Uzruna tikšanās laikā Saeimā ar Tibetas garīgo līderi Dalailamu

2013. gada 10. septembrī

Jūsu svētība!

Vēlos pateikt trīs lietas.

Pirmā – paldies par vakardienas lekciju „Līdzcietības kultūra”! Tā palīdzēja daudziem, kas iet šo ceļu, un apliecina diendienā Jūsu atgādinātās vērtības, lieku reizi gūt apstiprinājumu tam, ka viņi ir uz pareizā ceļa.

Otrais – cilvēki intuitīvi jūt, kas ir patiesība, bet turas ekonomiski un finansiāli stipro pusē. Gan kā indivīdi, gan valstu mērogā. Latvija (neliela, nesen pati bijusi 50 gadus okupēta valsts) zina, kas ir patiesība (vismaz daudzi zina), bet 20 gadu laikā jau esam paspējuši kļūt tiktāl par reālpolitiķiem, ka vairāk kā pie patiesības augstas valsts amatpersonas turas pie stiprām, lielām lielvarām (ASV, Ķīna).

Kristietībā ir ceļš, patiesība un dzīvība.

Ceļš – dzīve, vēsture, laiks.

Patiesība – tā, par ko mums signalizē (ja vairs signalizē) sirdsapziņa.

Dzīvība – mūžīgā dzīvība.

Mums citu valstu un savas nesenās vēstures priekšā ir morāls pienākums un atbildība nevērtēt savas ekonomiskās attiecības un intereses augstāk par cilvēciskajām un demokrātiskajām brīvībām un vērtībām. Ir vērts paturēt prātā, ka arī Bībelē karmas likums ir ierakstīts: ko sēsim, to pļausim.

Un trešais. Paldies, Jūsu svētība, ka nenoguris runājat par vērtībām, neatkarīgi no tā, ka liekas – uz pasaules situācija kļūst tikai sliktāka. Paldies, ka Jūs nenogurstoši to darāt. Īpaši svarīgi tas ir tagad, kārtējā pasaules ugunsgrēka – Sīrijas notikumu - priekšā.

Kāds vecs latviešu teātra režisors, kurš nesen nomira, 90 gadu vecumā sacīja, ka viņš visu mūžu ir iestudējis Šekspīra „Hamletu” un nu beidzot sapratis, ko nozīmē vārdi „būt vai nebūt”. „Būt” ir - kamēr tu turies pie kādas vērtību sistēmas, to apliecini. Nebūt ir aiziet pa straumi.

Paldies, ka Jūs jau trešo reizi apmeklējat Latviju un paldies par to, ko Jūs darāt!