Runa debatēs saistībā ar likumprojektu “Grozījumi Veterinārmedicīnas likumā”

12. Saeimas sēdē 2016. gada 8. septembrī

Godājamie kolēģi!

Kāds ir šī likumprojekta mērķis? Anotācijā rakstīts – reģistrēt visus suņus un padarīt pieejamāku suņu čipēšanas un reģistrēšanas pakalpojumu.

Vispirms par čipēšanu – kādas tad ir konstatētās problēmas.

Izrādās, ka problēmas ar suņu čipēšanu pastāv lauku rajonos, nevis pilsētās. Kāpēc ar likumu netiek risināta tikai šajās teritorijās esošā problēma, bet gan visai valstij kopumā mainīta un saputrota pastāvošā čipēšanas kārtība?

Projektā norādīts, ka laukos nav iespējams izvēlēties lētāko pakalpojumu, jo trūkst konkurences. Tāpēc tiek piedāvāts šo darbu veikt PVD inspektoriem kontroles laikā. Vai tas nozīmē, ka turpmāk PVD inspektori būtiski palielinās kontroļu skaitu, ja jau nepieciešams čipēt visus lauku suņus?

Vai mākslīgi izveidota sistēma, kurā piedalās valsts institūcijas algoti darbinieki, var radīt godīgu konkurenci ar veterinārārstu, kurš nesaņem valsts budžeta finansējumu par savu darbu? Un vai ieviešot šādu kārtību, mēs panāksim pakalpojuma cenu samazināšanos? Varbūt šajā konkrētajā pakalpojumā – jā, bet kā tas ietekmēs citas veterinārārstu sniegto pakalpojumu cenas?

Likumprojekts paredz radīt jaunu apmācību programmu un tērēt līdzekļus, lai apmācītu papildus cilvēkus suņu čipēšanā. Kāpēc jārada jauni speciālisti, ja valstī jau ir pietiekami daudz kvalificētu speciālistu, kuri to var izdarīt?

Veterinārmedicīnā Latvijā par valsts budžeta līdzekļiem tiek  sagatavoti ne tikai veterinārārsti, bet arī veterinārfeldšeri un veterinārārstu asistenti. Kāda jēga ir tērēt valsts līdzekļus uz 3.vidējā līmeņa speciālistu sagatavošanu, ja šo speciāli izglītoto speciālistu vietā mēs gribam pāris stundās apmācītas personas. Ko mēs ar to sakām sabiedrībai? To, ka izglītībai nav vērtības? To, ka mācīties ir bezjēdzīgi?

Suņa mikročipēšana ir medicīniska procedūra, kuras laikā tiek šķelta āda un suņa ķermenī ievadīts svešķermenis. Procedūras laikā var sākties asiņošana, dzīvniekam  var būt ļoti sāpīgi, ja trāpa nervā – tas var izsaukt agresiju vai bailes. Tādos gadījumos sertificēts praktizējošs veterinārārsts profesionāli rīkojas, izmantojot nomierinošus līdzekļus vai pat narkozi.

Vai kāds no jums, zinot iespējamos riskus, pakļautu savu personīgo suni, atļaušos teikt, šādam eksperimentam?

Varbūt finansējumu, kuru plānots tērēt programmas izstrādei un apmācībai, varētu novirzīt, piemērаm, mikročipu iegādei, kurus savā darbā tad varētu izmantot veterinārārsti, neiekasējot maksu par pašu čipu, tādējādi mazinot kopējās čipēšanas izmaksas.

Vai vērts tērēt naudu šādai vienreizējai apmācības akcijai, ja jau tagad ir skaidrs, ka turpmākajos gados čipējamo suņu skaits būs ievērojami zemāks un šie speciālisti nebūs nepieciešami?

Anotācijā norādīts, ka šādi pakalpojumu sniedzēji mazinās izmaksas un krasi samazinās anonīmi pamesto suņu skaitu. Tomēr nav skaidrs, kā tieši persona, kurai ir līgums ar dzīvnieku patversmi, var krasi samazināt anonīmi pamestu suņu skaitu, ja tie patversmē bieži vien nonāk jau tad, kad ir pamesti.

Un visbeidzot par suņu reģistrēšanas pakalpojumu. Šis pakalpojums šobrīd elektroniski suņu īpašniekiem nav pieejams. Varbūt vajadzētu sākt ar to, ka īpašnieks var pats elektroniski un vienkārši reģistrēt savu suni Lauksaimniecības datu centrā.

Vai jūs zinājāt, ka datu centra cenrādī nav nekādu atlaižu suņu reģistrācijas maksai maznodrošinātām personām un invalīdiem. Ja reiz šo pakalpojumu jāpadara finansiāli pieejamāku, varbūt sāksim ar atbrīvojumu no maksas par reģistrāciju vismaz šīm divām personu kategorijām, nevis domāsim, kā piesaistīt un apmācīt vēl papildus cilvēkus, lai tie veiktu darbu, par kuru daļai iedzīvotāju tāpat nav iespēju samaksāt, jo nav naudas.

Es vēršu jūsu uzmanību arī uz faktu, ka vērtējot likumprojekta ieceres valstij sniegt pakalpojumus, ko šobrīd nodrošina veterinārārsti, Konkurences padome ir saskatījusi tirgus izkropļojuma risku.

Likumprojekta jēgu un būtību nespēja saskatīt arī Tieslietu ministrija un Finanšu ministrija, pret likumprojekta virzību kategoriski iebilda arī VARAM. Par likumprojektu ir sašutušas patversmes, kuras nevēlas vākt ziedojumus, lai par tiem apzīmētu maksātspējīgo suņu īpašnieku suņus.

Ko varam secināt? To, ka likumprojekts būtībā nerisina tās problēmas, kuru dēļ tas tika sagatavots.

Aicinu neatbalstīt šī likumprojekta nodošanu Saeimas komisijai.

INGŪNA RĪBENA