Viktora Igo darba “Cilvēks, kas smejas” iestudējuma programmai

2015. gada decembrī

Manai paaudzei ir ļoti daudzveidīgas attiecības ar patiesību: mēs esam pieredzējuši gan komunistu totālo cenzūru, gan juku laiku absolūto visatļautību, gan mūsdienu Eiropas velnišķīgi suicidālo pašcenzūru, par ko Roko Butiljone trāpīgi saka, ka “visi viedokļi ir atļauti, bet tiem, kas domā, ka pastāv patiesība, šo uzskatu nav atļauts paust”.

Mūsu bagātā pieredze rāda, ka nekas – ne cenzūra, ne represijas – nevar apklusināt patiesību. Vienaldzība gan. Patiesība apklust, kad to vairs neviens nemeklē.

Tāpēc arī nekādas politiskas brīvības, nekādi “simtie panti” patiesībai neko negarantē. Vienīgi mīlestība. Tauta, valsts, baznīca, civilizācija, kas patiesību nemīl vairāk par sevi pašu, ir lemta bojā ejai – tā nosmok pati savos melos. Cik mums ir atlicis dzīvot? Es nezinu atbildes skaitļos. Bet es zinu, ka tas ir tieši tik, cik mēs būsim gatavi patiesību mīlēt vairāk nekā paši sevi. Un lai cik vientuļi mēs pasaulē justos – vai tad nav vērts līdz pēdējiem spēkiem peldēt starp dzīvajām zivīm pret straumi, nevis starp beigtajām pa straumei?

INGŪNA RĪBENA