Uzruna konferencē “Vārda un ekrāna brīvība Latvijā vardarbības attēlojumu kontekstā”

2017. gada 30. novembrī

Godājamie konferences dalībnieki!

Sabiedrībai degradējoties, laiku pa laikam nākas rakstveidā noformulēt lietas, kas iepriekšējām paaudzēm ir bijušas skaidras pašas no sevis.

Tāds ir arī šās konferences traģikomisms. Viens no tās centrālajiem jautājumiem ir jautājums par brīvības jēdzienu.

Nav pagājis vēl ne gadsimts, kopš mūsu valsts ir dzimusi Brīvības cīņās. Mūsu vidū vēl ir tie, kas par brīvību ir kāvušies leģionā un Kurzemes mežos. Vēl tikai pirms gadiem trīsdesmit brīvība bija katra īsta latvieša skaistākais sapnis un cēlākais mērķis. Šodien mēs sēžam sešsimt metru attālumā no Brīvības pieminekļa, no vietas, kur sākas mūsu galvaspilsētas centrālā iela – Brīvības iela. Un šādos apstākļos mēs tagad ar zināmu apjukumu jautājam: kas tā brīvība vispār īsti ir? Kā ir varējis notikt, ka tā brīvība, kuras mums tik ļoti trūka padomju laikos un kuru mums tagad garantē Satversmes simtais un citi panti, ir kļuvusi par draudu mūsu nacionālās identitātes un valsts pastāvēšanai?

Bez šaubām, jautājums par brīvību nekad nav bijis vienkāršs. Un tomēr varbūt mēs varētu mirkli ļauties iztēlei un iedomāties, ka šajā tribīnē stāv kāds strēlnieks, leģionārs vai mežabrālis. Pajautāsim viņam: kas ir brīvība? – Viņa atbilde droši vien būtu ļoti vienkārša, taču atbildē slēptos liela skaidrība, jo šie vīri par brīvību zināja pašu galveno: brīvība viņiem bija dārgāka par paša dzīvību.

Ļoti vienkārši tautas ģēnijs to ir pateicis divās tautas dziesmas rindiņās: “Labāk manu galvu ņēma, nekā manu tēvu zemi.” – Kā diena pret nakti šī lielā skaidrība atšķiras no tiem haotiskajiem brīvības meklējumiem, kas mūsu dienās, no garīgi dezorientētu cilvēku dvēseles dzīlēm plūstot, pārpilda kultūras telpu ar destruktīvo, bezjēdzīgo un ļauno.

Savā darbā “Par kristīga cilvēka brīvību” Mārtiņš Luters saka: “Kristīgs cilvēks ir brīvs kungs pār visām lietām un nav nevienam pakļauts. Kristīgs cilvēks ir visu lietu kalps un ir ikvienam pakļauts.” Šo paradoksālo brīvības formulējumu Luters balsta uz apustuļa Pāvila vārdiem: “No visiem svabads būdams, es sevi pašu esmu darījis visiem par kalpu.” – Tātad brīvības jēga nav šķirama no kalpošanas. Brīvībai ir tāda jēga, kāda jēga ir tam, kam tā kalpo; bet brīvībai, kas kalpo pati sev, nav nekādas jēgas.

Arī Kārlis Zāle Brīvības piemineklī brīvības vārdu ir iekalis pēcāk un zemāk par Tēvzemes vārdu: mūsu brīvībai ir tāda jēga, kāda jēga ir mūsu Tēvzemei un latvietībai.

Būt brīvam nozīmē kalpot tam, ko tu mīli vairāk par sevi pašu. Bet mīlēt pāri par visām lietām sevi pašu un tāpēc kalpot sev pašam – tā ir visdrūmākā verdzība. Un diemžēl taisni šo verdzību mēs tagad mēdzam ietulkot Satversmes 100. pantā, tādējādi padarot to par apdraudējumu mūsu identitātei un valstij.

Izcilais dabas zinātnieks un teologs Emanuēls Svēdenborgs to saka kodolīgos un dziļi vērā liekamos vārdos: “Brīvība darīt labo un brīvība darīt ļauno savā starpā tā atšķiras un stāv tik tālu viena no otras kā debess no elles, lai gan no ārpuses tās abas izliekas līdzīgas. (..) Brīvi darīt ļaunu arī izliekas kā brīvība, taču tā ir verdzība (..); bet brīvi darīt labu – tā ir brīvība pati.”

Mēs esam sajaukuši brīvību ar visatļautību un izlaidību. Diemžēl tā ir stipri ielaista vaina. Jau Atmodas laikā mēs esam pieļāvuši smagu kļūdu, ko līdz šim vēl neesam ne apzinājušies, ne izlabojuši.

Mūsu tieksme pēc brīvības bija verdziska. Ārējā atšķirība starp mūsu pelēko realitāti un tā saucamās “brīvās pasaules” krāšņumu mūs toreiz tā žilbināja, ka mēs nonicinājām paši sevi, nespēdami apzināties sava no citu Eiropas tautu likteņiem atšķirīgā likteņa unikalitāti.

Patiesībā mēs izdarījām lielu grēku: mēs padarījām bezjēdzīgas savu brīvības cīnītāju izlietās asinis, viņu māšu, māsu un sievu asaras, izsūtīto ciešanas. Protams, mēs par viņiem runājām un rakstījām, mēs atjaunojām un cēlām pieminekļus, taču savā sirdī mēs aizmirsām pašu galveno: šo asiņu, asaru un sāpju dēļ latvietim brīvība nevar nozīmēt to pašu, ko tā nozīmē zviedram vai amerikānim. Kas ir brīvība? – šo jautājumu mēs uzdevām nevis saviem brīvības cīnītājiem un mocekļiem, bet gan plašajai pasaulei, kam par mūsu unikālo likteni nebija ne izpratnes, ne intereses. Mēs nevis uzcēlām paši savu brīvības celtni, bet gan verdziski metāmies “brīvās pasaules” skavās, nemaz nepadomājot – vai upes zivs vispār maz var izdzīvot okeānā?

Mēs esam iesaistījušies baisā eksperimentā – es teiktu: viltus brīvības totalitārisma eksperimentā. Šodienas pasaule cenšas izaudzināt jaunu cilvēku, savas brīvības vergu – tādu, kura varā ir pašam izvēlēties visu: Dievu, tautību, dzimteni, dzimumu. Tas ir cilvēks, kam nav vairs neviena orientiera, izņemot sevi pašu. Es nemācēšu teikt, vai tas nogalinās Rietumu civilizāciju, bet ir skaidrāks par skaidru, ka tas būs gals latvietībai un Latvijas valsts idejai.

Tēlaini izsakoties, tas būs tā, kā kad kādam izdotos apgriezt otrādi Brīvības piemineklī kalto vārdu secību – un tad abi šie vārdi zaudēs jēgu, gan “Tēvzeme”, gan “brīvība”.

Kaut mums pietiktu spēka labot to, kas vēl labojams!

Nobeigumā gribu atgādināt, ka Satversmes 100. pantā noteiktās brīvības jau ierobežo Satversmes 116. pants: “Personas tiesības, kas noteiktas Satversmes deviņdesmit sestajā, deviņdesmit septītajā, deviņdesmit astotajā, simtajā, simt otrajā, simt trešajā, simt sestajā un simt astotajā pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Uz šajā pantā minēto nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības paušanu.”

Iespējams, ka būtu vērts vērst uzmanību tieši uz šā panta teksta vai interpretācijas paplašināšanu vai konkretizēšanu. Iespējams, ka šai pantā minētie nosacījumi būtu jāattiecina ne tikai uz “reliģiskās pārliecības paušanu”, bet arī uz Satversmes 113. pantā minēto “mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvību”. Bet par to lai konferences gaitā izsakās juristi!

Gribu izteikt sirsnīgu pateicību konferences organizatoriem, īpaši Leonijai Vusas-Mundeciema kundzei. Un visiem konferences dalībniekiem novēlu, lai jūsu domas un vārdus šodien pavada drosme, gudrība un svētība!

INGŪNA RĪBENA