Brīvprātīgi un ar dziesmu!

Laikraksts „Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai”, 2014. gada 17. jūnijā

Uzskatu, ka Inguna Rībena, Janīna Kursīte un Andris Buiķis zina, kas ir politika, un neģībs no katra nieka. Es visus trīs pazīstu un ļoti cienu. Idejiski pārliecinātiem, uz valsti vērstiem, principiāliem cilvēkiem politikā kļūst arvien grūtāk. Lai arī «evolucionēt konkrētu vērtību virzienā» (I. Rībena, NRA, 16.06.2014.)it kā ir tikpat viegli kā dzīvot saskaņā ar desmit baušļiem. Vēl vieglāk partijām ir aizvākt «vates iepakojumu» (J. Kursīte), lai to ideoloģija kļūtu reljefa. Tas ir daudz vieglāk un vienkāršāk nekā shēmot. Bet – vai tad politikā, partijās, sabiedrībā pozīcija un opozīcija iezīmējas šādā kontekstā? Labi ja vēlmju, bet ne rīcības, patiesi alternatīvas politikas konstruēšanas veidā. Pret «mums visiem» šie trīs pagaidām ir dīvaiņi.

Viņu demaršs padarīs Vienotību vēl varavīkšņaināku. Bet – jo partijas varavīkšņainākas, jo tās vienādākas. Tāpat kā mediji. Konsekvence, principialitāte un stāja, ko šie trīs varētu gribēt atrast kādā citā politiskā organizācijā, tagad drīzāk jau ir viņu personisko simpātiju un izjūtu, nevis kādas partijas goda lieta. Iespējams, es kļūdos, taču, manuprāt, nevienai Latvijas partijai vairs nav pat tādu smadzeņu centru, kādi savulaik bija, piemēram, Latvijas ceļam vai Tautas partijai. Nav tām vairs «asiņaino punduru», un tāpēc tās nespēj daudzmaz ticami un valsts mērogā definēt ne tik vien savu partiju versijas par tēmu ko darīt?, bet arī par tēmu kas notiek?. Šogad, lai neteiktu – arī pērn, man nav laimējies atrast nevienas (!) partijas (ieskaitot no jauna dibinātās) vēstījumu, kur kāda no tām būtu iztirzājusi savas politiskās nostājas dziļumu. No visām vertikālēm tās varbūt kaut cik saprot tikai varas vertikāli. Ideju vertikāle, šo ideju attīstības iespējas konkrētā laikā, iespējas pārliecināt vēlētājus par šo ideju nepieciešamību, galu galā – ideja kā pašas partijas politiskās kvalitātes apliecinājums… man šķiet, kaut kas tāds vairs nav pat Latvijas partiju iekšējo diskusiju tēma.

Partijas tagad atšķir nevis ideoloģijas, bet tehnoloģijas. Kā vecā un pastulbā anekdotē. Satikās fašists, demokrāts un komunists. Sāka strīdēties – kuram labāka ideoloģija. Nolēma: kurš piedabūs kaķi apēst sinepes, tam labāka. Fašists iegrūda kaķim sinepes rīklē ar varu. Visi bļāva: «Varmācība!» Demokrāts uzsmērēja sinepes uz desas, uzlika otru desas gabalu virsū, un kaķis apēda. «Tā ir šmaukšana!» sauca tauta. Komunists iesmērēja kaķim ar sinepēm pakaļu. Tas sinepes aurodams nolaizīja. «Brīvprātīgi un ar dziesmu!» priecājās komunists. Nekādu ideoloģiju samēru es te neredzu. Toties to prastāko virsuzdevumu gan. Iesmērēt kaķim sinepes. Sinepes ir partiju alkas pēc varas, bet kaķi esam mēs – vēlētāji. Mūsu savstarpējo attiecību kvalitāte ir izteikti horizontāla. Abpusēji horizontāla. Kā silts sīrups, kas lēni izplūst pa galdu. Mums patīk silts sīrups, kas lēni izplūst pa galdu. Un partijas zina, ka mums silts sīrups patīk daudz vairāk nekā, teiksim, piedāvājums ar garu, prātu vai rokām mērķtiecīgi, smagi un konkrēti pacensties valsts dēļ.

Iespējams, politiķi lieliski saož, ka var atļauties vēlētājiem iesmērēt lētas preces. Iespējams, jau deviņdesmitajos gados vēlētāju pamatmasai bija lielā mērā pie vienas vietas, kādu ideju nesēja ir tā vai cita partija (ja vien šīs idejas nebija sociālistiskas). Šādas attieksmes dēļ vēlētāji pelnīti (atgādinu – mums ir pārstāvības vara) dabūja just tādu «liberālismu», kas robežojās ar valsts aptīrīšanu un iestigšanu zemā dzīves līmenī. Taču tāpēc neviens nepieprasīja liberālisma revīziju vai, piemēram, lai tā saucamās sociāldemokrātiskās partijas nevis muld, bet padara vismaz savas programmas atbilstošas kādam no laikmetīgiem sociāldemokrātijas modeļiem vai izgudro pašas savu. Neviens nejautā, kad te nacionālisms – pret krieviem kļūs nacionālisms – par Latviju. Manuprāt, ja tautai visnotaļ simpātiski džeki ietērptu skaistos vārdos kanibālisma principus, tad Latvijas vēlētāji šobrīd lielā skaitā tūdaļ sāktu uzskatīt, ka tas ir kārtējais vienīgais ceļš uz laimi. Brīvprātīgi un ar dziesmu. Jo tas būtu viņu izpratnē kaut kas «jauns».

Politiķi zina, ko vērti vēlētāji, bet vēlētāji tomēr nez vai apzinās, ko vērtas partijas. Ja apzinātos, mums būtu cita politikas kvalitāte. Ja apzinātos, tad vismaz brīnītos par to, kāpēc Latvija nav konkrēti definējusi nākotnē vērstu nacionālo interešu (pārpartijisko ideju) kopumu. Bez tā partijas var iztikt tikai ar saviem mērķiem, faktiski šūpot krastā pietauvotu kuģi, apgalvojot, ka tas sen jau ceļā. Mēs apgalvojam, ka partiju sistēma ir sevi izdzīvojusi. Arī partijas apgalvo, ka vajag jaunu politiku. Tā ir liekulība. Pietiek paskatīties, kā pirms vēlēšanām veidojas vai transformējas partijas, lai teiktu, ka mums nav jaunai politikai resursu un mēs arī negribam tos meklēt. Kaut vai tādā ziņā, ka politikā sen jau bija jānomainās līderu paaudzei. Bet partijas, tā vietā, lai selekcionētu šo maiņu, uzsvērtāk nekā citus gadus meklē (sākot ar Vienotību, beidzot ar Vienoti Latvijai) deputātu kandidātus pat ne savas partijas rindās, bet nomenklatūras aplokā. Un – no kā lai potenciālie līderi gūst interesi par politiku kā nākotnes būšanu? Vai varbūt skolā tiem māca pārpartijisko kā ideju ikdienas praksi? Vai tiem skolā māca, kā reāli jāapietas ar nacionāliem mērķiem, lai viņi patstāvīgi spētu lemt, ar kuru partiju viņu intereses politikā visvairāk sakrīt? Arī tāpēc, ka nav reāla augstāka piemēra (es vēl neteicu – augstākas idejas), politikā manā uztverē galvenokārt izpaužas tā jauniešu daļa, kura nolēmusi savu laimi meklēt valsts sektorā. Patērētāji. Nekādu alternatīvu esošajai politikai es no viņu puses pagaidām nesaskatu. Un galvenokārt tieši tāpēc man liekas, ka tad, kad gudri un principiāli cilvēki pamet politiku, tā paliek vēl tukšāka.

VIKTORS AVOTIŅŠ
www.nra.lv