Kas tas bija – postmodernisms?

Žurnāls "Pastaiga", 1996. gads

Gadsimta viducī pasaules attīstītākās valstis ir izgājušas cauri augstās tehnoloģijas (high-tech) priekiem, iestājies nogurums un apātija no modernistu nebeidzamās sajūsmas par perfekto mašīnu estētiku, pragmatismu, progresīvo tehnoloģiju un konveijera procesa neierobežotajām jaudām un iespējām. Cik var? Galu galā tas izrādās tik naivi un tik garlaicīgi. Mākslas (un arhitektūras tajā skaitā) garīgā funkcija paliek, vajadzētu kaut ko paust, vajadzētu kādu LIELU IDEJU.

Zinātne tikpat kā nav spējīga dot atbildes uz lielajiem un mūžīgajiem jautājumiem, ja nu vienīgi apšaubīt un apgāzt tās.

Situācija kā laika modelis – tu sēdi augstākās klases vismodernākajā automašīnā un brauc, bezgalīgi sajūsminoties par tehnisko varēšanu un iespējām, nemitīgi tās uzlabojot un pilnveidojot. Ātrums aug, tehniskie parametri darbojas nevainojami, vējš svilpo gar ausīm. Magnetofons un pastiprinātāji rēc, gaiss kondicionējas, halogēni caururbj tumsu līdz apvārsnim, sēdeklis pieguļ muguras - dibena pludlīnijai no modeļa uz modeli arvien precīzāk, nemaz jau nerunājot par aerodinamisko virsbūvi, kardāniem, dzinēju jaudām, tiltiem, ātruma pārslēgiem un tā tālāk un tā joprojām. Tehniskā varēšana kā bauda. Vēl vairāk – sportiska dzīves jēga. Ir nopietni strādāts, lai sagādātu nebeidzamas ērtības miesai un baudas jutekļiem. Dvēsele? Gars? Laiks ir racionāls un akceptē taustāmi pierādāmas kategorijas.

Un tā – vienos priekos desmit, divdesmit, trīsdesmit gadus... Līdz sešdesmitajos – septiņdesmitajos nemanāmi piezogas un bijīgi pieklauvē jautājums KĀPĒC un KURP es vispār braucu? Tu piestāj ceļa malā, apklusini dzinēju un mirkli tā sēdi... Apkārt dzied putni, kaut kur pamalē šalc mežs, vējš atnes tālas zvanu skaņas. Kaut kā pietrūkst... Nekas nav īsti tavs, nekur tevi negaida. Un nekādas IDEJAS tavai dzīvei.

Vēl skaudrāk. Tu esi izaudzis nepārtrauktu atomkara draudu laikā, no dzimšanas baidīts ar globālām ekoloģiskām katastrofām, tavi vecāki ir "seksuālās revolūcijas" izmēģinājuma trusīši. Tev nekad nav bijis nekā droša, stabila un it kā mūžīga. Vērtības? Kādas vērtības? Tās birzis, svētavoti un baznīcu zvani nav tavi; ja nu vienīgi šis tehnoloģiski perfektais limuzīns zem dibena.

Ir sešdesmitie gadi. Ar margrietiņām apzīmogojušies jauni cilvēki izplūdes gāzu piesmirdušajās lielpilsētu ielās sludina puķes un mīlestību. Dabas bērni – hipiji. "Bet tavs ku-kū par naivu šim gadsimtam" – dzied Imants Kalniņš.

Var pārsegt jebkuru laidumu, var uzsliet jebkura augstuma debesskrāpi, var sakult debessmannā minūtes laikā, var dienas laikā aplidot apkārt Zemeslodei. Nu – un? Dvēselei ar to par maz.

Formulējas virziens – varbūt nosaukt to par stilu ir pārāk grezni? – ko vēlāk dēvēs par POSTMODERNISMU (post – pēc, tātad, pēcmodernisms).

Bērnišķīgi un reizēm aizkustinoši naivi tas izrunā savus pirmos smilšu kastes līmeņa tekstus. Salīdzinājumi ir ļoti tieši un tā arī tie jāsaprot, tēls reducējas uz klaju līdzību.
Cilvēka ķermenis, seja – K.Jamasita (1974.g.) "MĀJA-SEJA": logi – acis, mute – ieejas durvis, kuras aprij ienācēju (kur palikušas ausis?), dzīvniecisko formu simetrija, sirds – mājas pavards, ķermeņa anatomija – M.Takejama (1974.g.) viesnīca "Beverli Tom": tai ir fallosa forma, kura viesnīcā atkārtojas visur, funkcijā un formā, bezgalīgi – beidzot ar pelnutraukiem.

Bērniņš ir mazs, tas runā un zīmē konkrēto, no tā nevar prasīt iesaistīšanos sarunās, kuras jau būtu bāzētas uz pavisam cita dzīves pieredzes fona, personības padziļinājuma līmeņa. Tā ir postmodernisma metaforas un simbolisma stadija.

Arhitektūrā, mūzikā, literatūrā un kino tiek citētas kaut kur noklausītas, nepārdzīvotas un neizdzīvotas frāzes un fragmenti. Nopietni vīri nekad nepiedos postmodernismam šo vieglprātīgi ironisko gramstīšanos gar svešu kultūru, gadsimtu un reliģiju svētumiem. Bet – pārmest ir viegli, saprast daudz grūtāk. Kam gan tiesāt, kā tur ir vairāk – trulas paņirgšanas un gadsimtos izauklētu vērtību izsmējīgas atdarināšanas vai mēma sāpe un smeldzoša tukšuma kliedziens par to, ka tev nav un nekad nebūs vecmāmiņas ar saondulētiem matiem stērķelētā mežģīņu apkaklītē, kura svecīšu un pīrāgu smaržas vīrakā klās tradicionālu galdu ar dzimtas porcelānu un sudrabu (vairāk simboliskā kā mantiskā vērtība) ģimenes rituālam. Tu saproti – pat ja nopirktu par baltu naudu visu šo rituāla, svētku, tradīciju formāli taustāmo daļu, tad tas augstākais un būtiskākais līmenis – SVĒTKI DVĒSELEI – paliktu neiegūts, jo tu esi izaudzis uz ielas. (Šie postmodernisma evolūcijas zari tiks dēvēti par historismu un atklāto retrospektīvismu.)

Izmisīgos sarunu tematu meklējumos tiks atdzīvinātas vietējās īpatnības un kontekstuālisms – vēl divi postmodernisma novirzieni – šoreiz jau pavisam nopietni un vērtīgi pat klasiskā izpratnē. Tu esi latvietis, evenks vai flāms – tas ir kaut kas vairāk kā internacionālais kosmopolītu pūlis ar starptautiskiem BMW vai PHILIPS.

Vēl tālāk – tev ir ne tikai etniskā piederība, bet arī vārds un uzvārds – tu esi cilvēks – pasaule sevī. Postmodernisti kā sirreālisti mākslas darbā kristalizē SAVU garīgo pasauli, smalkas dvēseliskas un iekšējās nozīmes. Metafizika – virziens postmodernismā, kura izpratne (vismaz arhitektūrā) ir tāla no tradicionāli filozofiskā traktējuma. Postmodernistu metafizika ir privāta.

Sarežģītība paaugstinās, turpinās neviennozīmīgie, padziļinātie meklējumi, kas ļauj saglabāt iedomātu koordināciju, just, apjaust sistēmu neatkarīgi no tā, lai cik arī tā nebūtu brīva formā. Modernistu skaidrās šūniņas un kubistu kolāžas nomaina dzelzceļa katastrofas.

Postmodernisma telpa līdzīgi ķīniešu dārzam ir daudznozīmīga, fragmentāra un bezgalīgi mainīga, tā ziedo skaidrību (pabeigtu priekšmetu sakārtojumu) saputrotam ceļam, kas nekad nesasniegs absolūtu mērķi. Un tomēr, būdama tikpat bagāta un daudznozīmīga, šī telpa nekad neizteiks nozīmju dziļumu ar tādu pat precizitāti. Postmodernisti, kas pārstāv šo līmeni, atsaucas uz kaut ko, nevis to citē.

Kas lai izvērtē, vai tā ir augsta līmeņa vulgarizācija, imitācija, deformācija, parodija vai brīžiem kliedzoša bezgaumība. Vienalga. Varbūt vienkārši brīnišķīgi valdzinoša noslēpumaina mistērija, kas nomainījusi modernistu ierindas skati. Vai postmodernistiem vispār ir kāda pārliecība? Jeb tie ir dziļi intelektuāli ciniķi, kas zin visu, citē, ko grib (kultūru, filozofiju, reliģiju u.c.), bet netic nekam?
Galu galā – katra telpa, teksts vai mūzika mums atklājas tikai tik daudz, CIK un KAS esam mēs paši, tie, kas uz šī teksta projicējam savu personību.

Te nu ir atslēga slavenajam postmodernisma dubultkodam. Pavisam vienkārša – kā viss ģeniālais. Tā vietā, lai diskutētu par to, ko darīt ar komunālā dzīvokļa kaimiņu Serjožu, jo viņš, lūk, neko nesajēdz no metafiziskām dvēselisko nozīmju kristalizācijām radīšanas procesā, ne no Dzen estētikas, kas prasa nobeigumu rast iztēlē, ne no Bizantijas kultūras refleksijām mūsdienu mākslā, mēs šokēti konstatējam, ka viņš (Serjoža) vienkārši labi jūtas telpā, viņam vienkārši patīk tā mūzika vai tas teksts – pavisam citu, iespējams, mums gluži neizdibināmu un neizprotamu iemeslu dēļ tā viņam vienkārši der. Patiesi labas, varbūt pat ģeniālas lietas der visiem – lūk arī dubultkoda noslēpums. Kā klasika. Kam domāts "Mazais princis" – bērniem vai pieaugušajiem, francūžiem vai japāņiem? Un Šukšina labākie stāsti – inteliģentam vai tālbraucējam šoferim no sādžas kirzas zābakos? Pareizticīgajam vai musulmanim? Un Jaunā Derība? Un 9. simfonija? Un Parīzes Dievmātes katedrāle? Tā kā par Serjožu neuztraucies, tavs uzdevums, māksliniek !, ir radīt patiesas vērtības.

Postmodernisma teorētiķis Čārlzs A. Dženks (Charles A.Jencks) gadsimta nobeigumam pareģoja postmodernisma telpas attīstības turpināšanos noslēpumainības, daudznozīmības un jutekliskuma virzienā, sarežģītības virzienā gan formālā, gan teorētiskā nozīmē – sasniedzot radikālo eklektismu. Gadsimta augstais tehnoloģiskais līmenis nodrošina informatīvo popūriju mūsu galvās. Televīzija, kino, video, satelīts, žurnāli, grāmatas, internets, kasetes, diski. Tas ir ļoti patīkami, mēs varam atļauties dzīvot vienlaicīgi dažādos gadsimtos, dažādās kultūrās, dažādās valstīs, kāpēc gan būtu sevi jāierobežo ar esošo un patreizējo lokalitāti? Eklektisms kā dabīga kultūras evolūcija ar tiesībām uz izvēli.

Tomēr eklektiskas sistēmas ne filozofijā, ne arhitektūrā vai citās mākslās nav radījušas neko īpaši oriģinālu un nav pat stādījušas sev par uzdevumu rast atbildes uz patiesi būtiskiem jautājumiem. Tās tikai kombinē pretrunīgu materiālu cerībā izbēgt no sarežģītas izvēles un risinājuma meklējumiem caur problemātiku , radot KAUT KO, kas visbiežāk ir NEKAS.

Un tomēr pirms 20 gadiem izteiktajos paredzējumos Dženks kļūdījās pat savās pieticīgākajās cerībās uz garīguma un LIELAS IDEJAS meklējumu turpināšanos. 900 dienas pirms gadu tūkstošu mijas civilizācija nav ne par matu pievirzījusies tuvāk ESĪBAS JĒGAS lielā jautājuma atšifrējumam.

"Я сидел на холме размишляя при себе, что смысл жизни не в денъгах и не в количестве женщин..."* kaut kur aizsmacis dzied Grebenščikovs. BET KUR TAD? Gadsimts nezin un nemeklē atbildi. Tas līdz nāvei (nedod Dievs!) palicis uzticīgs "progresīvajai tehnoloģijai".

INGŪNA RĪBENA

* "Es sēdēju uzkalnā un pārdomāju pie sevis, ka dzīves jēga nav ne naudā, ne sieviešu daudzumā"