Par morālo relatīvismu un atbildību

Partijas "Jaunais laiks" kongresā 2005. gada 11. decembrī

Šodien mums ir svarīgi izvēlēties partijas vadību nākamajiem gadiem. Bet ne tikai. Svarīgi ir apzināties, kur mēs 15. neatkarības gadā atrodamies un kā dosimies tālāk. Vēl jo vairāk tādēļ, ka mūsu kongress notiek Latvijai zīmīgā laikā starp Lāčplēša dienu un Latvijas Republikas proklamēšanas dienu. Tas liek domāt par lielām lietām.

Šo 15 Latvijas neatkarības gadu laikā, ilgstoši pie varas esošie ir panākuši, ka tauta beidzot ir akceptējusi korupciju kā valsts varas privilēģiju. Kā gan citādi var izskaidrot faktu, ka tiek atkāroti balsots par partijām, kuru galvenā rūpala un bizness joprojām ir ciniska valsts izzagšana.

Kurš gan nav dzirdējis, ka esam korumpētākā un nabadzīgākā valsts ES ar visaugstāko inflāciju, pašnāvību skaitu un mirstību, viszemāko pensiju, vidējo darba algu un dzimstību. Tajā pat laikā mūsu ekonomiskās attīstības tempi ir straujākie Eiropā.

Svaigākās socioloģiskās aptaujas rāda, ka savu nākotni ar Latviju nevēlas saistīt vairāk nekā puse vidusskolas beidzēju. “Iespējams, tā nav tikai vēlme izmantot iespējas, kuru te nav, bet neapzināta atriebība par pārdzīvoto pazemojumu," uzskata Tālis Tīsenkopfs no LU Sociālo un politisko pētījumu institūta.

Pazemojums – par ko – varētu vaicāt? Varbūt par piesmieto brīvību?

Tieši pirms 90 gadiem rudenī jauni latviešu strēlnieki Tīreļa purvā atdeva dzīvības par nākotnes Latviju. Par Latviju un par mums, - šeit es domāju Latvijas sabiedrību kopumā - kas nav izturējusi pārbaudījumu ne ar brīvību, ne ar naudu, ne ar varu. Kaut kā valsts izzagšanas steigā netika apjēgts, ka brīvība ir pati augstākā atbildības forma.

Mēs esam teritoriāli maza valsts, kurā plaisa starp bagātību un nabadzību ir kļuvusi lielāka par tās teritoriju. Brīvība, ar kuru daudzi ciniski izrīkojās pēc saviem ieskatiem, nemēdz būt liela vai maza – lieli vai mazi esam mēs, cilvēki.

Un visbeidzot – mūsu vienīgā (!) identitāte ir kultūra un valoda. Tie ir mūsu enkuri, lai neaizklīstu bezdibenīgā tukšumā sevī un pasaulē. Turpinoties tik intensīvam morālajam relatīvismam mūsu valstī kā šobrīd, enkuri neizturēs.

Latvijas kā nacionālas valsts nākotne ir katra mūsu individuālā atbildība un nav nekādu muguru, aiz kurām aizslēpties. Individuālā atbildība - tāpat kā dzīve. Tik vienkārši, un tik grūti reizē.

Ingūna Rībena