Mēs visi esam Tibetas cerība, un Tibeta ir visu mūsu cerība

9. Saeimas sēdē 2008. gada 24. aprīlī

Tibeta, budisma Meka: tūkstošiem rietumu civilizācijas garīguma bezgaisā smokošu cilvēku garīgais patvērums: vieta, kur atrast patvērumu dvēselei laikā, kad rietumu kultūrai nav vairs citu IDEĀLU UN DIEVU kā vienīgais pragmatiski racionālais, nežēlīgais dievs – NAUDA. Rietumu civilizācija, radusies un izaugusi kristietības vērtību sistēmā, to nepagodina pat ar ierakstīšanu Eiropas Savienības līgumā, tagad, Lisabonas līgumā. Ko darīt visā globalizētajā pasaulē tiem, kas smok nost zem rietumu civilizācijas zemajām un putras karotēm aiz tām aizspraustajām debesīm.
Tibetas budisma tekstos krietni daudz pareģojumu par to, ka tad, kad deģenerācijas ēra jeb Kalijuga būs pusē, barbaru skaits pasaulē pieaugs. Beigu beigās par barbariem kļūs visa cilvēce. Tas arī nozīmēs, ka pienācis gals vienam no lielajiem Zemes cikliem.
Runādami par liktenīgās 20. un 21.gadu simteņa sadures iedzīvotajiem, tibetiešu lamas uzsver, ka mēs esot liecinieki materiālajiem brīnumiem, kuriem senajos laikos neviens nebūtu ticējis. Bet mēs esam zaudējuši savas iekšējās spējas, kuru izkopšanai bijušas veltītas arhaiskās kultūras un vēl līdz mūsu dienām nonākušās tradicionālās reliģijas. Tas, ka pasaulē vairs nenotiek garīgo brīnumu, par kuriem liecina senās ezotēriskās doktrīnas, apliecina nevis mūsu «racionālo izpratni» un «atteikšanos no māņticības», nevis «acu gaismas atgūšanu», bet gan liecina par aklumu, jo esam kļuvuši sveši paši savai būtībai, dvēseles dzelmēs ieslēptajam spēkam un patiesībai. Tulkus Tondrupa vārdiem runājot, mēs uzvedamies kā vājprātīgie, kas, pametuši mājas, pilnas neizsīkstošām bagātībām, izgājuši ubagot uz ielas. Mēs uzvedamies kā barbari, kā cilvēki, kas noticējuši miesai un mantai, kā tie, kuriem Apsolītā garīguma zeme zaudēta uz visiem laikiem" (Jurga Ivanauskaite).

Cilvēktiesības. Viens no populārākajiem Rietumu jājamzirdziņiem

Sandra Veinberga 2004.gadā rakstīja par cilvēktiesību pārkāpumiem Ķīnā: par mazu meitenīšu apzinātas iznīcināšanas politiku pirmsdzemdību periodā, par Tibetas okupācijas izbeigšanu, par nāvessoda izmantošanu, par reliģiskās kustības Faluņgun piekritēju vajāšanu, kuru lielākais noziegums ir tas, ka viņu filozofijas būtību ietverošo vārdu PACIETĪBA, LABESTĪBA, PATIESĪBA vidū ir vārds PATIESĪBA. Patiesība komunistiskajā Ķīnā.
Jurga Ivanauskaite: «Es biju nokļuvusi gluži kā citā telpas un laika līmenī – no planētas Zeme uz planētu Tibeta. Un tāpēc, kamēr vien būšu dzīva, kā tādu mantru atkārtošu un atkārtošu Tibetas svēto vidi un tos cilvēkus, kurus tajā redzēju, - vecus mūkus ar spīdzinātāju izmežģītajām rokām un kājām, ar izdurtajām acīm, ar nocirstajiem īkšķiem, lai ierastajā veidā viņi nevarētu skaitīt mantras ar 108 Tibetas lūgšanu kreļļu zīlītēm…. Amnesty International jeb Starptautiskās Amnestijas publicētajos Tibetas politisko ieslodzīto sarakstos pie uzvārda, kam blakus uzrādīts arī ieslodzītā vecums, reizēm var atrast blāvu Brīvības cīnītāja vai cīnītājas attēlu. Politiskās ieslodzītās mūķenes parasti ir ļoti jaunas. Ar bērnišķīgām acīm uz mani noraugās 9 gadus vecā Gjalcena Čozoma, gleznā kā dakine divpadsmit gadu vecā Gjalcena Dolkara, 14 gadu ir Tenzinai Tubtenai, 17, 15, 18, 13. Klāt pierakstīts – sodīta; apcietināta; nomocīta; nespēdama izturēt pazemošanu, izdarījusi pašnāvību; mirusi tūlīt pēc iznākšanas no cietuma; nošauta demonstrācijas laikā…"
Daži vārdi par «Tibetas Mirušo grāmatu», kuras patiesais nosaukums ir «Bardo Todrolčenmo» un ko var tulkot kā «Lielā Grāmata par Izsvabināšanos, uzklausot un izprotot bardu», kas ir Tibetas kultūras fundamentāla sastāvdaļa un fenomenālo šī ļoti specifiskā tibetiešu teksta popularitāti Rietumos, «kur nāve – īpaši 20.gadsimtā – kļuvusi par savdabīgu tabu zonu, par aizliegto tēmu, kāda iepriekš garus gadu simtus ir bijusi sekss.
Rietumu maskētajā jeb kosmetizētajā sabiedrībā tiek daudzināta jaunība, miesiskums un seksuālisms un sāk šķist, ka nav vairs atlicis vietas ne tikai nāvei, bet arī būtiskiem, tās acu priekšā izraisītiem jautājumiem, jēgai un mērķim. Nāves un mirstīguma noklusēšana sašaurina cilvēka esību, atņemdama tai kā majestātiskos eksistences augstumus, tā arī reibinošos un šaušalīgos bezdibeņus. «Diskusijas par nāvi šķiet kā jaunā pornogrāfija – slēpjama un apkaunojoša tēma, kas stāv būtiskā pretrunā ar seksa un mīlestības apburošo dzīvīgumu un nemirstības morāli,» rakstīja Arnolds Toinbijs. Tiek noklusēta tās ārkārtīgā nozīme, jo nāve, kas ikkatru mīļu dieniņu gāztin gāžas no laikrakstiem vai tālrādes ekrāna, acij kļūst arvien parastāka – kā šķīstošās kafijas vai higiēnas tamponu reklāma. Tā ir kaut kas tāds, kas - pretstatā seksa sumināšanai – mūs nevar ne skart, ne satraukt, ne uzlikt pienākumus vai satriekt. Pašlaik cilvēks mirst tā, kā pareģojis Franss Kafka «Prāvas» finālā: KĀ SUNS.
«Tibetas Mirušo grāmata» Rietumus satriekusi vēl arī ar to, ka tajā aprakstītā nāve ne tikai atšķir cilvēku no citiem radījumiem, bet arī piešķir viņa nenovērtējamai dzīvei papildu jēgu (J.Ivanauskaite «Ceļojums uz Šambalu»).
Ķīnas kultūras revolūcijas laikā zem šaušalīgā lozunga «Sagrausim četras vecās atliekas!» iznīcināja un turpina iznīcināt seno kultūru, seno domāšanu, tradīcijas un paražas.

Latvija un Tibeta

Pēc šā gada marta traģiskajiem notikumiem Tibetā vairāki pasaules ietekmīgi mediji ir atkal atcerējušies Baltijas valstis un salīdzinājuši Tibetā notiekošo ar triju Baltijas valstu vēl pavisam neseno vēsturisko situāciju.
Piemēram, Londonas brīvā žurnālista Kvina Dajera rakstā «Regime Changes is Tibet’s only hope», kura raksti publicēti 45 valstīs, lasāms: «40 gadus Tibeta bija patiešām neatkarīga. Ķīnā komunisti sagrāba varu 1949.gadā un iebruka Tibetā nākamajā gadā, pamatojot to ar argumentu «kas reiz bijis mūsu, ir mūsu uz visiem laikiem». Tik ilgi, kamēr viņiem būs vara Pekinā, viņu varā būs arī Tibeta. Prātā nāk interesanta analoģija. Baltijas valstu – Lietuvas, Latvijas un Igaunijas vēsture maz atšķiras. Tās nonāca Krievijas impērijas pakļautībā, tai izplešoties, 18.gadsimtā, bet atguva savu neatkarību pēc cariskā režīma gāšanas 1917.gadā; tad zaudēja to atkal, kad Padomju Savienība tās okupēja 1940.gadā – pēc tam atguva neatkarību atkal, kad Maskavā sabruka komunistu režīms 1991.gadā. Un viņu galvenais motīvs neatkarības atgūšanā bija bailes, ka viņu valodas un kultūras izzudīs zem Krievijas imigrantu viļņa. Ar Tibetu ir tas pats, kas ar Baltijas valstīm».
Šā brīža notikumi Tibetā daudzējādā ziņā atgādina Latvijā pieredzēto. Komunisma būtība ir nemainīga – vai runa ir par PSRS vai par Ķīnu. Vardarbība un genocīds ir dabiska šādu režīmu iezīme.
Mums citu valstu un savas nesenās vēstures priekšā ir morāls pienākums un atbildība nevērtēt savas ekonomiskās attiecības un intereses augstāk par cilvēciskajām un demokrātiskajām brīvībām un vērtībām. Ir vērts paturēt prātā, ka Bībelē karmas likums ir iestrādāts: KO SĒSIM, TO PĻAUSIM!

Ingūna Rībena