumprojekta autori “brīvās izvēles” principu rezervē tikai tiem, kas grib brīvprātīgi pārtapt par “latviešiem”. Iznāk tā, ka, pieņemot šādu likumu, Latvijas valsts vara patvaļīgi izsniedz sev licenci latviešu tautības piešķiršanai pēc saviem ieskatiem. Nākamais loģiskais solis varētu būt likumprojekts par gadījumiem, kādos cilvēkam latvieša tautību var atņemt.
Tas ir absurds.

Pirms 90 gadiem Satversmes sapulcē latviešu tauta ir konstruējusi savu nacionālo valsti kā savas pastāvēšanas politiski sociālo formu savā tēvzemē. Tagad viss tiek apgriezts kājām gaisā: iznāk, ka tagad nevis vairs tauta konstruē savu valsti, bet gan valsts būs tā, kas administratīvi konstruē latviešu tautu. Ja šis likumprojekts tiks pieņemts, tad šī vairs nebūs 18. novembra Latvija.

Likumprojekta autori sola, ka cilvēki, kas jūtas piederīgi latviešu kultūrvidei, vairs nebūs no tās izstumti savas etniskās piederības dēļ. Ko tas nozīmē? Vai ir zināms kaut viens gadījums, kad kāds cittautietis brīvajā Latvijā no latviešu kultūrvides ir juties izstumts vairāk, nekā viņš pats to ir vēlējies?

Latvijas kultūrvide ir tradicionāli daudznacionāla. Brīvības cīņās par Latviju asinis ir lējuši visu Latvijā dzīvojošo tautību kareivji. Satversmes sapulcē ir bijušas pārstāvētas visas nozīmīgākās etniskās minoritātes.

Atcerēsimies tādas atmodas laika personības kā Ita Kozakeviča, Marina Kosteņecka, Roalds Dobrovenskis, Vladlens Dozorcevs, Ruta Marjaša, Mavriks Vulfsons! Kuram no šiem izcilajiem cilvēkiem jelkad ir bijis jājūtas izstumtam no latviešu kultūrvides, kaut gan nevienam no viņiem nekad ne prātā nebūtu nācis atteikties no savu senču tautības? – Atcerēsimies, cik liela nozīme Latvijas neatkarības atjaunošanā bija Latvijas Tautu forumam! Tagad pajautājiet, vai no latviešu kultūrvides izstumti jūtas tādi cittautieši kā Inese Galante vai Gidons Krēmers! Pajautājiet, vai no latviešu kultūrvides izstumts jūtas Gļebs Panteļejevs, kas veidojis Oskara Kalpaka pieminekli? Pajautājiet latviešu hokeja līdzjutējiem, vai viņi mazāk mīl un cienī lielisko Aleksandru Ņiživiju, kaut gan viņš vēl ne reizes pat nav dzirdēts runājam latviski?

No kurienes pēkšņi ceļas šīs runas par kaut kādu izstumtību? Vai tie ir apzināti politiski meli, līdzīgi kā Kremļa nospēlētā plate par krievu diskrimināciju Latvijā? Jeb aiz šiem vārdiem slēpjas draudīga nākotnes vīzija? Varbūt tiešām ir vērts ieklausīties archibīskapa Stankeviča vārdos par Eiropai draudošo totālitārismu? Divi totalitāri režīmi jau ir laupījuši Latvijai neatkarību. Un abos gadījumos tautības jautājumam ir izrādījusies liktenīga nozīme neskaitāmu cilvēku likteņos. Vācu okupācijas laikā personas individuālais komforta līmenis bija ļoti stipri atkarīgs no tā, vai cilvēks varēja pierādīt savu ārisko izcelsmi. Padomju okupācijas laikā zināmi ieraksti pases “piektajā ailē” varēja ļoti nelabvēlīgi ietekmēt personas individuālā komforta līmeni: bija tā saucamie “piektās grupas invalīdi” jeb varai nevēlamu tautu pārstāvji. No kurienes šī pati retorika piepeši uzpeld tagad, 21. gadsimtā, atjaunotajā Latvijas Republikā?

Anotācijas autori grib latvietību piešķirt cilvēkiem, kas, nebūdami etniski latvieši, ir auguši “latviskā garā”. Es nezinu, kādā garā ir auguši likumprojekta autori, taču es kā latviete varu pastāstīt viņiem kādu interesantu lietu. Latviešu tautas mentalitāte ir veidojusies tā, ka latvieši ar neslēptu nicinājumu skatās uz cilvēkiem, kuri novēršas no savas tēvu tēvu tautības. Turpretim ar lielu cieņu latvieši mēdz attiekties pret cittautiešiem, kas iemācījušies latviešu valodu un darījuši ko labu Latvijai. Pašā Rīgas centrā vācieša Merķeļa vārdā nosaukta iela, kas simboliskā veidā ved paralēli Raiņa bulvārim un krustojas ar Barona un Brīvības ielu. Mežaparkā netālu no Poruka un Dārziņa vārdā nosauktām ielām ir cittautiešu Glika, Stendera un Vatsona ielas. Turpretim tos latviešus, kas savulaik sava individuālā komforta līmeņa celšanas nolūkā centās asimilēties vāciešos, latvieši nicīgi sauc par kārkluvāciešiem.

Tagad mums tiek piedāvāts tāds, ja tā var teikt, “kārklulatviešu” likums. Baidos, ka tam var būt pavisam citādi rezultāti, nekā anotācijā solīts. Ja kāds krievs, polis, armēnis vai dānis labi runās latviski un ar cieņu izturēsies pret Latvijas valsti, tad no latviešiem viņš allaž saņems neviltotu cieņu un atsaucību. Un neviens viņu nestums ārā ne no latviešu kultūrvides, ne no latviešu kora, ne no latviska darba kolektīva, nedz no sociālā tīkla “draugiem.lv”.

Bet ja kāds cittautietis, savas saknes nicinādams, mēģinās uzdoties par latvieti, lai paaugstinātu savu individuālā komforta līmeni, tad nebūs brīnums, ka latvieši uz viņu skatīsies ar tādu pašu pamatotu nicinājumu, ar kādu pirms simt gadiem vācbaltieši skatījās uz visādiem Kalningiem, Bērzingiem un Spekkēm.

Īstenā latviešu kultūrvidē tautība pieder pie tām liktenīgajām un svētajām kategorijām, kas paliek nemainīgas visu cilvēka mūžu un nepakļaujas patvaļīgai izvēlei. Šaubos, vai citām tautām ir citādi.

Viens no likumprojekta autoriem man kuluāros nesen jautāja: vai nēģeris manuprāt nevarot būt latvietis; vai es esot rasiste? – Atbildēšu. Esmu redzējusi, cik sirsnīgi latviešu skolēnu korī melnādaina meitenīte dzied latviešu tautas dziesmas. Ja latviešu valoda ir viņas tēva vai mātes valoda, tad es ne mirkli nevilcinos viņu atzīt par latvieti. Bet ja latviešu asiņu viņas dzīslās nav, tad viņa ir lielisks piemērs tam, ka neviens savas etniskās cilmes dēļ netiek stumts ārā no latviešu kultūrvides, ja vien viņš pats vēlas pie tās piederēt. Arī Krievijas armijas ģenerālis Ābrahams Hannibals bija nēģeris, bet viņa mazmazdēls Aleksandrs Puškins – izcilākais krievu dzejnieks. Asimilācija ir normāls process, tikai nevajag to kropļot ar administratīvām metodēm un spraust 15 gadu termiņu tam, kam jānotiek vairāku paaudžu laikā!

Vecais Stenders latviešu tautai bija veltījis garu darba mūžu, aiz mīlestības pret latviešu valodu sarakstījis latviešu gramatiku, latviešu valodas vārdnīcu, sacerējis pirmo populārzinātnisko grāmatu latviešu valodā un mūža beigās vēlējies tikt apglabāts zem uzraksta “latvis”. Un tomēr neviens viņu neuzskata par etnisku latvieti.

Tagad turpretim kuru katru laimes meklētāju, kas 15 gadu nodzīvojis Latvijā un apguvis latviešu valodu kā savu veikala instrumentu, tiek piedāvāts oficiāli atzīt par latvieti. Ja tik absurds likums tiktu pieņemts arī citās valstīs, tad principā viens cilvēks savā mūžā varētu pagūt nomainīt četras vai piecas etniskās identitātes. Un diez vai šī likumprojekta autori ir padomājuši vismaz dažus soļus uz priekšu, proti - kādas var būt tā sekas, ja ģeopolitiskie apstākļi Latvijā iegrozās citādāki, nekā tie ir tagad.

Likumprojekts no latvietības pretendenta prasa piederības izjūtu latviešu kultūrai. Taču trūkstot jebkādiem kritērijiem, pēc kā šo piederības izjūtu noteikt, tā kļūst par pilnīgu formalitāti. Un, sakiet lūdzu, kā un vai dokumentos iespējams definēt latvisko dabas izjūtu, saviļņojumu, kāds mūs ik gadu pārņem pie Jāņu nakts ugunskura, asinsbalsi, kādā mūs uzrunā latviešu koris, dziedot Raiņa un Brauna dziesmu „Saule, pērkons, Daugava”? Etniskā latvietība gadu simtiem ir bijusi latviešu svētums, ko var vienīgi mantot, nevis izvēlēties. Saskaņā ar likumprojektu etniskā latvietība turpmāk būs iegūstama daudz vieglāk nekā vienas otras sevi cienošas valsts pilsonība.

Likumprojekta autori sola, ka piedāvātais likums veicināšot individuālā komforta līmeņa paaugstināšanos, un tas savukārt esot būtisks tautsaimniecības attīstības priekšnoteikums. Nejūtos kompetenta par to strīdēties. Tomēr mūsu situāciju daudz precīzāk raksturo fakts, ka vēl nekad visā latviešu nācijas pastāvēšanas vēsturē no Latvijas nav aizbraucis tik daudz cilvēku kā pēdējos gados, un latvieši paši savā tēvzemē vairs nejaudā samaksāt par apkuri, tāpēc šī abstraktā pļāpāšana par 15 gadus Latvijā nodzīvojušu cittautiešu individuālā komforta līmeņa ietekmi uz tautsaimniecības attīstību man šķiet tā kā drusku nevietā. Tagad ir jādomā par to, kā Latvijā noturēt vēl atlikušos te dzimušos, augušos un skolojušos latviešus.

Es ar bažām skatos uz pēdējā laikā novērojamo tendenci, ka mūsu politiskajā apritē sāk ieviesties tādi kā burvju vārdi: novecojis un tumsonīgs. To maģiskais spēks pamazām kļūst tikpat universāls, kāds agrāk bija vārdiem kontrrevolucionārs, buržuāziski nacionālistisks vai pretpadomju. Ar šādu vārdu pilnīgi pietika, lai bez jelkādiem argumentiem iznīcinātu ideju vai pat cilvēku.

Es varu tikai pabrīnīties par ambīcijām revidēt tos latviešu tautas etniskās pašapziņas un morāles pamatprincipus, pie kuriem tā ir turējusies visu savas pastāvēšanas laiku. Šie principi ir izturējuši septiņus grūtus politiskas nebrīves gadsimtus un piecdesmit smagus okupācijas gadus – un te pēkšņi bez jelkādas argumentācijas tos pasludina par novecojušiem un netaisnīgiem!

Aicinu neatbalstīt šo absurdo likumprojektu.

Ingūna Rībena, 11.Saeimas deputāte