Runa debatēs saistībā ar lēmumprojektu “Par neuzticības izteikšanu veselības ministram Danielam Pavļutam”

13. Saeimas attālinātajā ārkārtas sēdē 2021. gada 4. novembrī

Labdien, godājamie klātesošie!

2019. gada 1. janvārī Latvijā kārtējo reizi bija paredzēts ieviest valsts veselības apdrošināšanu. Tomēr 17. janvārī ar šīs idejas graušanas nerimstošo karognesēju Ilzi Viņķeli un Attīstībai/Par priekšgalā, un Saeimai to atbalstot, visu atlika līdz tā paša gada 1. jūlijam.

Ilze Viņķele, kas tūlīt arī kļuva par veselības ministri, tuvāko mēnešu laikā solīja jaunu piedāvājumu veselības aprūpes nodrošināšanai, un koalīcija grasījās par to sākt kārtējās diskusijas. Manā pieredzē jau 18 gadu garumā.

Tomēr 14. maijā valdība un 6. jūnijā arī 13. Saeima konceptuāli atbalstīja valsts veselības apdrošināšanas sistēmas atlikšanu līdz 2021. gadam. Vai kāds vēl to atceras?

Lieki teikt, ka šogad un līdz šim nekas tā arī nav noticis un, visticamāk, arī nenotiks, jo līdz gada beigām atlikuši nepilni divi mēneši. Tāpat kā lieki un bez gala apnicīgi ir atgādināt gadiem to, ka Igaunijā sakārtota un atbildīga, solidāra, personificēta obligātā valsts veselības apdrošināšanas sistēma ir spēkā jau no 1993. gada, Lietuvā – no 1998. gada.

Tas, ka Latvijā tādas nav, ir lielākais noziegums pret valsts iedzīvotājiem, īpaši vecākā gadugājuma cilvēkiem. Jo normālā, solidārā sabiedrībā jaunie maksā par vecajiem, un veselie par slimajiem.

Kā pirms kāda laika tika minēts publiskajā telpā, viena cilvēka veselības finansējums Latvijā ir 650 eiro, Igaunijā – 1540 eiro, Vācijā – 5200 eiro. Tas liecina arī par to, ka, nepastāvot valsts veselības apdrošināšanai, cilvēki nav motivēti maksāt nodokļus.

2019. gada 10. oktobrī Saeimā sakarā ar pieprasījumu Ministru prezidentam Arturam Krišjānim Kariņam “Par tiesisko nihilismu Ministru kabineta rīcībā attiecībā uz likumā paredzētā finansējuma palielinājuma nodrošināšanu veselības aprūpes darbinieku darba samaksai” teicu, ka politiķi gadiem ilgi gan paši sevi, gan sabiedrību ir trenējuši tiesiskajam nihilismam.

Ka cinisms, bezatbildība un nekompetence – vismaz veselības aprūpes finansēšanas jomā, bet ne tikai – ir sasniegusi savus griestus, un aicināju jau toreiz, pirms visām kovida šausmām, Ministru kabinetu lemt par ārkārtas situācijas izsludināšanu veselības aprūpē.

Medicīniskā personāla un līdz ar to visas veselības sistēmas krīze tika briedināta ilgi, jau kopš valsts neatkarības atjaunošanas pirmajiem gadiem. Ar neadekvātu valsts finansējumu, ar algu politiku ārstiem un māsiņām, ar trīsreiz apturētu obligātās valsts veselības apdrošināšanas likuma stāšanos spēkā.

Tie, kas šādu politiku realizēja, bija vienaldzīgi, vai infantili domāja, ka veselības aprūpes sistēma Latvijā ir jāskata tikai partejiskās piederības izpratnē. Bet tagad tā tiešām ir skārusi visus. Un bez partejiskās piederības.

Tā kā vēl aizvien, arī 2021. gadā, nav izveidota sakārtota, skaidra un caurskatāma veselības aprūpes finansēšanas sistēma, mēs joprojām turpinām liet ūdeni caurā traukā.

2018. gada valsts budžetā veselības aprūpei piešķīra par 200 miljoniem eiro vairāk nekā iepriekš, no tiem 80 miljonus – algām. Pēdējos piecos gados veselības aprūpes budžets ir dubultojies. Klāt vēl astronomiskās kovidnaudas.

Kur un kā šie līdzekļi ir izlietoti?

Un visbeidzot. No rīta līdz vakaram reklāmas rullīšos un visās malās vīrusa laikā tiek skandināts, cik ļoti valstij rūp seniori, cik bezgala svarīga ir viņu veselība. Vai ciniskāk un liekulīgāk vēl ir iespējams?

Par to nerunā, bet visiem tāpat ir pilnīgi skaidrs, ka īstenībā mēs dzīvojam maksas medicīnas valstī. Maksas medicīnas valstī, kur vidējā vecuma pensija ir 350-400 eiro (!), bet vienam ārsta apmeklējumam vajadzīgi vismaz 30-45-60 eiro. Ļoti daudziem medicīna ir vienkārši nepieejama.

Tāpēc nesakiet, ka viss pēkšņi brūk kovida dēļ. Šī krīze nav tikai kovida dēļ. Kovids to eskalēja un pavērsa pret mums spoguli, lai ieraugām sevi pilnā kailumā.

INGŪNA RĪBENA
13. Saeimas deputāte