Un, ja ...

Laikraksta "Diena" pielikums "Stils", 1993. gada 22. oktobris

Kvalitātes kritēriji – valstiski determinētie, šauri resoriski noteiktie, Ziemsvētku svecēs, Jāņugunīs un mūsu acīs un apziņā mirdzošie, katram citādākie: katram mirklim, katrai situācijai, katrai lietai, parādībai un esībai piemītošie. Stils izpaužas SATURĀ un FORMĀ, un ir to vienotājfaktors.

Un, ja kāds nokrāsojis jums grīdu, pirms tam to pat nenoslaucījis, vai piešuj pie pelēka mēteļa oranžu pogu, jo pelēkās izbeigušās, tad tas nepavisam nenozīmē, ka šis kāds slikti izturas pret darbu vai neciena jūs. Viņš vienkārši tā dzīvo, un viņa galvā ir tāda cilvēka modelis, kuram tas viss atbilst. Naivi būtu domāt, ka neglīta tipa ēku racionālisms ir tikai tehnoloģiska standarta rezultāts, nevis noteiktas psiholoģijas diktēts rezultāts.

Un visa vide ap mums nes sevī kādu morāli fiziskās nolietotības zīmogu (ielūkojoties veikalā var pārliecināties, ka arī jaunās lietas ir taisītas ar tādu pašu aprēķinu, lai neizjauktu šo iespaidu).

Mums māca mākslas vēsturi un priekšstatus par arhitektūru analizē un rada uz Ronšona kapelas bāzes. Un, ja kāds ideāls arhitekts nolemtu, par spīti visam, lai kas arī notiktu, uzcelt Eiropai atbilstošu augstākās kvalitātes būvi un pat izvilktu savu projektu cauri visām instancēm, katrs celtnieks un krāsotājs neapzināti pacenstos savai videi svešo ideālu pazemināt līdz tam pašam vidējam līmenim. Un pat ja šis ideālais arhitekts izsekotu līdzi pilnīgi visam – pats sagādātu katru detaļu un katru precīzo toni, arī tad apkalpojošais personāls un apmeklētāji kopīgiem spēkiem, kaut neapzināti, novestu visu līdz saskaņai ar saviem priekšstatiem un tikai tad sāktu uzturēt to attiecīgajā kvalitātē.

Un katra iela, kiosks vai ēdnīca ir taisīta ar jēgu un nozīmi, izsakot savu esības un sadzīves ideālu, kura pamatā nav izskaitļota komforta, un tieši tāpēc ir vēl simpātiskāka, tuvāka. Dažāda veida sašķiebumi, plaisas, pleķi u.c. novirzes no taisnās normas līnijas un tīrās virsmas šeit izpilda to pašu integrējoši stilistisko funkciju kā savijumi, voluntas barokā, radot īpašu aromātu.

Un, ja šāda īpatnēja brīvība piepilda cilvēkus ar intīmu apmierinājuma izjūtu, tas nozīmē, ka šīs vides raksturs izsaka daudznozīmīgo, miglaino cilvēka dvēseles arhitektūru. Un būtībā nepārprotami ir sajūtams ārējās un iekšējās šīspasaules veselums spoguļattēla līdzsvarotības stāvoklī. Un tā kā pilsēta salīdzinājumā ar ainavu ir radusies ilgas kolektīvas kopdzīves rezultātā, cilvēks saņem augstāko sociālo sankciju uz tiesībām būt tādam, kāds viņš ir. Un tas rada to dīvaino apmierinājuma sajūtu, kādu nekad nespēs dot īpaši sterilās un precīzās, pēc svešiem kanoniem saprojektētās un uzturētās vides.

Un, ja kāda tālu lauku lopkopēja vai ierindas Rīgas pensionārs grasītos patiesi atzīties, ar kādām izjūtām viņš stāv balti hromētajos interjeros starp mākslīgo ziedu bohēmiskajām vijām un spoguļiem, viņš teiktu , ka to veidolā ieslēgts pavisam cits priekšstats, kā būtu jāizskatās vērtīgam, cienīgam cilvēkam, šī vide ar savu tīro, sterili perfekto veidolu viņu noliedz.

Un, lai Dievs dod, ka šīs jaunās, pagaidām drīzāk stilistiski izlecošās oāzes būtu NOTEIKTAS PSIHOLOĢIJAS RĪCĪBAS REZULTĀT, ne vien akls, ārzemju žurnāla atvēruma citāts. Nez kad vēl būs tas laiks, kad augstas, kaut vai tikai estētiskās kvalitātes franču kurpi no pašmāju darinājuma atšķirs ne vien pēc ielīmētās firmas zīmes, bet ar skatienā ietvertu estētisko kodu kā noteiktas psiholoģijas radītu rezultātu.

Nez vai tas ir kāds ģenētiskais kods, kas neliek mieru, vai arī septiņsimt gadu vācu kultūras ietekme, kas dzimušajiem un izaugušajiem piečurātās, ar nocūkotām sienām un sašķobītiem kāpņu reliņiem kāpņu telpās liek justies psiholoģiskā diskomfortā un atcerēties atziņu, ka attaisnot kādu parādību ir viens, bet dzīvot zem tās spiediena – pavisam kas cits.

Pasaki man, kādi ir tavi kvalitātes kritēriji, un es pateikšu, kas esi tu pats.

Dievam, Visumam vai Mūžībai visas dienas ir vienādas. Bet dzīve ir dzīve. Arī tad, ja sadzīvei nav nekādas kvalitātes. Kvalitāte un kritēriji – tā ir mūsu problēma. Mēs to izdomājām.

Diena
www.diena.lv