Patiesība ir mūsu lielākais pienākums

Partijas "Jaunais Laiks" kongresā 2006. gada 30. septembrī

2005. gada 1. jūnijā, uzreiz pēc frakcijas deputātu tikšanās ar kultūras ministri (Helēnu Demakovu), laikrakstā "Diena" tika iesniegts mans raksts "Brīnumaino iespēju zeme", kurā publiskoju KM ieceri sākt Latvijas kultūras atdzimšanu ar astronomisku, nozarē nebijušu administratīvās kapacitātes audzēšanu - 12.aprīlī izveidojot valsts aģentūru Jaunie trīs brāļi. 25 darbinieku aģentūras ikgadējais budžets bija paredzēts 1,105 miljoni latu – finansējuma avots, kā rakstīts nolikumā – valsts budžeta dotācija no vispārējiem ieņēmumiem.

Pēc ilgstošas vilcināšanās "Diena" minētā raksta vietā 6. jūnijā publicēja Helēnas Demakovas atbildes rakstu manam tā arī nepubliskotajam rakstam, kuru nenodrukāja arī "Latvijas Avīze", bet LTV izlikās to neizprotam.

Kāpēc es to pieminu? Strauji esam gājuši tālāk.

Šobrīd, pirms 9. Saeimas vēlēšanām, pirmo reizi atjaunotās brīvvalsts vēsturē. Milžu cīņās gan Latvijas televīzijā, gan sabiedriskajā radio, par privātajiem medijiem un avīzēm nemaz nerunājot, ir pazudusi tēma KULTŪRA. Gandrīz neticami laikā, kad valdība atvēzējusies grandiozām kultūras būvēm, kuru tāmes lēšamas vismaz pusmiljarda latu apjomā - visticamāk - miljarda. Laikā, kad totalitāri un voluntāri tiek mainīta tradicionālā attieksme pret kultūru Latvijā.

Nav iespējams uzzināt, kā tērēti 9 miljoni latu, ko atguvu no Kuģniecības privatizācijas līdzekļiem un atstāju LNB būvniecības kontā, pametot Kultūras ministriju 2004. gadā. Kam jautāt, kā tērēti 7 miljoni no privatizācijas līdzekļiem, ko Induļa Emša valdības ekonomikas ministrs Juris Lujāns ar LPP svētību piešķīra Latvijas laikmetīgās mākslas muzejam un akustiskajai koncertzālei Andrejsalā. Šī teritorija muzeja būvniecībai tika izvēlēta aizkulisēs, nevis to nosauca starptautisks arhitektu plenērs, kā mums turpina iestāstīt.

Par Andrejsalu. Shēma sen zināma - brīvostas teritorijā tiek saslēgti līgumi ar savējiem - šajā gadījumā - linstoviešiem un bijušiem avelatiešiem - , seko ar deputātu balsojumu svētīta šīs teritorijas izņemšana no brīvostas zonas, un tad šī unikālā, patiesi ekskluzīvā teritorija - pilsētas centrā, Daugavas krastā - pa lēto (augusta vidū gribēja paspēt par sertifikātiem, tagad par neadekvāti zemo kadastrālo vērtību) tiek privatizēta, pilsētai zaudējot simtiem miljoniem latu. Bet ar to vēl ir par maz. Citāts no Letas: "Kultūras ministre piebilda, ka projekts var tikt realizēts tikai ar Rīgas domes finansiālu atbalstu, kurai par Rīgas pilsētas budžeta līdzekļiem Andrejsalā jāizbūvē ūdensvads, kanalizācija, ceļi un citi infrastruktūras objekti." Tramvaju ieskaitot. Un tas viss laikā, kad pilsētai katastrofāli trūkst līdzekļu mājokļu jautājumu risināšanai vairāk nekā 60 000 cilvēku, kuri jau pēc 3 mēnešiem var atrasties uz ielas.

Nu ko, turpinām celt cinisma latiņu. Līdz šim neviens medijs nav pat pieminējis privātā biznesa interešu saistību ar Laikmetīgās mākslas muzeja būvniecību, kurā, starp citu, tikai 4000 kvadrātmetri no 14 000 tiks atvēlēti izstādēm. Kā raksta Leta, "pārējā platība paredzēta dažādai komercdarbībai - veikaliem, restorānam utt."

Par no valsts budžeta līdzekļiem astronomisko finansējumu saņemošās aģentūras Jaunie Trīs Brāļi (J3B) naudas šķērdēšanu nemaz nerunājot - izslavētie J3B profesionāļi pērk konsultanta pakalpojumus par 330 000 latu , trīs šķūnīšus nojauc par 47 000 latu, un trīs ēkas LNB būvvietā pagājušajā nedēļā nojauc par gandrīz 350 000 latu un tādā garā.

Liekulība sit augstu vilni, jo tajā pat laikā plaši izreklamētais un izslavētais Dziesmu svētku likums visai Latvijai visa gada garumā tautas dzīvā radošā gara uzturēšanai paredz vien 200 000 latus. Bet Friča Bārdas muzeja direktore algā saņem 170 latu uz papīra vai 135 uz rokas. Un daudzi citi tāpat. Pagājušajā vasarā izmisumā no amata atkāpās Valsts akadēmiskā kora mākslinieciskais vadītājs, mūsu dzīvais ģēnijs Māris Sirmais, diktatūras un autoritārisma pazemoti, aiziet pensijā vecie un aizbrauc no Latvijas jaunie LNSO talanti.

Un tā es varētu turpināt vēl un vēl un vēl.

Cīņa starp kultūras izdzīvošanu un uzdzīvošanu turpinās.

Joprojām esmu pārliecināta, ka sabiedrībai ir tiesības zināt patiesās summas, kas plašāk netiek minētas, bet no kurām jāšķiras miglainu projektu īstenošanas gaitā.

15 gadu laikā padomju diktatūru nomainījusi naudas partiju diktatūra.

Ir tūkstošiem jautājumu, uz kuriem gribētos saņemt atbildes.

Atbilžu vietā redzu vien pašslavināšanos medijos, kas atsauc atmiņā kompartijas laikus. Savukārt inteliģence, kā vienmēr, savā gļēvumā labprātīgi kļūst par propagandas skrūvītēm, cerībā nodrošināt zaļo gaismu saviem projektiem. Ak, Dievs, cik pazīstami: visus padomju laikus mēs zinājām vien tos zinātniekus, tēlniekus, gleznotājus, rakstniekus, komponistus, aktierus, kinorežisorus, kas apdziedāja pastāvošo režīmu, būtībā tam kalpoja. Nožēlojami.

Labi, ka pagaidām vismaz JL kongresā varu uzdot jautājumus. Lai gan simptomātiski ir neredzēt sadaļu KULTŪRA JL priekšvēlēšanu bukletā un neatrast vietu īsam problēmrakstam par kultūras jautājumiem JL avīzē

Iestājoties diktatūrai, klusi sačukstēsimies virtuvēs kā kādreiz. Pilnīgi piekrītu tiem politologiem, kuri uzskata, ka demokrātija Latvijā ir reāli apdraudēta. Kā tas notiek?

Citēšu Džonu Lekarē :" Vispirms politiķis melo. Pēc tam viņš savus melus izlasa avīzē un saka, ka tas ir valdošais viedoklis. Kad meli top atkārtoti pietiekami daudzas reizes, patiesība sāk izlikties par jukušā murgiem." Visi viedokļi ir atļauti, bet tiem, kuri uzskata, ka pastāv patiesība, šo uzskatu nav atļauts paust.

Bet simtkārtīga atkārtošana, kā zināja jau nacistu kultūras un propagandas ministrs Gēbelss, pat melus sabiedrības apziņā spēj padarīt par patiesību. Acīmredzot Viktora Klemperera grāmatas "Trešā reiha valoda: filologa piezīmes" ilggadējā tulkotāja, runā, ka 15 gadu garumā, pašreizējā kultūras ministre - daudz no tās mācījusies.

Vēsture atkārtojas. Jau atkal! Un tik ātri.

Noslēgumā citēšu 2005. gada Nobela balvas literatūrā ieguvēju, britu dramaturgu Haroldu Pinteru, kurš pasaulē pazīstams ne tikai kā izcils literāts, bet arī kā intelektuālis ar sirdsapziņu.

Lūk, vārdi no viņa Nobela runas: " Es uzskatu, ka mums kā cilvēkiem ir ārkārtīgi būtiski, par spīti milzīgajiem aizspriedumiem, kvēli, nelokāmi un visiem spēkiem tiekties pēc patiesības pašu dzīvē un sabiedrībā - tas ir mūsu lielākais pienākums. Var pat sacīt - imperatīvs.

Ja šādu apņēmību neiemiesos arī mūsu politiskā virzība, nav cerību, ka izdosies atjaunot to, kas jau ir tikpat kā zaudēts - cilvēka cieņu."

Paldies par uzmanību!

Ingūna Rībena