Uzruna Ļaudonas vidusskolas kolektīvam saistībā ar Andreja Eglīša vārda piešķiršanu

2012. gada 3. septembrī

Mēs visi šodien esam klātesoši vēsturiskā brīdī, kad Andreja Eglīša 100-tajā dzimšanas gadā pēc Madonas novada domes lēmuma Ļaudonas vidusskolai tiek piešķirts lielā dzejnieka vārds.

2003. gada novembrī, pasniedzot Ministru kabineta balvu Andrejam Eglītim, es sacīju: „Andrejs Eglītis jau ilgāk nekā pusgadsimtu – to skaitā visus 53 trimdā aizvadītos gadus – ir nacionālās pašapziņas nesējs latviešu tautā.” Neapšaubāmi, tas tā ir, taču Andrejs Eglītis ir kas vairāk – viņš ir tautas skaidrā dvēsele, tās dzīvā un godīgā balss, kas atkal un atkal savos darbos runā par mūžīgo: par mīlestību, par nāvi, par brīvību.

To zinām katrs, kas Latvijas likteni kopā ar Andreju Eglīti pārdzīvojis tautas lūgšanā „Dievs, tava zeme deg”, Rīgā, Raiņa parkā piemineklī pirmajam Latvijas armijas virspavēlniekam Oskaram Kalpakam iegravētajos vārdos „Ko varu vēl tev, tēvzeme, par sirdi vairāk dot” vai Lestenes Brāļu kapos iekaltajos vārdos „Mēs gaidām taisnības augšāmcelšanos”.

Andrejs Eglītis arī nebūdams Latvijā, tomēr ir bijis šeit vienmēr. Viņš pieder paaudzei, par kuru laikabiedrs Jānis Klīdzējs vēlāk rakstīja:
„Mēs redzējām lielo laiku” (šeit domājot Latvijas pirmās brīvvalsts laiku).

Pats Andrejs Eglītis saka: „Ja man tagad vaicātu, vai es vēlētos atgriezties savās kalpa zēna vasarās, kad roku delnās sasprāga asiņainas tulznas, druvās un pļavās svīstot, un kur man nepiederēja nekas, es atbildētu ar – „jā”. Tik skaista bija mūsu zeme un cilvēku brīvība. Mums mācīja aizstāvēt tēvuzemi skolās, ģimenē un karadienestā, un tas man bija bauslis visupirmais.”

Tāpēc arī Otrajā pasaules karā latviešu leģiona gaitas, Kurzemes cietoksnis un šī unikālā latviešu karavīru cīņa – cīņa bez cerībām uzvarēt – un tās jēga, secinot, ka „šodien apskaužams liekas toreizējais ticēšanas spēks, drosme un miers reizē.”

Vārdi „tauta”, „dzimtene”, „brīvība”, „gods”, „sirdsapziņa”, kas pēdējos gadu desmitos mūsu sabiedrībā ir nelietīgi novalkāti un melīgi, Andreja Eglīša dzejā atgūst savu patieso nozīmi un pārliecina, jo tiem ir zelta segums, secina filoloģe Dzidra Vārdaune.

Ja kopš neatkarības sākuma 1991. gadā pie varas Latvijā būtu tāda mēroga vīri kā Andrejs Eglītis – un ar tik stipru savas tēvzemes mīlestību, godaprātu un krietnumu, m/ēs šodien dzīvotu pavisam citā Latvijā.

Tas ir liels gods un liela atbildība gan novada vadībai, gan skolotājiem un ģimenēm – vecākiem un skolēniem. Tā ir liela uzdrīkstēšanās samēroties ar tik lielu, tik dižu, pat leģendāru personību kā Andrejs Eglītis, rakstīt savu vārdu blakus viņa vārdam.

Lai jums izdodas par to domāt diendienas gaitās ejot, lai jums Dievs palīdz Andreja Eglīša mūžīgās vērtības iemiesot darbos, kas nāktu par svētību Latvijai un mūsu tautai. Lai Ļaudonas vidusskola ir sava patiesi lielā novadnieka cienīga.

Ingūna Rībena, 11. Saeimas deputāte