Koncentrēsimies jaukiem brīžiem

Laikraksta "Diena" pielikums "Stils", 1994. gada 23. decembrī

Jebkura runāšana, vēl jo vairāk rakstīšana liekas bezjēdzīga. Kas vēl nav pateikts? Kas vēl jāuzraksta pēc, piemēram, Vonnegūta Lopkautuves nr. 5 jeb Bērnu krusta gājiena, lai spētu kaut nedaudz ietekmēt gadiem ilgstošo vājprātu bijušajā Dienvidslāvijā vai jaunuzsākto Čečenijā?

Kam vēl neaptverami nežēlīgākam par prāmja Estonia katastrofu jānotiek, laimcilvēce saprastu, ka tā pieredze, ko mēs te sīki preparējam (kura kloķvārpsta nolūza pirmā, kurš uzgrieznis nebija labi pievilkts un tādā garā), nav tā īstā. Kuru šie sīkie faktiņi ir spējušu mierināt? Tā nav pat šļupstoši sīka atbilde uz kliedzošo jautājumu. Tā nav tā pieredze, tie nav tie svarīgākie secinājumi, kas mums bija jāizdara.

Kam vēl trūkst informācijas par pusbadā un aukstumā savas dienas velkošiem veciem, slimiem cilvēkiem un bērniem, kas neapmeklē skolu satiksmes un ziemas apavu trūkuma dēļ un sapņo par pilni pieēstu vēderu kaut vai vienu reizi mēnesī tepat pie mums, Latvijā (Lauku Avīze).

Bet vai tas viss kaut kā spēj kavēt visādus ģēģerus (lietots kā sugas vārds), Ekonomikas ministrijas darboņus, Lattelecom gudriniekus un tādā garā un tā bez mēra un jēgas daudz parazītus darīt savu darāmo, tērēt valsts naudu (arī manu un tavu) un vēl pievāvuļot pilnas avīzes.

"Man tā vien šķiet, ka jums, čaļi, nāksies sacerēt labi daudz jaunu melu, citādi ļautiņiem vairs negribēsies dzīvot". Lai gan – kāda tam nozīme.

Vai varbūt tieši viņi nekad, pat bērnībā, nav lasījuši Kaķīša dzirnaviņas, jutuši līdzi Cibiņam un ar mirdzošām actiņām pie eglītes skaitījuši – Balts sniedziņš snieg uz skujiņām. Ko vēl emocionāli sakāpinātāku piedāvāt no cilvēces kultūras krājumiem, cerībā, ka uzšķilsies kāda vāja apgaismība par labo un ļauno, līdzjūtību, godaprātu un sirdsapziņu. Lai gan... Dievs ar viņiem.

"Viss bija pa pirmo, itin viss uz šīs pasaules ir pa pirmo, un ikviens nekļūdīgi dara tieši to, kas viņam jādara."

Piezvana Stila redaktore un lūdz uzrakstīt par to, kas pašlaik no sabiedriskajām aktualitātēm nodarbina manas domas. Nekas. Patiesībā nekas vairs īpaši neuztrauc. Un vismazāk jau manas domas ikdienā nodarbina iepriekšminētais. Kļūst aizvien pretīgāks šis laiks. Gribas no zaņķa abstrahēties savā mikropasaulē.

No Tralfarriadoras gida sarunas ar Billiju Poiligrimu: "... pie mums iet vaļā tādi kari, kādus jūs ir iedomāties nevarat. Un mēs tur neko nevaram darīt un tālab vienkārši neskatāmies tiem virsū. Mēs tos ignorējam. Mēs pavadām mūžību, uzlūkodami tikai jaukus brīžus – tādus, kā šī diena zoodārzā. Vai tad šis nav jauks brīdis. .. Tā nu reiz ir viena būšana, ko zemieši varētu no mums iemācīties, ja labi pacenstos nepievērst uzmanību nelādzīgiem brīžiem un koncentrēties tikai uz jaukiem."

Lūk, jauks notikums, kas var atgadīties ar katru no mums un par kuru katrs varētu priecāties. Pelēkā, drēgnā decembra vakarā, kad atgriežamies savā tikpat drēgnajā dzīvoklī, kā parasti apkrāvušies ar dienišķo pirkumu smagajām somām; sākam rosīties – vakariņas, nemazgāto trauku kalni (nav ūdens), saraustītas replikas bērniem, pārlasāmo papīru kaudze uz galda, no galvas vēl neiziet pusapdarītā darba diena (laiks! laiks!), telefona zvani, vēl jākarsē visos katlos ūdens vannai – daudz un ilgi... Stundas rit, - un tad, un tad – Jā! Kā pirmais sagaidāmo prieku vēstnesis sāk lēni pilēt karstā ūdens krāns – tek! Tek karstais ūdens! Laimīgie neskaita stundas. Tie alkaini bauda silto, putojošo prieku. Un tādā garā.

"Nespēju saprast, vai tu runā nopietni vai tikai āksties," sacīja šoferis.

"Es pats arī nezinu, jo neesmu vēl noskaidrojis, vai dzīve ir nopietni ņemama vai nav," teica Trauts. "Es zinu, ka tā ir bīstama un spēj nodarīt sāpes. Taču tas jau vēl nenozīmē, ka tā būtu jāņem nopietni."

Kilgors Trauts reiz uzrakstīja tādu īsu stāstiņu: "Divas rauga pikas ēda cukuru un, smakdamas savos sūdos, spriedelēja par dzīves jēgu. Īsais prātiņš neļāva tām apjaust, ka viņas ražo šampanieti."

Priekā! Lai jums visiem jauki Ziemassvētki!

____
Visi citāti no Kurta Vonnegūta Jāņa Elsberga tulkojumā

Diena
www.diena.lv