Runa debatēs saistībā ar likumprojektu “Par Sabiedrības integrācijas fonda un Open society foundations finansētajiem biedrības “Papardes zieds” interešu aizstāvības pasākumiem Izglītības likuma 10.1 panta atcelšanai"

12. Saeimas sēdē 2018. gada 27. septembrī

Godājamie kolēģi!

Mūsu valstī darbojas ārzemju kapitāla finansēta organizācija, kas par savu mērķi ir izvirzījusi grozīt demokrātiskās vēlēšanās ievēlēta suverēnas valsts parlamenta lemtu likumu.

Tāda situācija, kad par ārzemju naudu uzpirktas personas cenšas ietekmēt vai pārņemt valsts suverēno varu, jau nav nekas unikāls vai jauns. Piemēram, arī cara Krievijā tā saucamos profesionālos revolucionārus finansēja ārzemju magnāti. Revolucionāriem gan pietika prāta un kauna neprasīt savām pagrīdes šūniņām papildu finansējumu no kroņa kases. Doma, ka valstij būtu apzināti jāfinansē pašai sava bojā eja, toreiz laikam vēl šķita pārāk eksotiska. Bet, ja kāda ierēdņa vainas dēļ kroņa līdzekļi būtu nonākuši valsts varai naidīgu elementu rīcībā, diez vai viņam būtu izdevies atrakstīties ar tik nožēlojamu papīru, kādu mums ar Šadurska kunga parakstu piedāvā Kultūras ministrija.

Šai sakarā jādomā arī par pašreizējiem notikumiem ASV, kur atklājusies ārvalstu ietekme uz pēdējām prezidenta vēlēšanām. Vainīgajām amerikāņu amatpersonām būs jāstājas tiesas priekšā, un eksperti domā, ka, piemēram, tādam Polam Manafortam atlikušās mūža dienas nāksies pavadīt cietumā.

Šai sakarā mani interesē, kāds liktenis mūsu valstī sagaida tos ierēdņus, kuru vainas dēļ nevalstiskām organizācijām paredzēti budžeta līdzekļi ir tikuši piešķirti ārvalstu projektam, kura mērķis ir bijis ietekmēt ne tikai Saeimas gribu, bet acīm redzot pat sastāvu, jo “Papardes zieda” īstenotais Open Society Foundation projekts paredz panākt “tikumības grozījumu” atcelšanu “esošās vai nākamās Saeimas sasaukumā”.

Tā sauktie „tikumības grozījumi” Izglītības likumā bija reakcija uz centieniem agri iebojāt mūsu bērnu neaizsargāto morālo apziņu. Pēc manas pārliecības, aizsargāt bērnus ir svēts valsts varas pienākums. Ja šie grozījumi būtu kaut kāds pārpratums, paranoisks dažu politiķu untums, tad nevienu tie nebūtu uztraukuši un jau sen būtu aizmirsti. Bet tā pretestības histērija, tā klaju melu un demagoģiskas puspatiesības kampaņa, kas tika sacelta pret šiem grozījumiem un nerimst joprojām, tikai parāda, cik aktuāli un nepieciešami šie grozījumi ir bijuši. Tā parāda, cik demoralizācijas spēki ir ietekmīgi, cik tie ir labi organizēti un labi finansēti.

“Papardes zieds” gan sevi sauc par nevalstisku organizāciju, bet patiesībā tas tikpat labi varētu saukties par rokdarbnieču pulciņu vai ragu un nagu sagādes kantori. Mūsu valsts jau gadiem dzīvo hibrīdkara apstākļos, un no mūsu politiķiem un ierēdņiem taču varētu prasīt, lai viņi saprot, ar ko nevalstiska organizācija atšķiras no ārvalstu kapitāla finansētas ietekmes struktūras, kura, iespējams, tikai maskējas aiz nevalstiskas organizācijas izkārtnes.

Kultūras ministrija gaužas, ka “valstī samazinās iedzīvotāju iesaistīšanās tradicionālajās pilsoniskās līdzdalības formās”. Bet kā tad lai šī iesaistīšanās nemazinās, ja Sabiedrības integrācijas fonds piešķir līdzekļus bagātiem, no ārzemēm finansētiem un valstiski bīstamiem projektiem, kam nav nekāda sakara ar tradicionālu „pilsonisko līdzdalību”, kurpretim īstas nevalstiskās organizācijas, kā, piemēram, atsevišķas invalīdu biedrības un tamlīdzīgi, no šā fonda nekad nav saņēmušas nekādu atbalstu?

Ministrija mums atbild bez jebkādas politiskas izpratnes – it kā no ārzemēm finansēta ietekmes biedrība, kas ir skaidri formulējusi savu mērķi ietekmēt mūsu valsts suverēno varu, būtu bāžama vienā maisā ar tādām nevalstiskām organizācijām, kuras pēc savas iniciatīvas un bez jebkāda sveša finansējuma ir veidojuši mūsu pašu valsts pilsoņi. Vai mēs jūtamies tik droši, ka varam atļauties tādu tuvredzību un patvaļu? Pēc manām domām mēs nevaram uz šo situāciju raudzīties formāli, un jāprot laikus saskatīt valsts suverenitāti apdraudošus kaitējumus.

Īstai demokrātijai ir jāiztur daudz pārbaudījumu – šoreiz tas ir pārbaudījums ar Sorosa naudu.

Šodien globālisma ideoloģija ar polikorektuma, genderisma, kosmopolītisma, multikulturālisma, hipertolerances, u.c. līdzīgām idejām cilvēktiesību aizsegā faktiski nojauc līdzšinējo tikumisko vērtību sistēmu, noārdot cilvēka būtiskās identitātes. Arhibīskaps Stankevičs brīdina: lai neatkārtotos 20. gadsimta vēsture, sabiedrībai ir jāatpazīst trešā totalitārisma iedīgļi, – morālais relatīvisms, ultraliberālisms, vērtību pakāpeniska “izšķīdināšana”, akcentu pārlikšana no vērtībām uz patēriņu, kā arī naudas vara.

Tas patiesībā ir jautājums par Latviju kā demokrātisku valsti. Pašlaik mēs uzvedamies tā, it kā demokrātiju mums kāds būtu uzspiedis vai uzdāvinājis. Taču demokrātija – tā ir mūsu tautas vēsturiskā izvēle. Un mūsu demokrātijas tēvi nevis sēž Sorosa kabinetos, bet gan guļ Brāļu kapos.

Īsi sakot, Kultūras ministrijas sniegtā atbilde man nevieš nekādu skaidrību, toties liek uzdot divus svarīgus jautājumus.

Pirmais. Vai pašreizējos hibrīdkara apstākļos uz Sabiedrības integrācijas fonda finansējumu varētu pretendēt arī tādas “nevalstiskās organizācijas”, kuru galvenais finansu avots atrastos nevis Amerikā, bet gan, piemēram, Krievijā? Otrs. Sabiedrības integrācijas fonds ir piešķīris budžeta līdzekļus projektam, kura mērķis ir grozīt Latvijas Republikas Izglītības likumu, atceļot “tikumības grozījumus”. Vai uz šādu finansējumu varētu pretendēt arī tāda “nevalstiska organizācija”, kuras mērķis būtu grozīt Valsts valodas likumu, piešķirot otras valsts valodas statusu, piemēram, krievu valodai? Pašreizējā ministrijas atbildē es starp rindām varu izlasīt pozitīvu atbildi uz abiem šiem jautājumiem.

Bet cik tālu vispār ir pieļaujams, ka kāds ārzemju spēks grib grozīt mūsu suverēnajā valstī Izglītības likumu, Valsts valodas likumu vai jebkuru citu no tiem galvenajiem likumiem, kas cieši saistīti ar mūsu Satversmes pamatnostādnēm un vērtībām?

Te nu, pēc manām domām, būtu jārīkojas preventīvi, iekams teorētiska iespēja nav kļuvusi par realitāti. Ja vien jau nav kļuvusi. Arī to vajadzētu pārbaudīt.

Īstai demokrātijai ir jāspēj un – galvenais – jāgrib sevi aizstāvēt.

INGŪNA RĪBENA