Zatlers personificē visas tautas politisko gribu

10. Saeimas sēdē 2011. gada 2. jūnijā, Valsts prezidenta vēlēšanu dienā

Pirmo reizi kopš 1990. gada 4. maija Latvijā ir pieņemts politisks lēmums, kas tautā ir izraisījis līdzīgu vispārēju sajūsmu.

Žēl, ka tas nav pozitīvs lēmums. Žēl, ka tas nav šajā zālē lemts lēmums. Tauta līksmo par to, ka tiek atlaists pašas vēlēts parlaments.

Var, zināms, ņirgāties par vidējo latvieti, kas ar prieku ievēl Saeimu, lai ar vēl lielāku prieku to pēc tam atlaistu. Bet patiesība diemžēl ir tāda, ka Latvijas tauta savu parlamentu jau sen vairs nevēl ar prieku, un vienīgais, ko vēlētāji droši gaida no katra jauna Saeimas sasaukuma, ir lielāka vai mazāka vilšanās.

Sešas reizes atjaunotajā Latvijā pilsoņi ir veikuši savu pienākumu un balsojuši par Saeimu. Tagad pirmo reizi Latvijas vēsturē tautai ir dota iespēja balsot pret Saeimu. Un nav laikam šinī zālē neviena, kas šaubītos, kāds būs šā balsojuma rezultāts.

Šo vēsturisko iespēju tautai ir devis Valsts prezidents Valdis Zatlers. Vai godīgas drosmes vai savtības rosināts, vai no laba prāta vai apstākļu spiests, bet prezidents Zatlers iemieso un personificē šo vēsturisko tautas iespēju, kuru tauta garām nelaidīs. Un savā ziņā ir pat ciniski sākt spriedelēt par prezidenta lēmuma ekonomiskajām sekām, nepieminot to, kādu milzīgu divus gadu desmitus krātu emocionālu smagumu šis lēmums ir novēlis no tautas sirds.

Divus gadu desmitus tauta ir dzīvojusi savā valstī kā cilvēks, kuru nemitīgi apzog paša mājās un kuram nav nekādu iespēju pret to cīnīties. Un visa situācijas traģi­komika ir tanī, ka šis cilvēks nezina, vai viņam priecāties vai raudāt par to, ka viņu apzog nevis sveši, bet gan savējie.

Divdesmit gadu – tas ir tieši tik ilgs laiks, lai būtu paspējusi izaugt paaudze, kam no vienas puses ir sludināts sauklis “Es mīlu šo valsti”, bet no otras puses ir atņemts jelkāds iemesls savu valsti cienīt un ar to lepoties.

Es apzinos, ka kopš prezidenta izvēles zvēru dārzā un slavenās Godmaņa alegorijas par pingvīniem dzīvnieciski salīdzinājumi vairs neskaitās smalki, bet man tomēr jādomā par to, ka godīgs biškopis jūtas pavisam nelāgi, ja no dravas viņa nolaidības dēļ aiziet spiets – savi 15 vai 20 tūkstoši bišu. Atjaunotās Latvijas laikā no mūsu brīvvalsts ir aizspietojuši 300 tūkstoši cilvēku.

Par to, cik nesavtīgs ir prezidenta Zatlera lēmums atlaist Saeimu, protams, var šaubīties, jo pa šiem gadiem ir perversi pierasts pie tā, ka politiķi melo. Normālā sabiedrībā būtu jābrīnās, ka kāds melo. Bet pie mums Latvijā ir grūti noticēt, ka Valsts prezidents, lūk, runā patiesi nesavtīgi.

To, cik Zatlera kunga lēmums ir patiesi nesavtīgs, zina tikai Dievs debesīs un pats Zatlera kungs šeit zālē. Bet vai nav jocīgi, ka tieši polittehnologs Jurģis Liepnieks bija pirmais, kas saskatīja prezidenta rīcībā “kliedzošu savtīgumu”.

Lai nu kurš to būtu teicis! Domāju, ka mūsu vēlētāju acīs Zatlera savtība ir debesu dāvana tautai, salīdzinot ar Liepnieka nesavtību.

Zatlera lēmums esot cīņa par varu. Tā tas varētu būt. Bet mūsu politiskajā sistēmā arī patiesībai nākas cīnīties par varu. Savā uzrunā sestdienas vakarā prezidents nepateica nekā tāda, kas iepriekš nebūtu bijis zināms. Taču visiem zināmā patiesība jau taisni tāpēc bija tik rūgta, ka tā bija pilnīgi nevarīga. Prezidenta Zatlera personā šī patiesība pirmo reizi ir nonākusi pie reālas varas. Un tieši par to līksmo tauta.

Vai Zatlera kungs pats ir gribējis patiesību gaismā celt, vai pati patiesība ir spiedusi Zatlera kungu kļūt par savu paudēju, bet fakts nu ir tāds, ka visā atjaunotās Latvijas vēsturē neviens politiķis vēl nav tā personificējis visas tautas politisko gribu kā šobrīd Valsts prezidents Zatlers.

Katrs savu personisko viedokli par Saeimas atlaišanu mēs, cienījamie kolēģi, varēsim paust referendumā. Bet šodien te esam sapulcējušies kā savu vēlētāju pārstāvji, un mūsu pienākums ir paust un īstenot tautas gribu.

Var jau būt, ka, atlaižot Saeimu, prezidents Zatlers ir tikai gribējis aiziet ar godu. Bet tā nu ir iznācis, ka tagad ar godu ir jāprot aiziet mums – Saeimas deputātiem.

Rupji un spītīgi ignorējot tautas noskaņojumu un balsojot pret Zatlera kandidatūru, mēs tikai lieku reizi pierādīsim, ka prezidenta lēmums par Saeimas atlaišanu ir bijis pamatots un nepiecie­šams, to, ka šī Saeima nespēj un negrib realizēt savu vēlētāju politisko gribu.

Uzskatu par savu pienākumu balsot par Valda Zatlera kandidatūru, jo, deputāta amata stājoties, esmu solījusies ievērot Latvijas Satversmi, kas nosaka, ka suverēnā vara Latvijā pieder Latvijas tautai.

Ingūna Rībena, 10. Saeimas deputāte no partiju apvienības "Vienotība"