Valdībai ir saistības un atbildība par denacionalizācijas sekām

9. Saeimas sēdē 2006. gada 19. decembrī

Cienījamie kolēģi! Pašlaik Latvijā darbojas 12.valdība pēc neatkarības atgūšanas 1990.gadā, un, ieskatoties šo valdību galvenajos politikas dokumentos, valdību deklarācijās un rīcības plānos, nākas secināt, ka neviena no valdībām par savu prioritāti nav definējusi mājokļu jautājuma risināšanu. Pirmās trīs valdības laikposmā no 1990. līdz 1995.gadam ne ar vārdu savās deklarācijās nav skārušas šo problēmu, tāpēc uzdrošinos izdarīt secinājumu, ka Latvijā līdz pat 1995.gadam par mājokļu politiku vispār nevaram runāt, jo tādas vienkārši nebija.

Varētu domāt, ka nebija pašas problēmas, tomēr problēma bija un, es domāju, arī pietiekami asa, jo tieši 90.gadu pirmajā pusē notika straujš mājokļu uzturēšanas izmaksu pieaugums - pieauga gan īres maksa, gan komunālo pakalpojumu izmaksas un tā tālāk.

Kurš vairs atceras, ka likums "Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā" ir spēkā jau kopš tālā 1992.gada 1.janvāra? Neviens vairs neuzdod jautājumus par to, ko valsts, valdības un politiķi ir darījuši, lai nepieļautu šīs sociāli ekonomiskās spriedzes eskalāciju 15 gadu garumā. Izskatās, ka gan politiķi, gan īrnieki bija aizmirsuši, ka šajā likumā minētais septiņu gadu moratorijs bija noteikts tādēļ, lai valsts varētu izstrādāt un realizēt denacionalizēto namu īrniekiem paredzētās valsts un pašvaldību atbalsta programmas. To izstrādāšanas un realizācijas pienākumu noteica 1991.gada 30.oktobrī pieņemtais Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmums "Par Latvijas Republikas likumu "Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem" un "Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā" spēkā stāšanās kārtību". Minētajā lēmumā bija noteikts, ka Ministru padomei līdz 1991.gada 1.decembrim ir jāizstrādā likumprojekts par kompensācijām. Mēs to neesam izdarījuši vēl šobrīd. Un ir jāizstrādā arī atviegloti noteikumi to denacionalizēto namu īrnieku kreditēšanai, kuri ir ņemti uzskaitē un kuri ir izteikuši vēlēšanos celt individuālo dzīvojamo māju. Savukārt pašvaldībām tika uzlikts pienākums nodrošināt denacionalizēto namu īrniekus ar zemesgabaliem individuālo dzīvojamo ēku celtniecībai un vēl citas šodien gandrīz vai neticamas lietas.

Šīs likumos un lēmumos sākotnēji iekļautās labās domas un ieceres laika gaitā tika aizmirstas un transformējās tā, ka pašlaik politiķi atļaujas pārmest denacionalizēto namu īrniekiem to, ka viņi visus šos daudzos gadus nav neko darījuši, lai paši - tikai un vienīgi paši, es šeit pasvītroju! - atrisinātu savas problēmas. Kāda galvu reibinoša politiskā ekvilibristika! No valdības atbildības par kompensāciju mehānisma izstrādāšanu un ieviešanu denacionalizēto namu īrniekiem tā ir kļuvusi par denacionalizēto namu īrnieku nolaidību un neizdarību. Vienkārši un ģeniāli!

Pirmo reizi Valdības deklarācijā 1995.gadā parādījās maģiskie vārdi "mājokļa programma", "mājokļa kreditēšanas attīstība", un turpmākajos desmit gados šie maģiskie vārdi dažādos locījumos un kontekstos bija atrodami katrā Valdības deklarācijā.

Tomēr bez pašiem maģiskajiem vārdiem valdības deklarācijās ir vēl viena kopīga iezīme - šie vārdi pamatā tiek lietoti vēlējuma izteiksmē: sakārtosim, pilnveidosim, atjaunosim, nodrošināsim, izstrādāsim, uzsāksim un tā tālāk. Un tā lēnām un pamazām, nemanāmi un nenovēršami pagātne kļuva par tagadni un nākotni. Un mums, cilvēkiem, bet īpaši jau politiķiem, ir diezgan raksturīgi vairīties no atbildības par to, kas notiek tagadnē, jo ērtāk taču ir dzīvot skaistās nākotnes gaidās un cerībās vai arī gūt apmierinājumu no domām par to, ka iepriekš ir bijis vēl ļaunāk.

Atšķirībā no valsts un pašvaldībām piederošo dzīvojamo telpu īrniekiem, kuri par sertifikātiem varēja iegādāties īpašumā savus īrētos dzīvokļus, denacionalizēto namu īrniekiem šāda iespēja bija liegta. Arī valsts ekonomiskās attīstības temps un sociālā politika ilgstoši…

Sēdes vadītājs. Godātā deputāte! Es atvainojos, bet jums debatēm atvēlētais laiks ir beidzies. Vai jums vēl ir vajadzīgs kāds…

I.Rībena. Vai es varētu vēl minūti, lūdzu?

Sēdes vadītājs. Vai deputāti neiebilst? Deputāti neiebilst. Lūdzu!

I.Rībena. …nav bijusi labvēlīga tam, lai Latvijā tradicionāli mazapmaksāto profesiju pārstāvji - skolotāji, ārsti, kultūras darbinieki un citi, par pensionāriem jau nemaz nerunājot, varētu paši bez valsts atbalsta atrisināt samilzušo mājokļa problēmu. Un tieši tāpēc valdībai ir jāuzņemas saistības un atbildība par denacionalizācijas sekām. Situācija īpaši aktualizējās šā gada 8.martā, kad Satversmes tiesa atcēla īres griestus. Lēmums stājas spēkā jau pēc divām nedēļām.

Daba mūs šoruden saudzē. Nosalušo un sadegušo nav tik daudz, kā tas parasti ir ziemās ap šo laiku, bet ar zupas virtuvēm vien ir daudz par maz…

Tāpēc es aicinu optimistiskās attīstības lielvalsti atmest nieka 25 miljonus tiem, kurus mēs paši esam padarījuši par likteņa pabērniem. Un, ja divu trīs gadu laikā mēs likvidēsim dzīvokļu rindas, tad mēs vismaz spēsim līdzināties Lietuvai un Igaunijai, kur šādas rindas vienkārši neeksistē jau vairākus gadus.

Paldies.

Ingūna Rībena

Grozījumi likumā "Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā" (3. lasījums) tika pieņemti 10.05.2007.

Balsojums: http://www.saeima.lv/steno/Saeima9/070510/Balsoj/023.htm

Ar šo likuma grozījumu pieņemšanu pašvaldības ieguva tiesības izmaksāt dzīvokļa atbrīvošanas pabalstus denacionalizēto namu īrniekiem, tādējādi daļēji atjaunojot taisnīgumu pret tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuriem denacionalizācijas procesā tika liegtas iespējas par sertifikātiem privatizēt viņu īrētos dzīvokļus.