Daudzdzīvokļu mājas kopīpašumā esošās daļas pārvaldīšanas un apsaimniekošanas problēmas dzīvokļu īpašnieku kooperatīvajās sabiedrībās

Saeimā 2006. gada 28. septembrī

Viena no pēdējo gadu Latvijas ekonomiskās attīstības iezīmēm ir strauja sabiedrības noslāņošanās. Ar katru gadu būtiski palielinās materiālā stāvokļa atšķirība starp dažādām sabiedrības grupām. Turpinot ekonomikas centralizācijas politiku valstī tiek veicināts nekustamā īpašuma pieprasījuma pieaugums Rīgā un tās apkārtnē. Kreditēšanas straujā attīstība ir radījusi vēl vienu pamatu dažādu sabiedrības grupu materiālā stāvokļa atšķirības pieaugumam – šoreiz uz vecuma, izglītības un darba spēju līmeņa atšķirību pamata. Šo procesu rezultātā padomju laikā celtajos dzīvojamos rajonos notiek straujas iedzīvotāju struktūras izmaiņas. Tas rada draudus sociālās spriedzes pieaugumam, jo iedzīvotāji ar zemu ienākumu līmeni nespēj veikt arvien pieaugošos maksājumus par nolietojušos daudzdzīvokļu ēku uzturēšanu un renovāciju, bet iedzīvotāji ar lielākām materiālajām iespējām, savukārt vēlas uzlabot savas dzīves vides kvalitāti un pieprasa apsaimniekotājiem veikt nepieciešamos dzīvojamo māju renovācijas un labiekārtošanas darbus.

Padomju laikā celtajos dzīvojamos rajonos vēsturiski ir izveidojusies situācija, ka dzīvojamo ēku apsaimniekošanu nodrošina lielas dzīvokļu īpašnieku kooperatīvās sabiedrības, dažās dzīvokļu īpašnieku skaits sasniedz pat 25000. Tas nozīmē, ka viena dzīvokļu īpašnieku kooperatīvā sabiedrība apsaimnieko līdz pat 40 dzīvojamām mājām, kur katra atrodas atšķirīgā tehniskā stāvoklī un tādēļ atšķirīgas ir to apsaimniekošanas un uzturēšanas izmaksas. Šādos apstākļos kooperatīvo sabiedrību biedru vairākuma pieņemtie lēmumi par apsaimniekošanas un ēku uzturēšanas izmaksām ir saistoši visiem dzīvokļu kooperatīvās sabiedrības biedriem, neatkarīgi no viņu maksātspējas un vajadzībām.

Latvijas likumdošanā nostiprinātā daudzdzīvokļu māju apsaimniekošanas un pārvaldīšanas kārtība rada šaubas par sistēmas taisnīgumu un atbilstību visu dzīvokļu īpašnieku interesēm, neatkarīgi no viņu mantiskā stāvokļa. Šajā sakarā rodas jautājums – kā nodrošināt maznodrošināto un sociāli neaizsargāto personu interešu ievērošanu dzīvokļu īpašnieku kooperatīvo sabiedrību lēmumu pieņemšanas procesā, vai to var izdarīt bez valsts un pašvaldības atbalsta? Pašlaik spēkā esošā sistēma veicina ne vien sabiedrības noslāņošanos pēc mantiskā stāvokļa, bet arī veicina maznodrošināto personu izstumšanu no tām ierastās dzīves vides un pārvietošanu uz ēkām ar sliktāku tehnisko stāvokli, kuras atrodas mazāk iecienītajos rajonos. Faktiski varam runāt par to, ka ir novērojamas pazīmes, kas liecina par valsts novēršanos no maznodrošinātajiem iedzīvotājiem un valsts atbalstu maksātnespējīgu iedzīvotāju "geto" veidošanā.

Dzīvokļu celtniecības kooperatīvi vairumā gadījumu Latvijas atjaunotās neatkarības pirmajos gados "veiksmīgi" nomainīja izkārtnes un kļuva par dzīvokļu īpašnieku kooperatīviem. Pārmaiņu laikā Kooperatīvo sabiedrību likuma pārejas noteikumu 9.punktā veiksmīgi tika iestrādāta dzīvokļu īpašnieku mūža verdzības shēma. Faktiski no padomju laikiem pārmantotā dzīvojamo māju apsaimniekotāja nomaiņa tika padarīta atkarīga tikai un vienīgi no paša apsaimniekotāja vēlmes – nodot dzīvokļu īpašnieku izvēlētajam apsaimniekotājam mājas apsaimniekošanas lietas vai nē. Bija pienācis laiks šo netaisnību labot.

Šobrīd es gribu teikt paldies visiem kolēģiem, kuri atbalstīja manu izstrādāto priekšlikumu grozījumiem Kooperatīvo sabiedrību likuma pārejas noteikumu 9.punktā. Šie likuma grozījumi nodrošinās iespēju dzīvokļu īpašniekiem arī bijušajās dzīvokļu celtniecības kooperatīvajās sabiedrībās brīvi izvēlēties sava mājokļa apsaimniekotāju.

Tikko pieņemtā pārejas noteikumu redakcija ir sekojoša - ja dzīvokļu īpašnieku kopsapulce pieņēmusi lēmumu par dzīvojamās mājas pārvaldīšanas tiesību nodošanu citam apsaimniekotājam, kooperatīvā sabiedrība, kura pārvaldījusi dzīvojamo māju līdz dzīvokļu īpašnieku kopsapulces lēmuma pieņemšanai, zaudē tiesības veikt dzīvojamās mājas apsaimniekošanu.

Ingūna Rībena