Runa debatēs par likumprojektu “Grozījumi Veselības aprūpes finansēšanas likumā” 1. lasījumā

13. Saeimas otrajā attālinātajā ārkārtas sēdē 2021. gada 8. decembrī

Kolēģi!

Jāatzīst, ka šodien skatāmo grozījumu Veselības aprūpes finansēšanas likumā saistībā ar valsts obligāto veselības apdrošināšanu sakarā – tā pat vairs nav dežavū sajūta, bet kas tāds, kam nu jau šķiet neiespējami vārdos rast atbilstošu apzīmējumu.

Es saprotu, ka šāda izjūta ir lielai sabiedrības daļai un ne tikai par šo jautājumu.

Ticība un cerība divdesmit gadu laikā ir nokautas.

Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece runā par protestiem, vakarvakarā Latvijas Lauku ģimenes asociācijas prezidente Līga Kozlovska informē, ka esam Eiropā pēdējās vietās it visā – onkoloģija, sirds asinsvadu slimības un vēl un vēl un vēl.

Pirms diviem gadiem secīgi jums citēju garu aģentūras LETA ziņu virsrakstu rindu no 2003. gada 22. janvāra, par tēmu – “Iepazīstina deputātus ar paveikto obligātās bezmaksas veselības apdrošināšanas sistēmas ieviešanā.”

Daudzo darba grupu un ierēdņu veikums ar trešo, es uzsveru – ar trešo reizi! – pēc 15 gadiem beidzot bija rezultējies 2017. gada 14. decembrī, kad 12. Saeima nolēma, ka 2019. gadā sāks darboties valsts obligātā veselības apdrošināšana.

Taču 13. Saeimā neievēlētā galvenā veselības aprūpes speciāliste Ilze Viņķele, savas partijas Attīstībai/PAR deleģēta, panāca, ka likuma stāšanos spēkā 2019. gada 17. janvārī atlika līdz 1. jūlijam.

Uzticēšanās karognesējai un šīs idejas vairākkārtējai grāvējai bija tik liela, ka par to nobalsoja gandrīz visa Saeima.

Ilze Viņķele, kas tūlīt arī kļuva par veselības ministri, tuvāko mēnešu laikā solīja jaunu piedāvājumu veselības aprūpes nodrošināšanai, un koalīcija grasījās par to sākt kārtējās diskusijas. Tomēr maijā valdība un arī Saeima konceptuāli atbalstīja valsts veselības apdrošināšanas sistēmas atlikšanu līdz 2021. gadam, ja pareizi atceros – martam; šobrīd mēs esam decembrī.

Dūrīša kungs runā par to, ka būtu saprātīgi atstāt spēkā esošo regulējumu līdz 2023. gada 1. janvārim un tam nepieciešams Saeimas balsojums. Skaudrā patiesība ir tāda, ka kopš 2018. gada novembra, kad sāka strādāt šis sasaukums un Veselības aprūpes nozare nonāca Attīstībai/PAR pārziņā, valsts obligātās veselības apdrošināšanā – pretēji solītajam – izdarīts nav pilnīgi nekas.

Ir sagrauts tas, kam vajadzēja stāties spēkā 2019. gada 1. janvārī, bet izdarīts nav pilnīgi nekas. Tad kāpēc lai kāds jums uzticētos arī saistībā ar kovidu?

Pie kam šodien skatāmo likuma grozījumu anotācijā minēts – citēju: “Līdz šim brīdim starp nozarēm nav panākta konceptuāla vienošanās par visaptverošas valsts obligātās veselības apdrošināšanas formu un tā ieviešanas kārtību.”

Kur ir šie neskaitāmas reizes solītie jaunie piedāvājumi valsts obligātās veselības apdrošināšanā?

Šī tukšrunāšana un viltus solījumi diemžēl traģiski skar Latvijas iedzīvotājus. Bet tā acīmredzot ir izdevīga tiem, kuri nevēlas, lai veselības aprūpes finansēšanas sistēma būtu sakārtota, skaidra un caurskatāma, tostarp arī personalizēta. Miljoni turpina ieplūst cauros traukos vai traukos ar dubultiem dibeniem.

13. Saeima sagrāvusi [iepriekš izstrādāto likumu] un neizdarījusi neko nodod stafetes kociņu nākamajam – 14. Saeimas sasaukumam. Lai nes tālāk, un lai turpina šo traģisko bezjēdzības maratonu.

Es nebalsošu un es nepiedalīšos. Un man vēlreiz jāsaka, ka neiespējami tam visam vārdos rast atbilstošu apzīmējumu. Kārtējo reizi jāsaka, kaut arī, protams, lieki un apnicīgi to atkārtot, ka Igaunijā sakārtota, atbildīga un solidāra, personificēta valsts obligātās veselības apdrošināšanas sistēma ir spēkā jau no 1993. gada, Lietuvā no 1998. gada.

Nožēlojami.

Un paldies.

INGŪNA RĪBENA