Kā mums visvairāk pietrūkst?

Avīze "Jaunie laiki", 2005. gada februārī

Kā mums visvairāk pietrūkst?
Mīlestība. Klusums. Gaisma. Prieks. Vēlēšanās klausīties. Spēja dzirdēt. Bijība.
Daudz kas...
Bet runāt negribas. Un sacīt negribas neko. Jo laiks ir noslīcis pareizu un svētu vārdu un visciniskāko darbu jūrā. Neviens vairs neatšķir, kas ir kas. Ideāli ir ilgstoši apgānīti.

Kāda vaina 1992. gada dzejas dienās Imanta Ziedoņa sacītajam: "Doma formē īstenību. Doma sabiezē enerģijā. Enerģija rada spēku. Labu vai sliktu. Tādu, kādu tu domā. Tauta esam mēs. Ko mēs domājam? Paši sev kapu rokam. Domās. Paši sev bērnus ieceram. Domās. Paši sev sauli vai lietu piesaucam." Bet vai kādam no tā bijis silts vai auksts.

Pēc 13 daudzos jautājumos valstiskā bezdarbībā un valstiskā bezatbildībā pavadītiem gadiem atrodamies seku radītajā realitātē – aizlaistais laidars smird. Ko gadiem sējām, to pļaujam.
Ir ņemts, ir zagts, ir melots, ir privatizēts, ir uzdzīvots. Ir apgānīti ideāli, bērni un sirmgalvji, un morāli ētiskie tabu. Tajā visā ir iesaistījušies desmitiem, simtiem tūkstoši ļaužu visā Latvijā.
Noziedzība ar Latviju ir sakodusies kā krievu laikā jauktais balzāms ar šņabi. Ko sēsi, to pļausi – kurš tad to nebija vai nav dzirdējis – un kas no tā. Bierņi un Lipsti izkopj PR – sabiedriskās attiecības, un laikam raksturīgā aprobežotībā iedomājas patiesībai aizmālējam acis uz mūžu. Latvija ir nabadzīgākā valsts ES.
Latvija ir otra korumpētākā valsts ES.
Latvijā ir zemākā vidējā mēneša darba samaksa un mazākā minimālā darba alga ES.
Latvijā ir augstākā inflācija.
Latvijā ne pašvaldībām, ne valstij nav brīva dzīvojamā fonda, toties ir garas rindas dzīvokļa saņemšanai.
Latvijā ir lielākais pašnāvību skaits.
Latvijā ir zemākā dzimstība.
Tie ir fakti, nevis, kā liekas prezidentes kundzei, "mūsu tautas vēlme pašnoniecināties".

Kad es Saeimā iestājos par kompensāciju izmaksu denacionalizēto namu īrniekiem, vismaz 10 000 Ls apmērā, Gundars Bērziņš – tagadējais veselības ministrs, mani nosauca par sapņotāju.
Sapņotāju par to, ka kādreiz Latvijā notiks, kā teica Andrejs Eglītis, "taisnības augšāmcelšanās", ir daudz. Un ar katru dienu kļūst arvien vairāk. Lai gan – varbūt pats Bērziņa kungs ir sapņotājs – dzīvojot tik seklā, cēloņseku neizpratnes peļķē un domājot, ka bezgalīgi izdosies darīt nekrietnus darbus.

Pēc Rīgas 800 gadu jubilejas, kad Rīgā valdīja saticība, sirsnība un izpratnes pilna iecietība katram pret katru, kad visi bijām kopā, kad valodu, tautību, reliģisko un politisko pārliecību un pagātnes uzceltās barjeras vismaz uz dažām dienām bija izzudušas, kad mūsdienu terminoloģijā runājot, bija pienesums sabiedrības integrācijā un demokrātijas attīstībā - vai tad to analizējām, centāmies šo mums avansā dāvāto BRĪNUMU saprast, izprast? Kur nu. Rullējam!!! Močījam!!!

Kas mums gar senajām grieķu hierarhijām – patiesā, labā un skaistā apvienojumu, kur PATIESO personificēja ar domu, labo – ar rīcību, bet skaisto – ar darbiem. Vai Latvijā patiesā doma koordinē labu rīcību un tas viss rezultējas skaistos darbos – pēc būtības un vizuāli?!

Visu mēs esam dzirdējuši šajā informācijas laikā. It kā visu mēs zinām.
Tad kāpēc mēs tā nedzīvojam?

Dziesmu svētkos dziedam "Gaismaspili" un vārdus "tautas dēli atcerējās sen aizmirstu svētumu. Gaismu sauca, gaisma ausa".
Vai mēs saucam gaismu?

Ko vēl stiprāku pasacīt?!
Vai kāds PATIESI (!) grib ko dzirdēt?

Par ko esmu gatava cīnīties?
Es esmu gatava vēlreiz būt instruments Dieva rokā.

Visi ceļi gunīm pilni,
Visi ceļi atslēgām.

Tev būs ieti visam cauri
Ar Dieviņa svētībiņu.

Tev būs ieti visam cauri
Pušu cirst atslēdziņas.

INGŪNA RĪBENA