Replika 13. Saeimas debatēs par likumprojektu “Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums” 3. lasījumā

2020. gada 29. maijā

Deputātam bieži vien nav citas izvēles, kā balsot par vāji sagatavotu likumprojektu vai par ļoti vāju likumprojektu.

Ar visu manu ilggadējo pieredzi Saeimā es tomēr nesaprotu, kā iespējams burtiski dzīt uz priekšu reformu, kuras pamati ļogās jau tagad. Reformu, kas tik lielā mērā un līdz galam nepārdomāti mainīs Latvijas teritorijas pārvaldes struktūru.

Neizprotu arī kolēģus, kuri apzinās notiekošo, tomēr gatavi balsot, nevis noraut stopkrānu.

Atzīstami speciālisti, vēl atlikušās nācijas autoritātes, pašvaldības un paši iedzīvotāji reformas izstrādes kvalitāti un saturu jau no tās plānošanas sākuma vērtējuši kā nepareizu, virspusēju, es pat teiktu – bīstamu. Jo tās rezultātā iestāsies vēl lielāka administratīvā un birokrātiskā putra, nekā līdz šim. Tā izļodzīs Latviju vēl vairāk, tā pasliktinās iedzīvotāju stāvokli. Tieši iedzīvotāji rūgti un dārgi maksās par šīs tuvredzīgās reformas kļūdām.

Diemžēl mēs Latvijā jau ilgstoši dzīvojam politiskā nevarīguma un relatīvisma gaisotnē visos tajos jautājumos, kas attiecas uz vissvarīgākajām – parasta pilsoņa nodokļu, sociālajām, izglītības un veselības aprūpes vajadzībām.

Reforma reformas galā, bet pie kopainas, jēgas un būtības tā arī nav tikts.

Arī šī reforma neradīs tādus apstākļus, lai latviešu kopīgais, kā saka Andrejs Lucāns*, esības prieks pieņemtos spēkā un valsts uzplauktu.

Es principā iestājos pret tik vājā kvalitātē sagatavotu reformu. Es nepiedalos, es nebalsoju un es nebalsošu arī kopumā par šo reformu.

* Esības prieks – labvēlīgai attīstībai, izaugsmei emocionāli motivējošs un virzošs dvēseles stāvoklis.

INGŪNA RĪBENA