Caurs likums ir slikts jumts

Laikraksts "Latvijas Vēstnesis", 2005. gada 22. novembrī

Starptautiskajās valstu saistībās ir noteiktas cilvēka tiesības uz mājokli. Tas nozīmē, ka arī Latvijai jānodrošina šīm tiesībām atbilstīgs standarts - jumts virs galvas. Nav noslēpums: reizēm šim jumtam ir slikts segums, pat gadās, ka nav nekāda.

Vispirms fakti

Rīgas domē palīdzības saņemšanai dzīvokļu jautājumu risināšanai šogad, 1.oktobrī, bija reģistrētas 11 505 ģimenes, no tām denacionalizētajās vai likumīgiem īpašniekiem atdotajās mājās mitinās 9668.
Galvaspilsētas pašvaldības vajadzībām celtnieki uzbūvē vai atjauno apmēram 1000 dzīvokļus gadā. Tātad uz jaunu mājokli jeb jumtu virs galvas var nākties gaidīt pat 11 gadus. Pērn apstiprināta Rīgas domes Mājokļu būvniecības programma. Tās izpilde ļaus līdz 2010.gadam ar labiekārtotiem dzīvokļiem nodrošināt vismaz 5000 ģimenes. Ir noteikti 20 zemes gabali ar kopējo platību 72,4 hektāri, kas saskaņā ar pilsētas attīstības plānu ir paredzēti dzīvojamo namu būvniecībai, un sākta daudzdzīvokļu māju celtniecība piecos zemes gabalos. Kopumā uz šiem zemes gabaliem var uzbūvēt 6535 dzīvokļus.
To visu veic SIA "Rīgas pilsētbūvnieks". Dome iegulda šā uzņēmuma pamatkapitālā zemi un nepabeigtās būves, SIA ņem bankā aizņēmumu un veic būvniecību. Pēc tam Rīgas dome desmit gadu laikā par celtniecības pašizmaksu izpērk no SIA "Rīgas pilsētbūvnieks" gatavos dzīvokļus.
Līdztekus pilsētas dome arī pati finansē dzīvokļu celtniecību, pašreiz tiek būvēti trīs sociālie nami. Tomēr pat šis vēriens risina tikai daļu problēmas. Skaidrs ir viens - likt ģimenei vai arī vieniniekam Rīgā gaidīt 11 gadus uz mitekli un jumtu virs galvas nedrīkst.
Ārpus galvaspilsētas pieprasījums pēc dzīvokļiem, kā to liecina Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas sagatavotā tabula, skaitliski ir mazāk vērienīgs, tomēr nav vieglāk risināms. Jo bagātās Rīgas jaudu nekādi nevar salīdzināt ar nelielas pašvaldības rocību - tai var nebūt pa spēkam atjaunot vai uzcelt pat vienu mitekli gadā.

Saeimas deputāte Ingūna Rībena:

"Denacionalizācijas un privatizācijas rezultātā īrniekus esam sadalījuši divās grupās atkarībā no tā, kur viņiem palaimējies vai nav palaimējies dzīvot - valsts, pašvaldības vai denacionalizētā mājā. Vieniem radās iespēja privatizēt īrēto mājokli, bet citi īpašumu neieguva. Toties ieguva nedrošību un neskaidrību par savu nākotni. Es varu tikai pievienoties uzskatam, ka tas ir valstiski atbalstīts klajas diskriminācijas paraugs. Šādas privatizācijas pamatnostādņu negatīvās sekas ir jāatzīst par politisku tuvredzību un likumdevēja kļūdu, kas mums būtu jālabo. Vai mēs, politiķi, to gribēsim?"

Augstākās tiesas priekšsēdētāja palīgs Rolands Krauze:

"2001.gada un 2004.gada grozījumi dzīvojamās telpas īres likumā noteiktais maksimālais īres maksas apmērs netiek diferencēts atkarībā no izīrēto dzīvojamo telpu labiekārtojuma līmeņa vai dzīvojamo telpu atrašanās vietas. Šādu regulējumu nekādi nevar atzīt pat taisnīgu ne no īrnieku, ne arī izīrētāju viedokļa.
Ieraksts likuma normā, ka bāriņtiesai ir pienākums no dzīvokļa izliktās ģimenes ar nepilngadīgiem bērniem nodrošināt ar dzīvošanai derīgu dzīvojamo telpu ir klaji deklaratīvs, jo bāriņtiesas var vienīgi lūgt, lai kaut ko dara pašvaldības."

Bez pajumtes

Bezpajumtnieki mūsu sabiedrībā bija arī pirms Otrā pasaules kara. Ne velti savulaik iecienītais jokuvīrs Jānis Dreslers žurnālā "Atpūta" zīmēja klaidoni ar nelielu nešļavu plecos un rīmē atklāja viņa varoņa mūžīgo jautājumu:
Kur gan lai šo vakaru
Ceļa kuli pakaru?
No bezpajumtniekiem gluži vaļā netika arī komunistu valdīšana. Toreiz krievu mēlē radās pat abreviatūra BOMŽ (bez opredeļonovo mesta žiteļstva - bez noteiktas dzīves vietas), kas nu jau ievazāta arī latviešu valodā, izskaužot pašu vārdus. Tomēr, šķiet, nekad agrāk bezpajumtnieku Latvijā nav bijis tik daudz, kā tas ir pašlaik. Tiesa, ticamu ziņu par šo dzīves pabērnu skaitu valstī pat grūti iegūt. Dati ir tikai par tiem, kas reģistrējas, uzturas naktspatversmēs.

Bezpajumtnieka neapskaužamo likteni vispatiesāk izprot tie, kas paši uz savas ādas izjutuši, kā ir, kad paliec bez mitekļa.
Par dzīvokļu politiku mūsu valstī nupat starptautiskajā konferencē Rīgā pirmo reizi Latvijā kopā sprieda visas ieinteresētās puses: likumdevēja, valdības, pašvaldības, namīpašnieku, īrnieku pārstāvji. Domu apmaiņa ritēja bez īpašiem asumiem. Rīgas Namīpašnieku biedrības priekšsēdētājs Jānis Jakāns, galvenokārt runājot par to, ka ir jābūt ekonomiski pamatotām īres maksām, atzina, ka pašlaik namīpašnieku skatījumā stāvoklis vairs nav tik dramatisks kā pirms dažiem gadiem. Un noapaļoja sacīto ar atzinumu - tās galējības izīrētāju un īrnieku attiecībās, par kurām vēsta plašsaziņas līdzekļi, ir tikai atsevišķi gadījumi, no tiem nedrīkst izdarīt vispārinošus secinājumus.
Ko darīt, lai stāvokli labotu?
Protams, vienas receptes nav. Kaimiņvalstu uzkrātā pieredze var būt lietderīga, taču diezin vai ir liekama lietā tieši, bez pielāgošanas Latvijas apstākļiem, arī likumdošanai.
Savas domas par problēmu radušās Saeimas deputātei Ingūnai Rībenai. Viņa uzskata, ka neatkarības gados pieaudzis to personu skaits, kam nav sava mājokļa. Dzīvokļu politikas izstrāde un īstenošana ir izpildvaras kompetencē, tomēr izpildvara - valdība un pašvaldības - bez likumdevēja ieinteresētības un atbalsta nevar šajā jautājumā gūt vērā ņemamus panākumus. Iespējams, tieši tas, ka trūcis izpildvaras un likumdevēja sadarbības, nav ļāvis Latvijā mazināt sociālo spriedzi mājokļu nodrošināšanā.

Ar cerību

Kā mazināt izmisumā nonākušo cilvēku spriedzi?
Uz šo vienkāršo un vienlaikus sarežģīto jautājumu mēģina atbildēt Rīgas domes Komunālo un dzīvokļu jautājumu komitejas priekšsēdētājs Ivars Gaters.
Pašvaldības izstrādātā Mājokļu būvniecības programma jautājumu atrisina tikai daļēji. Līdztekus paredzēta valsts līdzfinansējuma piesaiste - sagatavots finansējuma pieteikums par diviem miljoniem latu (30 procentu no būvniecības izmaksām).
Paredzēta arī pašvaldības palīdzība iedzīvotājiem mājokļa iegādē. Tā ietver galvojumu, kredīta procentu apmaksu un citu atbalstu. Runājot par sociālajām mājām, I.Gaters uzsver, ka tajās ilgstoši nevajadzētu mitināties jauniem cilvēkiem, jaunām ģimenēm, kurām ir izaugsmes un attīstības iespējas.
Rīgas dome paredzējusi arī sadarbību ar pašreizējiem namīpašniekiem, kas varētu ievērojami sarucināt 11 505 gaidītāju garo rindu. Iecerēts, ka pašvaldība darbojas kā galvenais īrnieks, slēdzot īres līgumu ar namīpašniekiem, pēc tam kā apakšīrniekus izmitinot mazdrošinātos pilsētniekus un atbalstot viņus ar ievērojamām dotācijām no pilsētas budžeta.
Vēl paredzēta privātā un publiskā partnerība, dzīvojamā fonda izbūvē iesaistot arī privāto kapitālu. Tiek gatavots šā risinājuma juridiskais un ekonomiskais pamatojums.
Savukārt reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Māris Kučinskis uzskata, ka līdztekus jāveido patiesa konkurence nekustamo īpašumu apsaimniekotāju tirgū. Pašlaik valstī pārāk maza ietekme ir dzīvokļu īpašnieku biedrībām, jāsekmē to attīstība un nostiprināšanās. Lai to veicinātu, ministrija izstrādā arī normatīvo aktu grozījumus, kas paredz apsaimniekotāja pienākumu dzīvokļu īpašniekus rakstiski informēt par iztērētajiem līdzekļiem.
Ieceres ir. Vai tās piepildīsies?
Vēl kāda Ingūnas Rībenas atziņa: "Mums, cilvēkiem un it īpaši politiķiem, ir diezgan raksturīgi vairīties no atbildības par to, kas notiek tagadnē, jo ērtāk taču ir dzīvot skaistās nākotnes gaidās un cerībās, gūt apmierinājumu no domām par to, ka iepriekš ir bijis vēl ļaunāk."

ANDRIS SPROĢIS

Latvijas Vēstnesis
www.lv.lv