Par atbildīgu mājokļu politiku Latvijā

2006. gada 20. jūnijā

Latvijai saistošie starptautiskie cilvēktiesību dokumenti paredz tiesības uz mājokli. Tas nozīmē, ka valstij ir jānodrošina šīm tiesībām atbilstošs minimālais standarts - jumts virs galvas. Vai mēs Latvijā to spējam? Vai mēs varam teikt, ka šajā jomā ir vērojams progress? Vai valsts ir nodrošinājusi vismaz to, ka tās iedzīvotāju tiesības uz jumtu virs galvas tiesību apjoma ziņā nav kļuvušas mazākas kā pirms neatkarības atjaunošanas? Neatkarības gados Latvijā ir pieaudzis to personu skaits, kurām nav sava mājokļa. Šīs personas pēc sava materiālā stāvokļa, vecuma, darba spējām un sociālās integrācijas pakāpes veido sabiedrības grupu, kuru mēs esam paraduši apzīmēt ar vārdiem – maznodrošinātie. Esam ieviesuši arī kritēriju – naudas izteiksmē, atkarībā no personas ienākumu līmeņa, pēc kura tad personu pieskaitām vai nepieskaitām attiecīgajai maznodrošināto personu grupai. Ne visiem, kuriem ir nepieciešama valsts palīdzība mājokļa nodrošināšanā, palaimējas iekļūt maznodrošināto personu grupā un saņemt šo palīdzību, jo izrādās, ka personas ienākumu līmenis, piemēram, par vienu latu pārsniedz valsts, pašvaldības noteikto kritēriju. Veidojas diezgan absurda situācija – valsts vai pašvaldības atbalstu saņem personas nevis pēc indivīda dzīves faktiskajiem apstākļiem un to individuālās izvērtēšanas, bet gan pēc formāliem unificētiem kritērijiem.

Par situācijas pasliktināšanos mājokļa nodrošināšanas jautājumā, liecina straujais to personu skaita pieaugums, kuras izmaksu pieauguma dēļ pašas vairs nav spējīgas no saviem ienākumiem nodrošināt sev jumtu virs galvas. Šajā aspektā varētu teikt, ka valsts pašlaik nav spējīga novērst tiesību uz mājokli aizskārumu.

Situācija ir tāda kāda tā ir. Tomēr tās cēloņu apzināšana mums varētu dot pozitīvu impulsu attīstībai. Dzīvokļu politikas izstrāde un realizācija ir izpildvaras kompetences jautājums, tomēr izpildvara – valdība un pašvaldības bez likumdevēja ieinteresēta un aktīva atbalsta šajā jomā nevar gūt vērā ņemamus panākumus. Iespējams, ka tieši likumdevēja un izpildvaras sadarbības trūkums nav ļāvis Latvijā mazināt sociālo spriedzi vismaz mājokļu nodrošinājuma jautājumā. Lai runātu par Latvijas dzīvokļu politikas attīstības perspektīvām, ir vērts ieskatīties vēsturē.

Sabiedriskās aptaujas liecina, ka vairāk kā 70% valsts iedzīvotāju sevi pieskaita pie trūcīgo grupas, kuru ienākumi uz vienu ģimenes locekli nesasniedz statistiski noteikto iztikas minimumu. Kurš vairs atceras, ka likums "Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā" ir spēkā kopš tālā 1992.gada 1.javāra? Neviens vairs neuzdod jautājumus par to, ko valsts, valdības un politiķi ir darījuši, lai nepieļautu sociāli ekonomiskās spriedzes eskalāciju 15 gadu garumā. Izskatās, ka gan politiķi, gan īrnieki ir aizmirsuši, ka minētajā likumā noteiktais septiņu gadu moratorijs bija noteikts, lai valsts varētu izstrādāt un realizēt denacionalizēto namu īrniekiem paredzētās valsts un pašvaldību atbalsta programmas. To izstrādāšanas un realizācijas pienākumu noteica 1991.gada 30.oktobrī pieņemtais LR AP lēmums "Par Latvijas Republikas likumu "Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem" un "Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā" spēkā stāšanās kārtību". Minētajā lēmumā bija noteikts, ka Ministru padomei līdz 1991.gada 1.decembrim jāizstrādā likumprojekts "Par kompensācijām", jāizstrādā atviegloti noteikumi to denacionalizēto namu īrnieku kreditēšanai, kuri ņemti uzskaitē un kuri izteikuši vēlēšanos celt individuālo dzīvojamo māju, pašvaldībām tika uzlikts pienākums nodrošināt denacionalizēto namu īrniekus ar zemes gabaliem individuālo dzīvojamo ēku celtniecībai un citas šodien gandrīz vai neticamas lietas. Šīs likumos un lēmumos iekļautās sākotnēji labās domas un ieceres laika gaitā ir aizmirstas un transformējušās tā, ka pašlaik politiķi atļaujas pārmest denacionalizēto namu īrniekiem to, ka viņi visus šos daudzos gadus nav nekā darījuši, lai paši (tikai un vienīgi!) atrisinātu savas problēmas. Kāda galvu reibinoša politiskā ekvilibristika - no valdības atbildības par kompensāciju mehānisma izstrādāšanu un ieviešanu denacionalizēto namu īrniekiem tā kļuvusi par denacionalizēto namu īrnieku nolaidību un neizdarību! Vienkārši un ģeniāli! Latvijas tauta ir pacietīga, pieticīga, saprotoša un piedodoša!

Pašlaik Latvijā darbojas divpadsmitā valdība pēc neatkarības atgūšanas 1990.gadā. Ieskatoties šo valdību galvenajos politikas dokumentos – valdību deklarācijās un rīcības plānos, nākas secināt, ka neviena no valdībām par savu prioritāti nav definējusi mājokļa jautājuma risinājumu. Pirmās trīs valdības laika posmā no 1990. – 1995. gadam ne ar vārdu savās deklarācijās nav skārušas šo problēmu, tādēļ uzdrošinos izdarīt secinājumu, ka Latvijā līdz pat 1995.gadam par mājokļu politiku vispār nevaram runāt, jo tādas vienkārši nebija. Varētu domāt, ka nebija pašas problēmas. Problēma bija, domāju, arī pietiekami asa, jo tieši deviņdesmito gadu pirmajā pusē notika straujš mājokļa uzturēšanas izmaksu pieaugums, pieauga gan īres maksas, gan komunālo pakalpojumu izmaksas. Pirmo reizi valdības deklarācijā 1995.gadā parādās maģiskie vārdi – "Mājokļa programma ", "Mājokļu attīstības kreditēšanas attīstība". Turpmākajos desmit gados šie maģiskie vārdi dažādos locījumos un kontekstos atrodami katrā valdības deklarācijā. Tomēr bez pašiem maģiskajiem vārdiem valdību deklarācijās ir vēl viena kopīga iezīme – šie vārdi pamatā tiek lietoti vēlējuma izteiksmē un nākotnes formā – sakārtosim, pilnveidosim, atjaunosim, nodrošināsim, izstrādāsim, uzsāksim... Tā lēnām, pamazām, nemanāmi un nenovēršami pagātne kļūst par tagadni un nākotni. Mums cilvēkiem un it īpaši politiķiem ir diezgan raksturīgi vairīties no atbildības par to, kas notiek tagadnē, jo ērtāk taču ir dzīvot skaistās nākotnes gaidās un cerībās, gūt apmierinājumu no domām par to, ka iepriekš ir bijis vēl ļaunāk.

Diemžēl jāsecina, ka līdz 2005.gada sākumam, kad draudēja sociāls sprādziens saistībā ar īres griestu atcelšanu, Latvijā neviens nedomāja par reālas un valstiski atbildīgas mājokļa attīstības politikas izstrādi un tās realizāciju. Pateicoties šai krīzei, beidzot valdība apjauta problēmas nopietnību un ieplānoja, bet Saeima atbalstīja 5 miljonu latu piešķiršanu mājokļu programmas realizācijai. Nu ko – varam teikt, ka labs sākums. Cerams, ka nebūs vajadzīgi vēl piecpadsmit gadi, lai atrisinātu jau piecpadsmit gadu garumā ieilgušās problēmas. Tagad svarīgākais ir apzināt valsts un pašvaldību atbildības jomas, noteikt to personu loku, kurām obligāti nepieciešams valsts vai pašvaldības atbalsts, programmatiskā līmenī jānosaka atšķirīgi risinājumi mājokļa nodrošināšanā dažādām iedzīvotāju grupām, neaizmirstot par vismazāk aizsargātajiem – pensionāriem, jauniešiem, bērniem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, kuri objektīvu ierobežojumu dēļ nav spējīgi paši nodrošināt sev mājokli, vai kādu sociāli ekonomisku procesu dēļ šo spēju ir zaudējuši. Kā svarīgākos no bremzējošiem faktoriem mājokļu jautājumu risināšanai var minēt politiskās gribas trūkumu un arvien pieaugošo sabiedrības noslāņošanos pēc materiālajām pazīmēm, kas valdošajā elitē rada šķietamību, ka mājokļa problēmas veiksmīgi var risināt paši cilvēki, izmantojot labi attīstīto hipotekārās kreditēšanas sistēmu. Līdz šim izmantotie paņēmieni – hipotekārās kreditēšanas sistēmas attīstība, pašvaldību iniciatīvas jaunu mājokļu un sociālo dzīvokļu būvniecībā, nav sevi attaisnojuši, jo vieni ir piemēroti ekonomiski aktīvai un nodrošinātai sabiedrības daļai, citi – finansiāli nodrošinātām pašvaldībām. Bet tie nav derīgi visā Latvijas teritorijā, jo pateicoties daudzu gadu garumā piekoptai centralizācijas politikai, būtiski ir palielinājusies plaisa starp cilvēku un pašvaldību iespējām atkarībā no viņu dzīves un atrašanās vietas.

Arī Satversmes tiesa ar 2006.gada 8.marta spriedumu lietā "Par 2004. gada 20. decembra likuma „Grozījumi likumā „Par dzīvojamo telpu īri"" 13. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 91. un 105. pantam", atzina, ka valsts atbalsts mājokļu problēmu risināšanā pašreizējos ekonomiskās attīstības apstākļos ir neapmierinošs, norādot, ka valsts nav izmantojusi tās rīcībā esošās iespējas denacionalizēto namu īrnieku problēmu risināšanā. Kā norādīts minētajā spriedumā līdz pat 2005. gadam būtiski īrnieku atbalsta pasākumi netika veikti.

Varbūt, ka beidzot spēsim atzīt, ka denacionalizācijas un privatizācijas rezultātā īrniekus esam sadalījuši divās grupās atkarībā no tā, kur viņiem palaimējās/nelaimējās dzīvot – valsts, pašvaldību mājā vai denacionalizētā mājā. Vieni ieguva iespēju privatizēt īrēto mājokli, bet citi neieguva īpašumu, toties ieguva nedrošību un neskaidrību par savu nākotni. Es personīgi varu tikai pievienoties uzskatam, ka tas ir valstiski atbalstīts klajas diskriminācijas paraugs. Šādas privatizācijas pamatnostādņu negatīvās sekas ir jāatzīst par politisku tuvredzību un likumdevēja kļūdu, kuru mums būtu jālabo. Bet vai mēs - politiķi to gribēsim? Vai pietiks drosmes šo kļūdu atzīt un, protams, arī par to maksāt? Bet varbūt iesim līdz šim ierasto ceļu – novelsim sociālā taisnīguma atjaunošanas pienākumu uz denacionalizēto namu īpašnieku un pašvaldību pleciem. Laiks rādīs.

Tagad droši zināms ir tik tas, ka Satversmes tiesa ar 2007.gada 1.janvāri ir atcēlusi īres griestu ierobežojumus. Kāds ir mūsu valsts vadītāju rīcības plāns šai situācijai? Nezinu. Acīm redzot atbildība ir jāuzņemas arī mums un rīcības plāns ir jāveido visiem kopīgi. Konsekventi jāprasa situācijai atbilstoša rīcība no valdības. Līdzīgi kā to „Jaunais laiks"aizsāka 2004.gada pavasarī, kad iestājās par valsts atbalsta programmas un kompensāciju mehānisma izstrādāšanas nepieciešamību denacionalizēto namu īrnieku atbalstam un pašvaldības palīdzības mājokļu jautājumu risināšanā apjoma palielināšanu. Jauno Laiku 2004.gada rudenī politiskie oponenti nicinoši sauca par sapņotājiem pēc tam, kad biju uzdrošinājusies no Saeimas tribīnes nosaukt minimālās kompensācijas apmēru (10 000 Ls vienai ģimenei), ko valsts vai pašvaldības varētu garantēt denacionalizēto namu īrniekiem par dzīvojamās telpas atbrīvošanu. Tagad tā ir realitāte. Par sapņotājiem gan netiek saukti politiķi, ka sajaukuši lietu ierasto kārtību - valstī, kurā 70% iedzīvotāju dzīvo zem iztikas minimuma robežas, valdība apņēmusies uzbūvēt ekskluzīvas un greznas ēkas 500 miljonu latu vērtībā, bet Saeimas vairākums neuzskata par iespējamu piešķirt 25 miljonus latu mājokļu problēmu risināšanai.

Varbūt, ka nevajag baidīties sapņot, varbūt vajag tikai kaut mazliet iztēloties, kā jūtas cilvēks, kuram draud zaudēt jumtu virs galvas un kuram ar visu iedzīvi jāpārvācas uz tuvējo mežu vai patilti, tad iespējams arī Saeimas vairākums varēs iestāties par šo problēmu risināšanu un sākt beidzot rīkoties.

Ingūna Rībena