Ingūna Rībena

Dzimusi 1956. gada 24. jūlijā (meitas uzvārdā Krūmiņa). Absolvējusi Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras un celtniecības fakultātes Arhitektūras nodaļu (1980), ieguvusi arhitektūras maģistra grādu (1995). Docētāja Rīgas Politehniskajā institūtā un Rīgas Tehniskajā universitātē (1980–1998). Rīgas domes deputāte (1994–1997), Rīgas domes Kultūras pārvaldes biroja "Rīga 800" vadītāja (1997–1998), a/s "Aģentūra Rīga 800" ģenerāldirektore un valdes priekšsēde (1998–2002). LR Kultūras ministre (2002–2004), 8. Saeimas deputāte un Saeimas prezidija locekle, 9., 10., 11., 12. un 13. Saeimas deputāte.

Guvusi uzvaras vairākos arhitektu konkursos. Projekts LPSR Rakstnieku savienības rīkotajā konkursā O. Vācieša piemiņas memoriāla izveidei Carnikavas kapos ieguvis 1. vietu (1984); nav īstenots. Kopā ar tēlnieci Ligitu Ulmani veidojusi Mirdzas Ķempes laukumu Liepājā (Liepājas domes rīkots konkurss, 1987–1989), ar tēlnieku Jāni Karlovu – eposa "Lāčplēsis" simtgadei veltītu pieminekli Andreja Pumpura dzimtajā vietā Birzgalē (1988). Ar arhitektu Uģi Zāberu izstrādātais projekts Rīgas domes un Latvijas Arhitektu savienības rīkotajā konkursā arhitekta J. F. Baumaņa laukuma izveidei Rīgā pie Augstākās tiesas ēkas konkursā ieguvis 1. vietu (1991); nav īstenots.

Publicējusi rakstus par arhitektūras un interjera jautājumiem, kā arī par aktuālām kultūras, politikas un sociālās dzīves problēmām. Arhitektu savienības biedre (1983).

Ingūnas Rībenas dzīvesbiedrs ir arhitekts Uģis Zābers. Ģimenē četri bērni: dvīņi Asnāte un Aksels (1979, dzimuši pirmajā laulībā) un dvīnes Zane un Žaklīne (1992).

"Līksma sirds dara līksmu vaigu, bet, ja sirds noskumusi, tad zūd arī drosme. Priecīga sirds dziedina vainas, bet sagrauzts gars izkaltē kaulus." Šie ķēniņa Zālamana vārdi precīzi raksturo izjūtas, kas fiksētas "Aģentūras Rīga 800" speciālizlaiduma avīzē "Rīgas jubileja bildēs. 2001. gada 17., 18., 19. augusts". Līksmas sejas, milzum daudz patiesi līksmu seju.

"Tas liecina – svētki ir notikuši. Uguns glezniecība virs Daugavas bija brīnišķīga, un Mārtiņa Brauna mūzika bija brīnišķīga. [..] Viss, kas tika rādīts, spēlēts, dziedāts, cepts un vārīts, bija brīnišķīgs, taču ir pilnīgi skaidrs, ka ar to vien nekādi svētki nebūtu sanākuši vēl kādus astoņsimt gadus. Tas, kas patiešām radīja brīnumu un negaidīti pastiprināja ikvienu pozitīvo emociju, bija visriskantākais šo svētku elements. Cilvēki. Satiekot vienuviet miljonu labu un laimīgu cilvēku, to nevar nejust. Un tas tik ļoti atšķiras no ikdienas grūstīšanās, ka nav šaubu – tie ir svētki. Īsti un labi." (Ilmārs Šlāpins, "Delfi", 2001.  g. 20. aug.)

"Man šķiet, tur vajadzīgs kāds ķīmisks garīgs savienojums starp piedāvāto atrakciju un cilvēku iekšējo izjūtu. Svētki nav darbība intelektuālā līmenī, tas ir kaut kas, kas ietiecas cilvēka būtības dzīlēs." (Jānis Rokpelnis, "Neatkarīgā Rīta Avīze", 2001. g. 18. aug.)

"Pēc ilga laika bija iespēja justies pavisam nepiespiesti. Nevienam nekas nebija jāpierāda, nekas nebija jāizcīna. Brīvi cilvēki nepiespiesti pauda savas brīvās emocijas. Un izrādījās, ka nepilnīgākajā cilvēkā ir tik daudz gaišuma. Cik savādi solidāri cilvēki piepeši jutās! Tik līdzīgi izsalkuši pēc prieka. Pat zagļiem vairs negribējās zagt. Vismaz pāris dienu. Bet priecāties kopā ar pārējiem. Varbūt tomēr esam daudz līdzīgāki, nekā parasti domājam? [..] Šie svētki daudziem palīdzēja kaut ko no Rīgas torņu norādītā virziena sajust sevī." (Juris Rubenis, "Diena", 2001. g. 25. aug.)

"Paldies, ka ticējāt mums, paldies, ka bijāt kopā ar mums – priecīgi, saulaini, labestīgi, humora un radoša gara pilni! Lai šīs Rīgas svinību dienas mūs visus iedvesmo jaunam, kvalitatīvi cita laika lokam!" (Svētku rīkotāja Ingūna Rībena, "Aģentūras Rīga 800" speciālizlaiduma avīze)

Bet kādi tad bijuši Ingūnas Rībenas pašas un viņas dzimtas laiku loki?

Māte Biruta Krūmiņa (meitas uzvārdā Bramane), dzimusi 1927. gadā Rīgā. Viņas māte Emīlija Vambute cēlusies no poļu muižnieku Vambutu un Gedvillo ģimenēm. Pēc ģenealogu domām, viens no to pārstāvjiem minēts jau 1219. gadā kādā zemes līgumā. Mātes tēvs Ludvigs Bramanis visu mūžu strādājis Latvijas dzelzceļā.

Tēvs Valters Krūmiņš dzimis 1924. gadā Ādažu pagastā. Viņa tēvs Biernis Krūmiņš studējis dabaszinātnes, bijis latviešu strēlnieks un Latvijas atbrīvošanās cīņu dalībnieks, tēva māte Anna (dzimusi Jostsone) izglītojusies mājturībā Krievijā. Prasmīgā darbā Valtera Krūmiņa vecāki izveidojuši paraugsaimniecību ar šķirnes lopu ganāmpulku un mehanizētas slaukšanas iekārtu, meliorējuši zemi un ieguvuši augstas laukaugu ražas.

"Svētdienas rīts, esmu vecāku gultā, pa logu istabā ieplūst balta gaisma, daudz gaismas, un paps lasa man dzeju," tās ir vienas no spilgtākajām Ingūnas bērnības atmiņām. Tēvs meitai lasījis galvenokārt Vācieti, vēl arī Ziedoni, Čaklo, Auziņu, reizēm Roždestvenski, Jevtušenko. "Padomju režīms manam tēvam bija atņēmis jaunību un nākotni, daudzus tuvus cilvēkus, ģimenes īpašumu. Visu mūžu bezpartijisks, svētdienas rītos viņš man lasīja Vācieti." ("Mājas Viesis", 2005. g. 6. maijs).

Valteram Krūmiņam, 15. divīzijas leģionāram, karš beidzās Berlīnē. Tēvs padevās, taču nepacēla rokas – ir lietas, ko nedara, pat ja tas maksātu dzīvību. 1951. gadā, atgriezies no izsūtījuma, Valters Krūmiņš palīdzēja izskoloties savam jaunākajam brālim, vēlāk slavenajam kinorežisoram Varim Krūmiņam, filmu "Cēloņi un sekas", "Zvejnieka dēls", "Atbalss", "Vētra" un "Kara ceļa mantinieki" veidotājam. Kad bija piedzimušas meitas Ingūna un Dzintra, par svarīgāko dzīvē kļuva uzdevums izaudzināt viņas par krietniem cilvēkiem. Spītējot liekulības pilnajam laikam un varmācīgajai iekārtai, tēvs morāli ētisko un intelektuālo latiņu vienmēr turējis augstu paceltu, tāpēc viņa personībai nenoliedzami ir bijusi un joprojām ir liela nozīme Ingūnas dzīvē.

Māti tā pa īstam meita sākusi saprast un novērtēt tad, kad kļuvusi pieaugusi. "Mamma, strādājot atbildīgā amatā – divdesmit deviņus gadus vadot Rīgas Politehniskā institūta Plānu un finanšu daļu –, mājās vienmēr piederēja ģimenei. Viņas klātiene mūsu dzīvi piepildīja ar mieru un siltumu," stāsta Ingūna Rībena. Pati par māti viņa kļuva, būdama 5. kursa studente. 1979. gada 1. novembrī piedzima dvīņi Asnāte un Aksels. Pēc pusgada bija jāaizstāv diplomdarbs. 1980. gada Vissavienības jauno arhitektu diplomdarbu skatē Ingūna Rībena ieguva 2. vietu, un viņu uzaicināja strādāt RPI Arhitektūras un celtniecības fakultātē.

1981. gadā jauno arhitekti uzrunāja Rīgas Modeļu nams. "Māja, bērni, arhitektūras katedra ar gandrīz simtprocentīgu vīriešu kolektīvu… Tērpi, rotas – tā man likās tāda sievišķīga izlaušanās!" atceras Ingūna Rībena. Tolaik vārdam "modele" bijusi tāda kā vieglprātības pieskaņa. Reiz Vecrīgā, fotografēšanās laikā ieraugot savus studentus, docētāja mukusi slēpties, bet, kad paziņots, ka tērpu skate notiks Pilsētbūvniecības projektēšanas institūtā, viņa modeles karjerai pielikusi punktu: "Nu nevarēju es parādīties kolēģiem arhitektiem tērpu demonstrētājas statusā!" Viņas seja gan vēl bija redzama uz 1982. gada pavasarī iznākušā žurnāla "Rīgas Modes" vāka.

Astoņpadsmit gadi RPI, vēlāk RTU Arhitektūras katedrā: studenti, projekti, piedalīšanās četros konkursos un četras uzvaras, 1992. gada 17. jūnijā pasaulē nāk dvīnes Zane un Žaklīne, no 1994. līdz 1997. gadam Rīgas domes deputāte Pilsētas attīstības un Sociālajā komitejā, 1995. gadā iegūts arhitektūras maģistres grāds, vīrs Uģis Zābers kopā ar kolēģiem dibina savu biroju, neviens vēl nezina, ka pavisam drīz "Sīlis, Zābers un Kļava" kļūs par īpašu arhitektoniskās domāšanas kvalitātes un stila zīmi. Neviens nezina arī to, kādas pārmaiņas liktenis lēmis Ingūnai pašai.

1997. gada novembrī Rīgas domes Kultūras komitejas priekšsēde Karina Pētersone aicina Ingūnu Rībenu piedalīties konkursā par biroja "Rīga 800" vadītāja amatu. Rīgas svētku koncepciju Ingūna uzraksta dažās dienās Stradiņa slimnīcā pie nule izoperētā dēla gultas. Tās pamatā ir doma, ka pilsētas īstais svētku rotājums ir priecīgi cilvēki ielās ar bērniem pie rokas, kas nozīmē, ka Rīgai ir arī nākotne.

Ingūna Rībena uzvar konkursā un kļūst par Rīgas svētku galveno rīkotāju.

Svinības risinās četru gadu garumā (Livonijas Indriķa hronikā Rīga kā apdzīvota vieta minēta jau 1198. gadā) un savu kulmināciju piedzīvo 2001. gada 17., 18. un 19. augustā. "Mēs aicināsim 800 minūtēs izdzīvot Rīgas vēsturi, kas vēlreiz ļaus apjaust, kādas kultūras vērtības mums pieder. Tā būs iespēja apkopot bagātību, ko mūsu tauta ir uzkrājusi: rotaļas, dziesmas, spēles, dejas, profesionālā māksla, mūzika. Svētku augstākajā pacēluma mirklī – simboliskajā astoņsimtajā minūtē – uguņošana virs Daugavas ar komponista Mārtiņa Brauna mūziku un vārdiem "Sapnis par Rīgu" pirodigitālajā sinhronizācijā."

Koris dzied, abas Daugavas malas piebalso, un visā Latvijā skan un, šķiet, arī zvaigznēs un debesīs atbalsojas:
"Vienīgā, liktenī iekaltā,
Sirdī man
Ir tā. Te ir tā pils.
Te būs tas tilts.
Tas nepievils.
Vienīgā, liktenī iekaltā.
Rīga."

Svētki ir notikuši. Tajos piedalījušies pusotra miljona cilvēku. Ir ierakstīta brīnišķīga lappuse ne tikai Rīgas, bet visas mūsu valsts vēsturē. Un tad pienāk rīts, kad dziesmas izskanējušas, deju soļi apklusuši, filmu kadri saritinājušies kārbās. "Šis gads ar fiziskās substances zudību tiks aizslaucīts kā budistu mūku rūpīgi uzbūvētā mandala. Taču garīgā līmenī viss paliks. Kopīgi ideāli, atjaunota un vairota garīgā enerģija," raksta Ingūna Rībena.

Noslēdzies vēl viens mūža loks. Ingūnas Rībenas seju atpazīst un viņas vārdu zina vai katrs Latvijā. Vieniem viņa ir Rīgas astoņsimtgades sirds, citiem – neērtā Rībena, ar kuru nav iespējams vienoties par lietām, kurām visi gali Daugavā, kanālā, jūras līcī – vai mazums ūdeņu bijis ap svētkiem. "Aģentūru Rīga 800" likvidē, kaut arī Valsts kontrole nekādu pārkāpumu nekonstatē un pat izsaka atzinību par svētku sagatavošanas un īstenošanas procesa caurspīdīgumu. Sabiedrībā notiek spontāna protesta akcija, tiek vākti paraksti aģentūras atbalstam. Inteliģences pārstāvji izvirza Ingūnu Rībenu apbalvošanai ar Triju Zvaigžņu ordeni. "Tā patiešām bija tautas balss un griba, tāpēc man šis apbalvojums ir nozīmīgs. 2002. gada 4. maija diena bija ļoti silta, un gaiss – blīvs no ievziedu smaržas. Astoņsimtgade beigusies, ordenis ir kā punkts uz i," atceras Ingūna.

Vairākas partijas Ingūnu Rībenu aicina iesaistīties politikā. Viņu pārliecina tās vērtības un ideāli, ko tobrīd izvirza "Jaunais laiks" – godīgums, atklātība, profesionalitāte. Einara Repšes valdībā Ingūna Rībena kļūst par kultūras ministri.

"To cinismu, visatļautību, morāli ētisko pagrimumu, kas šobrīd valda ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē, nevar apturēt ne ar kādām augstām tehnoloģijām, ne ar kādiem likumu kalniem. Ir atlikusi tikai viena iespēja – tā, kas var nākt no cilvēka paša. Mūsu sirdi uzrunā kultūra, izglītība un reliģija. Tāpēc garīgajām vērtībām, to radīšanai, saglabāšanai un pieejamībai jāiegūst cits, īpašs statuss Latvijas prioritāšu hierarhijā. Tas ir politisks jautājums, kas jārisina valsts līmenī. Kultūra ir nevis krāšņa broša pie valsts uzvalka, ko piesprauž svētku gadījumos, bet ikdienas nepieciešamība." ("Lauku Avīze", 2002. g. 19. dec.)

Gads un četri mēneši ir īss laiks, tomēr ministre pagūst radīt koncepciju Tautas nemateriālās kultūras mantojuma likumam (tautā sauktam par Dziesmu svētku likumu); iesniegt Saeimā Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likumu; iekļaut arhitektūru Kultūras ministrijas pārraugāmo nozaru sarakstā; pārskatīt finansējuma sadali teātriem, lai tiktu vērtēta gan mākslinieciskā kvalitāte, gan izrāžu apmeklētība; palielināt mūziķu un teātra darbinieku algas; veikt Kultūras ministrijas īpašumu inventarizāciju un auditu; aktualizēt problēmas, kas saistītas ar kultūrvēsturisko mantojumu un kultūras pieejamību Latvijas laukos un ieilgušo Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvniecību.

"Šīs sezonas laikā ir notikušas lielas objektīvas pārmaiņas, kaut vai tikai runājot par teātri. Tās ir ļoti radikālas pārmaiņas, un tikai pateicoties tam, ka nomainījās ministri. [..] Ministres ieteikums pagriezties ar seju pret Latviju nozīmē tieši to – balstīšanos uz pašu vērtībām. Arī Jaunā Rīgas teātra skatītājs, par spīti tam, ka teātris ieiet Eiropā, dzīvo un dzīvos Rīgā." (Režisors Alvis Hermanis, "Neatkarīgā Rīta Avīze", 2003. g. 8. okt.)

"Ingūna Rībena, arī liela priekšniece būdama, ir dziļākā mērā cilvēcīga. Labi zinādama, ko grib, nav pašpārliecināta, uzklausa viedokļus, nav pārdroša savā subjektīvismā. Nepārsūdzami – absolūta vārda turētāja, totāli godīgs cilvēks. Principiāla, tāpēc daudziem šķiet karojoša. Caurcaurēm sievišķīga, lietas uztver emocionāli, tāpēc sarunas izvēršas garākas, nekā plānots, toties pilnvērtīgas." (Komponists Mārtiņš Brauns, speciāli enciklopēdijai)

VIJA BEINERTE
(No enciklopēdijas "100 Latvijas sievietes politikā un kultūrā", Rīga, Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds, 2008)

SABIEDRISKĀ DARBĪBA

"Ojāra Vācieša biedrības" valdes locekle
Biedrības "Latvija – Tibetai" valdes locekle
Starptautiskā bērnu un jauniešu kameransambļu festivāla konkursa "Muzicējam kopā ar draugiem" Goda patronese

APBALVOJUMI

Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece (Ordeņa domes lēmums 2002. gada 12. aprīlī)