Runa debatēs saistībā ar likumprojektu “Grozījumi Dzīvnieku aizsardzības likumā

12. Saeimas sēdē 2017. gada 30. martā

Godājamie kolēģi!

Kāds prominents vēsturnieks teica: ja viduslaiku tiesnešiem būtu piemitusi iztēle un tie iedomātos, ko jūt cilvēks ugunskura liesmās, 19–gadīgā Žanna d`Arka nebūtu nolemta sadedzināšanai sārtā. Tāpēc, pirms Saeima pieņem lēmumu par dzīvnieku izmantošanu cirkā, es lūdzu ikvienu zālē sēdošo sakoncentrēt savu iztēli.

Iztēloties, piemēram, kā jūtas cirka zilonis, ar visām četrām kājām pieķēdēts pie būra betona grīdas, kas viņam ir mājvieta mūža garumā; iztēloties tīģeri, kura ķermeņa vidējais garums ir 3,3 m, 5 kv.m. šaurā krātiņā; iztēloties, kā jūtas lauva, kuram cilvēks – pretēji dzīvnieka dabiskajiem instinktiem – ar varu spiež lekt cauri ugunsriņķiem; iztēloties, kā jūtas lāči un pērtiķi, kuriem dresētājs mums par prieku liek arēnā braukt ar riteni un mest kūleņus. Lai salauztu dabas dotos instinktus, dzīvnieki bieži tiek sisti un mērdēti badā, pakļauti ciešanām no ilgstošiem pārvadājumiem.

Kā man raksta kāda jauna veterinārārste – dzīvnieks jūt sāpes, dzīvnieks jūt bailes, dzīvnieks jūt stresu, dzīvnieks jūt bēdas un dzīvnieks jūt prieku. Viņš jūt maz, bet pietiekami, lai cilvēks būtu spējīgs ar savu rīcību padarīt tā ikdienu par elli, un lai dzīvnieks to izjustu.

Cilvēks medī un ēd dzīvniekus, un tas viss ir gandrīz saprotami. Bet šajā posmā no dzīvnieka piedzimšanas līdz nāvei, cilvēkam ir pienākums dzīvniekam sniegt

  • - brīvību no bada un slāpēm,
  • - brīvību no sāpēm un ciešanām,
  • - brīvību izpaust sugai raksturīgo uzvedību.

Ja cilvēks spēj iedomāties, ko jūt citas dzīvas būtnes, uzskata, ka viņam piemīt empātijas spējas. Iztēle ir viena no empātijas sastāvdaļām, savukārt bez empātijas nav iedomājama emocionālā inteliģence.

Dzīvnieku izmantošana cirkā galvenokārt balstās uz cilvēka varas izrādīšanu pār dzīvniekiem, spīdzinot tos visa viņu mūža garumā. Nolūks? Vien – mūs lēti izklaidēt, pārsteigt, izbrīnīt un uzjautrināt.

Mūsu tautasdziesmās dzīvnieki tiek pieminēti ar lielu cieņu, tomēr daļēji var piekrist apgalvojumam, ka dzīvnieku cirks ilgu laiku bijis Eiropas, tātad arī mūsu kultūras daļa. Bet nevar visu, kas nāk no pagātnes, saukt par tradīcijām. Pretējā gadījumā arī verdzība vai gladiatoru cīņas senajā Romā var tikt uzskatīta par senču tradīciju. Vēl pirms 100 gadiem cirkā tika demonstrēti cilvēki ar dažādām fiziskām novirzēm (punduri, bārdainas sievietes un Siāmas dvīņi), tajā laikā tā arī bija normāla cirka tradīcija, kas mūsdienās šķiet neiedomājama.

Arī dzīvnieku izmantošana cirkā uzskatāma par arhaisku. Viss plūst, viss mainās. Nevajag dresēt un sist dzīvas radības, censties izdzēst tajās dabas ieliktos instinktus. Mūsu laiks un tehnoloģijas piedāvā citas iespējas – to, kā zvēriņi brauc ar divriteni, šodienas bērni var noskatīties trīsdimensionālos formātos.

Savvaļas dzīvniekiem vieta ir viņu dabiskajā vidē, vēlams, savvaļā, vai vismaz dabiskai videi pielāgotā vietā – nacionālos parkos, rezervātos, labos zoodārzos.

Dzīvnieku cirks nevis izglīto skatītāju, bet māca cietsirdību, rada neadekvātu priekšstatu par dzīvnieku. Šādi priekšnesumi kropļo izpratni par cilvēku un dzīvnieku attiecībām. To pamatoti uzskata par nežēlīgu izklaidi. Vai tiešām mums vajadzīgi šādi ciniski savas varas un pārākuma apliecinājumi?

P.S. Cita lieta, ka, runājot par sirsnību un iejūtību pret dzīvniekiem, Kultūras ministrijai ir pietrūcis sirsnības un iejūtības (empātijas) pret ilggadējo Rīgas cirka direktori Lolitu Lipinsku. Tieši viņa izturēja tiesāšanās maratonu 25 gadu garumā, panākot, ka cirka ēka un zeme nonāk valsts īpašumā. Arī tāpēc nav pieļaujami, ka cilvēkam, kurš visu savu darba mūžu, sirdi un dvēseli godprātīgi atdevis cirkam, jāšķiras no darba ar rūgtumu sirdī un jūtoties nenovērtētam.

Aicinu balsot PAR aizliegumu izmantot savvaļas dzīvniekus cirkā.

INGŪNA RĪBENA