Par kompensāciju mehānismu denacionalizēto namu īrniekiem

8. Saeimas sēdē 2004. gada 4. novembrī

Frakcijai "Jaunais laiks" ir patiess gandarījums, ka beidzot - beidzot! - pēc pusgadu ilgas šķēpu laušanas ledus ir sakustējies. Frakcijas "Jaunais laiks" nemitīgi daudzināto reālas valsts atbalsta programmas un kompensāciju mehānisma ieviešanas nepieciešamību nu atzīst Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas vairākums, atbalstot pat to, ka 2005.gada budžeta projektā ir jāparedz līdzekļi minētās programmas īstenošanai. "Jaunais laiks" cer, ka runa nav par dažādu sīku pabalstiņu piešķiršanu pašiem neapmierinātākajiem. "Jaunais laiks" pieprasa, lai valdība izstrādātu un Saeima atbalstītu tādu kompensāciju mehānismu denacionalizēto namu īrniekiem, kura realizācijas rezultāts būtu tas, ka ikviens denacionalizēto namu īrnieks varētu teikt, ka ir saņēmis no valsts taisnīgu un samērīgu palīdzību savas mājokļa problēmas risināšanā. Denacionalizēto namu īpašnieki savukārt varētu atzīt, ka beidzot valdība šo problēmu ir atrisinājusi uz sava, nevis uz īpašnieku rēķina. Bez šaubām, tie būs nevis daži miljoni, bet daudzi desmiti miljonu latu no budžeta, un tas nenotiks viena gada laikā un varbūt pat ne piecu gadu laikā.

Protams, man, tāpat kā Rasnača kungam, šaubas rodas par bijušās valdošās koalīcijas nodomu nopietnību, jo likumprojektā noliktie termiņi ir 2004.gada 15.novembris un 1.decembris. Tas šķiet grūti īstenojams, bet savā ziņā arī tas nav neiespējami. Tā ka katrā ziņā tāda apņemšanās, ja jau Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija šādus datumus te ir ielikusi, mums šķiet tikai apsveicama.

Šoreiz cerēsim, ka denacionalizācijas "guru" - Tautas partijas frakcijas deputāts Jānis Lagzdiņš -, strādādams komisijā un piekrizdams šādiem termiņiem, nav kārtējo reizi pajokojies ar Latvijas sabiedrību un tiem cilvēkiem, kurus šī problēma skar.

Tālāk lasāma GUNDARA BĒRZIŅA (Tautas partijas frakcija) ATBILDE uz I.Rībenas priekšlikumu

Saeimas priekšsēdētāja! Godātie deputāti! Šis ir viens no tādiem ļoti būtiskiem jautājumiem, kas ir grūti risināmi. Tas šobrīd ir aktuāls un ir mums liels izaicinājums tagad, kad veidojam nākamo valdību.

Man, vērojot šo situāciju, šķiet, ka, veidojot nākamo valdību, ļoti svarīgi ir saprast, vai partijas spēj kaut ko piedāvāt nopietnās problēmas risināšanai vai turpina lidināties mākoņos. Problēma ir ļoti sarežģīta un radusies jau diezgan sen. Sākums bija īpašuma tiesību atjaunošana, okupācijas seku likvidēšana. Vai rīkojāmies pareizi vai nepareizi? Lietuva darīja savādāk - bijušajiem īpašniekiem namus neatdeva, viņi tos varēja ar atvieglotiem noteikumiem izpirkt. Bet kas nu bijis, tas bijis! Un, cik zinu, arī partijas "Jaunais laiks" priekšsēdētājs tanī laikā darbojās politikā vai vismaz piedalījās šā lēmuma pieņemšanā, taču nevaru apgalvot. Bet ko nu tur! To laiku vairs nevar pagriezt atpakaļ. Īres griestiem bija nosprausts ļoti tāls - septiņus gadus ilgs - pārejas periods. Bija skaidrs, ka īres griesti ir jāatceļ. Grupas, uz ko tas attiecas, ir vairākas: protams, tie ir cilvēki ar ļoti zemiem ienākumiem, kuru aprūpe ir sociālās sistēmas funkcija, tas var būt vidusslānis, un tie var būt arī pietiekami turīgi cilvēki. Teiksim, turīgam cilvēkam, piecistabu dzīvokļa īpašniekam Rīgā, kāda būs taisnīgā samaksa Rībenas kundzes izpratnē? Un kāda ir nauda?

Es saprotu! Šeit skanēja ļoti skaisti vārdi: "Beidzot valdība risinās uz valdības rēķina!" Cilvēki mīļie, bet kā ir tā nauda, ko mēs dalām budžetā? Vai tā ir valdības nauda? Kas to tur santīmu pa santīmam ir iemaksājis?

Valstī ir apmēram miljons nodokļu maksātāju, budžets ir 2,7 miljardi. Vidēji nodokļu maksātājs budžetā iemaksā 2700 latu. Katrs to var izrēķināt! No saviem ienākumiem turīgākie maksā ievērojami vairāk, bet cilvēki ar mazākiem ienākumiem - mazāk. Tomēr šī nauda ir vākta pa santīmam kopā, to ir maksājusi gan medmāsiņa, kurai šobrīd mēs meklējam naudu algai... Un vai tas būs taisnīgi, ka piecistabu dzīvokļa īpašniekam mēs meklēsim taisnīgu, bet miljonu lielu samaksu uz šīs medmāsiņas rēķina? Es domāju, ka taisnība šinī gadījumā...

Protams, arī paši īrnieki jūtas tā netaisnīgi... Bet, meklējot taisnību, nedrīkst radīt jaunu netaisnību, turklāt vēl lielāku! Tas ir apburtais loks un spirāle. Un īstenībā šajā jautājumā šobrīd izšķiras mūsu pozīcija - vai mēs esam reāli domājoši cilvēki, kas īsteno reālistisku politiku, vai esam populisti, kas sapņo... Jā, ir vajadzīgi arī sapņotāji, jo sapņi jau ir tie, kas virza politiku, nosprauž augstus mērķus, un man tas patīk, jo arī es pats varbūt esmu sapņotājs... Un tomēr es esmu reālists. Tad, kad mēs esam šeit un lemjam par valsts lietām, tad sapņi jānovirza malā, tie jāatstāj naktij!

Šajā brīdī ir jārīkojas izšķiroši, atbilstoši un enerģiski. Taču dažkārt vēlamais ar iespējamo diemžēl nesakrīt. Kā redzam, tad šajā aktuālajā jautājumā, kas šobrīd ir ietverts darba kārtībā, vēlamais ar iespējamo nesakrīt. Nesakritīs nekad un nemūžam - ne Latvijā, ne kur citur pasaulē, un tāpēc jau ir vajadzīga tāda profesija kā politiķis, kas pasaka, kas ir iespējams, bet viņam ir jābūt prātam, lai saprastu un tukši neapsolītu, lai nemaldinātu cilvēkus.

Otra lieta - par iepriekšējās valdības vājāko vietu. It kā nebija vairākuma, un "kreisie" mūs atbalstīja. Arī tas mums šausmīgi nepatika, bet galvenā lieta bija tā, ka visi bazūnēja: "Spalvainā Maskavas roka"! Nodzīta, nenodzīta... Šausmas, nevar balsot!" Tagad, kad valdība ir nogāzta, izrādās, ka tās ir bijušas putas un mīti. Putas un mīti! Un ne sabiedrībai, ne politiķiem, ne presei tas nav pamatarguments, tas ir tikai iegansts, un šobrīd tas vairs nevienam nav svarīgi. Tie, kuri runāja par "spalvaino Maskavas roku" un par iepriekšējās valdības nepieņemamību, šodien ar mierīgu sirdi un ar putām uz lūpām... Viņiem tā vairs nav bīstama, jo, redz, tagad situācija ir cita.

Cilvēki mīļie! Reālu politiku un stabilu valdību var veidot tikai prātīgi, rīcībspējīgi cilvēki. Dieva dēļ, "Jaunais laiks", neaplieciniet to, ka jūs šajā kategorijā neietilpstat!

I.Rībenas ATBILDE G.Bērziņam (TP)

Kāpēc nu jau vairāk par pusgadu „Jaunais laiks" ar putām uz lūpām runā par kompensācijas mehānismu denacionalizēto namu īrniekiem, nevis tikai un vienīgi par īres griestu atcelšanas termiņa pagarināšanu, kā to dara Saeimas vairākums? Atšķirībā no valsts un pašvaldībām piederošo dzīvojamo telpu īrniekiem, kuri par sertifikātiem varēja iegādāties īpašumā savus īrētos dzīvokļus, denacionalizēto namu īrniekiem šāda iespēja bija liegta. Arī valsts ekonomiskās attīstības temps un sociālā politika ilgstoši nav bijusi labvēlīga tam, lai Latvijā tradicionāli mazāk apmaksāto profesiju pārstāvji – skolotāji, ārsti, kultūras darbinieki u.c. par pensionāriem nemaz nerunājot (tie, kas valsti ir dotējuši un dotē joprojām, nesaņemot savam darbam adekvātu samaksu), - varētu paši bez valsts atbalsta atrisināt samilzušo mājokļu problēmu.

Valdībai ir (!) jāuzņemas saistības un atbildība par denacionalizācijas sekām. Tā nedrīkst voluntāri uzlikt visu atbildības un finansiālo slogu denacionalizēto namu īrniekiem un īpašniekiem. Ir jāizstrādā kompensācijas mehānismi, valsts atbalsta programma denacionalizēto namu īrniekiem, nevis kārtējo reizi jāatliek problēmas risinājums uz pēcvēlēšanu laiku.

Par kompensācijām: grūti šobrīd minēt skaitļus, neesot precīzai statistikai, bet tie varētu būt 10 000 un vairāk Ls apjomā katrai ģimenei, lai ar šo saņemto daudzmaz situācijas tālākai risināšanai adekvāto summu jau cilvēki PAŠI ! lemtu, vai līdzekļus izmantot turpinot dzīvot saimnieka mājā vai veikt pirmo iemaksu, lai nākotnē iegādātos īpašumā dzīvokli pašu izvēlētā vietā, vai pirkt vai īrēt uzreiz lētāku dzīvokli, vai varbūt doties uz lauku mājām - savām vai radu, izmantojot šo pieklājīgo summu pirmajam atspērienam, un tml.

Diemžēl ilga un mokoša darba rezultātā, strādājot divām valdības izveidotām darba grupām "Par denacionalizēto namu īrnieku tiesību nodrošināšanu" un "Priekšlikumu sagatavošanai par īres maksas apmēru denacionalizētajās mājās" viņi ir nonākuši pie Zālamana lēmuma un atziņas – īres griesti ir jāsaglabā vēl trīs gadus. Ģeniāla doma. Un griestus cels, tikai pakāpeniski - cirtīs asti saudzīgi – pa gabaliņam vien - varbūt, ka mazāk sāp, varbūt līdz nākamajām vēlēšanām nepamanīs vai aizmirsīs.

Kāda galvu reibinoša ekvilibristika – no valdības (!) atbildības par kompensāciju mehānisma izstrādāšanu 1991.gadā un ieviešanu denacionalizēto namu īrniekiem 7 gadu laikā, tā pārvērtusies par denacionalizēto namu īrnieku nolaidību un neizdarību! Vienkārši un ģeniāli!

„Jaunais laiks" pirmo reizi pēc 1991.gada atklāti Latvijā sāka runāt par to, ka valstij denacionalizēto namu īrniekiem ir reāli jāpalīdz - ne tikai morāli, bet arī materiāli.

TP biedrs Gundars Bērziņa kungs pagājušajā Saeimas sēdē mani nosauca par sapņotāju, kas neaptver to, kādas iespējas valsts budžetam.

Sapņotāju par to, ka kādreiz Latvijā notiks, kā teica Andrejs Eglītis, „Taisnības augšāmcelšanās" ir daudz un ar katru dienu kļūst arvien vairāk.

Lai gan - varbūt pats Bērziņa kungs ir sapņotājs – dzīvojot tik seklā, cēloņseku neizpratnes peļķē un domājot, ka bezgalīgi izdosies realizēt nekrietnus darbus. – Piemēram, šobrīd aktuālā sertifikātu pagarināšana un tālāk jau iespējamā pārvēršana valsts parādzīmēs, kas ne tikai mūsu, bet arī mūsu bērnu paaudzei, liktu dažiem politiskajiem biznesmeņiem izmaksāt 300 miljonus latu. Īrniekiem izmaksājamās valsts kompensācijas nobāl šīs astronomiskās summas priekšā.

Reiz lasīju, ka baznīcas tiesa 15.gs. sadedzināja uz sārta 19 -gadīgo Žannu d’Arku, jo viņiem vienkārši trūka iztēles, trūka spējas iztēloties, ko jūt 19 gadus veca meitene, stāvot ugunī un degot.

Visticamāk, labi paēdušie un labi apmaksātie deputāti nekādi savā neesošajā iztēlē nespēj tuvināties tam izmisumam un bezcerībai, kādu šobrīd Latvijā pārdzīvo tūkstošiem ģimeņu, tai skaitā slimnīcu māsiņas un viņu ģimenes, daudzi skolotāji, pensionēti un praktizējoši ārsti un viņu ģimenes, muzeju, bibliotēku un arhīvu darbinieki un daudzu citu profesiju cilvēki. Un nevajag, Bērziņa kungs, censties, tik ļoti censties cilvēkus sarīdīt savā starpā.

Jā, es kā nodokļu maksātāja vēlos, lai valsts arī ar manu nodokļos samaksāto ne mazo summu, novērš šo kārtējo vēsturisko netaisnību un palīdz šiem cilvēkiem, šīm ģimenēm. Un lai palīdz ar bērnu pabalstiem tiem, kam ir bērni un stimulē tos, kas vēl šaubās. Un ārstiem ar algām, un onkoloģiskajiem slimniekiem, un invalīdiem, un bāreņiem. Visiem un ikvienai ļaužu grupai, kuras kopā veido mūsu valsti – Latviju.

Latvijā nav lieku cilvēku, Latvijā nav nevajadzīgu cilvēku – ne vecu, ne jaunu, ne pārtikušu, ne nabagu.

Visi ir mūsējie! Arī denacionalizēto namu īrnieki.

Ingūna Rībena