Runa Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skolas 70. gadu jubilejā

2015. gada 28. novembrī

Labdien, godājamie Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skolas skolotāji, audzēkņi, absolventi – ikviens, kurš ir pagodinājis ar savu klātbūtni jubilejas svinības!

Šodien mēs esam sanākuši svinēt gaišus svētkus. Taču šiem svētkiem ir arī savs fons un savs konteksts. Atļaujiet man teikt par to pāris vārdu – ne tālab, lai svētku prieku aptumšotu, bet gan tālab, lai uz šā fona mūsu svētki būtu jo priecīgāki un svarīgāki.

Kad septembra vidū mūzikas skolas direktors Mārtiņš Bergs mani aicināja piedalīties šajā pasākumā, pasaule vēl bija citāda. Tos, kas runāja par Eiropas civilizācijas apdraudējumu, toreiz, pirms diviem mēnešiem, vēl varēja nedzirdēt un ignorēt.

Tagad viss ir mainījies, jo draudi ir kļuvuši taustāmi un aplēšami fiziskas cilvēku bojā ejas mērvienībā. Un asociācijas ir ļoti drūmas. Ir tādas ļaunas slimības, kas slimniekam nesāp, bet kad sāk sāpēt, tad ir jau par vēlu. Līdzīgi ir ar Eiropu.

Mūsu identitātes, mūsu ideālu, tikumu un reliģiskās pārliecības bojā eja mums nav sāpējusi garā un dvēselē līdz pat brīdim, kad mums ir tīri fiziski iesāpējies, reāliem cilvēkiem ejot bojā Parīzē. Visa pieredze liecina, ka diemžēl ir jau par vēlu. Tomēr cerība paliek vienmēr.

Latvijai ir sava latviskās identitātes apdraudējumu vēsture un faktiski arī šo svētku varēja nebūt.

Jūs atceraties – 2009. gada jūnijā valdībai vienas nakts laikā nācās samazināt budžeta izdevumus par pus miljardu latu. Tonakt Latvijas mūzikas un mākslas skolas būtībā tika nolemtas iznīcībai. Par spīti tam, ka saucam sevi par dziedātājtautu, ka dziesma ir mūsu identitāte, ka toreizējās valdības kultūras deklarācijas pirmajā punktā mākslas un mūzikas skolas bija ierakstītas kā absolūta prioritāte.

Šāda lēmuma pieņemšanu izdevās apturēt un tas notika uz neiespējamības robežas.

Toreiz visām 145 Latvijas mūzikas un mākslas skolām līdz gada beigām nācās izdzīvot ar vienu miljonu latu vajadzīgo 5,8 miljonu vietā. Tas diemžēl bija viss, ko es tajā brīdī spēju panākt. Kā mūzikas skolas varēja iztikt, kādu pašaizliedzību tas prasīja no skolotājiem un skolu darbiniekiem, to drīzāk jūs man zināsit stāstīt nekā es jums.

Ar kādu jauneklīgu degsmi un vienlaikus sirmgalvja viedumu Artis Kumsārs – visvecākais no Latvijas mūzikas skolu direktoriem - metās aizstāvēt mūsu kultūras tempļus, kā viņš pats izteicās, no liekulīgās „optimizācijas” un „konsolidācijas”, kas patiesībā veda mūzikas izglītības degradācijas virzienā!

Toreiz runājot ar Arti Kumsāru, es iedomājos par viņa likteņa traģismu. Kā mūzikas skolas direktors viņš sāka strādāt dziļos padomju laikos, kad Latvijas brīvība likās neaizsniedzams sapnis.

Bet mūža nogalē viņam nācās pieredzēt, ka pret mūzikas skolām, pret šo mūsu identitātes citadeli, roku paceļ paši latvieši paši savā valstī.

Toreiz mums kopīgiem spēkiem izdevās atvairīt vienu uzbrukumu mūsu identitātei. Bet ne jau pēdējo.

Uz pārdomām vedina arī tas, cik dedzīgi Kumsārs savās runās toreiz piesauca latviešu mūziķu panākumus plašajā pasaulē – kurš spēlē vai dzied Parīzē, Vīnē, Ņujorkā vai Seulā, kurš plūcis laurus kādā olimpiādē… Tad man ir jādomā par to, KO visi šie skaļie vārdi nozīmēja izcilam cilvēkam, kurš pats līdz sava garā mūža galam palika uzticīgs savai Madonai.

Nē, es nebūt nešaubos, ka Kumsārs par latviešu sasniegumiem priecājās no visas savas godavīra sirds, bez jebkādas latviešiem citkārt raksturīgās nenovīdības. Bet no otras puses ir arī skaidrs, ka Kumsārs savā gudrībā prata ar pasauli runāt tādu valodu, kādu pasaule saprot.

Viņam bija jārunā tā, lai viņu sadzirdētu pat mūzikas skolu nīcinātāji, tie, kas bija aizmirsuši mūzikas patieso vērtību, tie, ko viņš nekautrējās saukt īstajā vārdā – par muļķiem vai ļaundariem.

Tomēr jautājums par sasniegumiem mūzikā ir interesants pats par sevi. Protams, mēs visi lepojamies ar tiem latviešu mūziķiem, kuru lielais talants pieder visai cilvēcei. Bet, godīgi sakot, mēs labi saprotam, ka ir tādi latviešu mūziķi, kas strādā ārzemēs arī tāpēc, ka tur vairāk maksā. Nekas nosodāms jau tas nav, bet nedod arī iemeslu priecāties vai lepoties.

Redziet, es domāju, ka ir divējādi panākumi mūzikā. Ir tādi, kas dzimst no mīlestības uz mūziku, un ir tādi, kas dzimst no mīlestības uz pašiem panākumiem. Šie otri ir relatīvi.

Lai cik slavens tu kļūtu, kāds būs vēl slavenāks. Lai cik liels būtu tavs honorārs, kādam tas būs vēl lielāks. Turpretim tie panākumi, kas dzimst no mīlestības uz mūziku, ir absolūti.

Neba katram mūzikas skolotājam laimējas, ka kāds no viņa skolēniem kļūst slavens visā pasaulē. Bet laimīgs var būt tas mūzikas skolotājs, kura skolēns varbūt pat nekļūst par profesionālu mūziķi, toties izaug par cilvēku ar skaistu, dzīvu un bagātu dvēseli.

Veiksme paliek sagūstīta šās laicīgās pasaules iznīcībā. Bet mīlestība un mūzika paliek mūžīgi.

Un tā ir arī ar pašu Kumsāru. Viņa mūža veikums nav mērāms relatīvās kategorijās. Par citiem mēs varam teikt – tas Latvijas un mūzikas labā ir paveicis tik, cits vairāk, cits mazāk. Bet ar Kumsāru ir citādāk.

Kumsārs Latvijas un mūzikas labā ir paveicis visu – visu, kas ir bijis viņa spēkos. Viņš Latvijai un mūzikai ir atdevis pats sevi – savu sirdi, mūžu un mīlestību.

Par citiem mēs sakām – viņi nes Latvijas vārdu pasaulē. Bet par Kumsāru mēs varam teikt vairāk. Tie, kas nes Latvijas vārdu pasaulē, ir Latvijas vēstneši, bet tādi cilvēki kā Artis Kumsārs ir Latvija pati.

Un jūs, viņa kolēģi, viņa svētīgā darba turpinātāji, arī esat Latvija pati. Lai tāpēc Dievs jums allaž dod gudrību un spēku, lai jūs dziļā un skaidrā mūzikas valodā prastu paust savu piederību latviešu tautai un Latvijai. Jūs taču saprotat, ka tagad tas mums ir kļuvis par dzīvības un nāves jautājumu.

Latvijas kā Nacionālas valsts nākotne ir katra mūsu individuālā atbildība un nav nekādu muguru, aiz kurām aizslēpties. Individuālā atbildība – tāpat kā dzīve. Tik vienkārši un grūti reizē.

Mūsu vienīgā identitāte ir kultūra, valoda un vēsture. Tie ir mūsu enkuri, lai neaizklīstu bezdibenīgā tukšumā sevī un pasaulē. Turpinoties tik intensīvam morālajam relatīvismam mūsu valstī kā šobrīd, enkuri neizturēs.

Tradīcija prasa jubilejas uzrunu beigt ar novēlējumu. Man drīzāk gribētos šo uzrunu pabeigt, izsakot kādu klusu cerību.

Man allaž ir šķitis, ka pasaulē nav nekā skaistāka par mūziku un mīlestību. Tieši tāpēc es jūtos tik dīvaini, kad dzirdu, teiksim, par koru olimpiādēm vai par pianisma olimpiādēm un tamlīdzīgi. (Man šķiet – tas ir kaut kas vēl nejēdzīgāks par skaistumkonkursu.)

Es ceru, ka mūsu bērni un jūsu skolēni dzīvos tādā pasaulē, kur par mūziku atkal runās mīlestības, nevis sporta un biznesa kategorijās. Lai Dievs to dod, un lai jūsu klusais, svētīgais darbs tādu laiku tuvina!