Andreja Pumpura piemiņas vieta Birzgalē pelnījusi godpilnu attieksmi

laikraksts “Ogres Vēstis Visiem”, 2016. gada 28. oktobrī

Šoruden ar vairākiem piemiņas pasākumiem tika nosvinēta latviešu tautas eposa «Lāčplēsis» autora Andreja Pumpura 175.dzimšanas diena. Diemžēl vietu Lieljumpravas pagasta Daugavas kreisā krasta daļā (tagad Birzgales pagastā), kur A.Pumpurs nācis pasaulē «Ķeirānu» meža mājiņā, piemin vairs retais. Lai gan tieši tur jau 1988.gadā, atzīmējot eposa simtgadi, tika svinīgi atklāts izcilā tēlnieka Jāņa Karlova un arhitektes, šobrīd Saeimas deputātes Ingūnas Rībenas veidotais kopdarbs – grandiozs, vairāk nekā sešus metrus augsts akmens piemineklis jeb varētu pa teikt – monuments. Vēlāk šeit tika uzstādīts arī A.Pumpura bronzā kalts krūšu tēls. To jau pēc pāris gadiem nozaga.

Šobrīd monuments, kas savulaik atradās klaja lauka vidū un ko uzcēla par kolhoza «Lāčplēsis», kā arī tautas ziedojumiem, izmantojot speciāli šim nolūkam no Kazahstānas atvestu krēmkrāsas gliemežvāku smilšakmeni, ir pavisam nomelnējis. Arī no ceļa, kā tas bija agrāk, piemineklis vairs nav saskatāms, jo to aizsedz koki. Ja ceļmalā neatrastos norāde par A.Pumpura kādreizējo dzimto māju atrašanās vietu, pat monumenta autori šo vietu vairs atrastu ar grūtībām. Zemei, uz kuras atrodas šī piemiņas vieta, ir saimnieks un laikam jau atliek vien priecāties, ka piebraukšanu šim objektam neliedz zīme «privātīpašums». Tiesa gan, ceļš no šosejas līdz piemineklim ar vieglo auto, ja vien tā nav apvidus mašīna, nemaz nav pārvarams. Savulaik monumenta atklāšanā piedalījās cilvēku pūlis un piemiņas pasākumi te notika ik gadu. Šobrīd šī vieta ir skumja un klusa, bet grandiozo kompozīciju – sešus vienu virs otra novietotus, katru septiņas tonnas smagus akmens bluķus – simbolisku paaudžu pēctecības ķēdi, kura nebeidzami tiecas debesīs, pama zām grauž laika zobs.

Vieta, kur A.Pumpurs nācis pasaulē, ir aizmirsta

«Ir svarīgi nepazaudēt no Latvijas kartes šo A.Pumpura piemiņas vietu. Man ir žēl, ka dzejnieku piemin visur, arī Rīgas Lielajos (Jēzus baznīcas) kapos, kur viņš apglabāts, bet nepiemin šeit, kur viņš nācis pasaulē. Tolaik, kad monuments tapa, biju jauna arhitekte un strādāt pie šī pieminekļa mani pieaicināja viens no izcilākajiem latviešu tēlniekiem Jānis Karlovs, ar kuru mums jau bija izveidojusies sadarbība pie Ojāra Vācieša krūšu tēla izveides. J.Karlovs pats brauca uz Kazahstānu, no kurienes atveda 42 tonnas smagus akmens bluķus. Kopā ar dzīvesbiedru, arī arhitektu Uģi Zāberu, savām rokām nobruģējām laukumu pie monumenta ar Latvijas laukakmeņiem, jo vienīgais, ko tolaik varēja piedāvāt kolhozs, bija laukumu noasfaltēt. Man šķita nepieņemami – Latvijas lauku ainavā, klaja lauka vidū ap A.Pumpura monumentu asfaltēts laukums... Ievērojām, ka tuvējo māju iedzīvotāji no laukiem lasa akmeņus. Tad nu apbraukājām kādas 30 mājas un lūdzām uzdāvināt mums šos akmeņus laukuma bruģēšanai. Tagad bruģis ieaudzis zemē, un to klāj zāle, tāpat kā zemē ieauguši monumenta pakājē izveidotie trīs akmens soli. A.Pumpura piemineklis tapa, kad Latvijā jau strāvoja neatkarības vēsmas un sākās Atmodas laiks. Kad to atklāja, šeit ieradās cilvēki ar sarkanbaltsarkaniem karogiem, dziedāja Latvijas himnu. Tas bija valsts mēroga pasākums. Kad mana palīdze Birzgalē apjautājās, kā monuments izskatās šobrīd un vai tur nevarētu rīkot kādu no A.Pumpura jubilejas pasākumiem, viņa saņēma atbildi, ka vietējie cilvēki neko daudz vairs nezina par šo vietu,» skumji secina I.Rībena.

Krūšutēlu aizved krāsaino metālu zagļi

Ārste un novadpētniece, šobrīd jau aizsaulē aizgājusī ikšķiliete Vaida Villeruša, kas tolaik bija Daugavas fonda priekšsēdētāja un pētīja A.Pumpura biogrāfi ju, faktiski viena no pirmajām izteica ideju par šādas piemiņas vietas nepieciešamību A.Pumpura dzimto māju vi etā. Kad monuments jau bija atklāts, viņa uzstāja, ka pie tā jāizveido arī dzejnieka krūšu tēls un 1991. gadā, atzīmējot A.Pumpura 150 gadu jubileju, šeit tika uzstādīts arī J.Karlova darinātais, bronzā kaltais dzejnieka krūšutēls. Pirmo reizi zagļi to iekāroja jau 2001.gadā. Tomēr tālāk par postamenta pakāji viņi to nespēja aizvilkt. Toreiz no pagasta nomales krūšutēlu pārveda uz centru, bet kādā 2005.gada janvāra dienā šis skaistākais Atmodas sākumā tapušais darbs bez pēdām bija pazudis un tā arī netika atrasts. Tā izgatavošanai bija izmantota vismaz tonna bronzas, kas tad, acīmredzot, arī piesaistīja krāsaino metālu zagļus.

Monumenta atklāšana bija valstiska mēroga pasākums

Aizvadītajā nedēļā A.Pumpura piemiņas vietu Birzgalē apmeklēja Saeimas deputāte I.Rībena, viņas kolēģis, Birzgales pusē dzīvojošais Juris Vectirāns un Egils Helmanis, kuram arī rūp vēstures mantojuma saglabāšana. Iepazinušies ar pašreizējo situāciju, I.Rībena un E.Helmanis apmeklēja arī Ķeguma novada domes pašvaldību, kur tikās ar priekšsēdētāja vietnieku Raivi Ūzulu un izpilddirektori Neldu Sniedzi, lai spriestu par iespējām piemiņas vietu atjaunot, piešķirot tai kādreizējo spožumu.

«Esmu gandarīts par ieceri atjaunot Pumpura piemiņas vietu Birzgalē. Arī pats tur pirms pāris gadiem pabiju, un man sāpēja sirds par redzēto. Piemineklis ir nedaudz sasvēries pa labi, to nepieciešams iztaisnot. Jāatjauno arī akmeņu krāsa. Iespējams, to var izdarīt ar skābēm, līdzīgi kā Brāļu kapos, kur es arī piedalījos restaurācijas darbos. Savulaik bija doma atjaunot arī nozagto krūšu tēlu, to izkaļot granītā. Starp citu, ģipsī atlieto Pumpura krūšu tēlu pats ar taksometru piekabē tolaik vedu uz Ļeņingradu, kur to atlēja bronzā. Bet vēl pirms tam, kopā ar kolhoza «Lāčplēsis» sagādnieku, kuram bija talants visu sarunāt, kas tajos laikos nebija nemaz tik vienkārši, braucām arī uz akmens lauztuvēm Kazahstānā. Par akmeņu iegādi un piegādi maksāja kolhozs «Lāčplēsis», kuru tolaik vadīja Žanis Holšteins. Viens neapstrādāts bluķis svēra pie desmit tonnām. Kad izraudzījāmies akmeņus, tos ar vilcienu atveda līdz Ogrei, pēc tam nogādāja pie manis darbnīcā Ikšķilē. Par savu darbu samaksu faktiski neprasīju un jutos līdz sirds dziļumiem aizkustināts, kad pie manis ieradās cilvēki, vēloties pateikties, un atveda skolēnu savāktos ziedojumus šim monumentam – stikla burkā sabērtu sīknaudu. Monumenta atklāšana bija liels notikums, tās bija vārdos neizsakāmas sajūtas,» atceras J.Karlovs.

Arī kādreizējā Ogres rajona kultūras dzīves organizatore Velta Pētersone pieminekļa atklāšanu atceras ar aizkustinājumu. «Birzgalē bija sabraukuši ne vien cilvēki no visas Latvijas, bet arī ārzemju latvieši, tostarp no Kanādas bija ieradusies Vaira Vīķe - Freiberga, kuru tolaik neviens vēl nepazina. Saņemt atļauju tāda mēroga pieminekļa uzstādīšanai nebija viegli, bija jādabū arī partijas komitejas atļauja. Vēl vairākus gadus pēc atklāšanas A.Pumpura piemiņas dienās tur notika vērienīgi pasākumi, līdz pamazām iniciatīva izsīka, un cilvēki par šo grandiozo monumentu aizmirsa. Man ir patiesi žēl, ka šī vieta netiek pienācīgi godāta. Starp citu, netālu atrodas Pumpura dzimtas mājas, kur, cik man zināms, joprojām dzīvo viņa radi, bet dzejnieka mamma atdusas vietējos kapos,» stāsta V.Pētersone.

Pirmie soļi ceļā uz atjaunošanu ir zināmi

Kā norāda N.Sniedze un R.Ūzuls, Ķeguma novada pašvaldības rīcībā šobrīd nav tādu fi nanšu resursu, lai monumentālo A.Pumpura piemiņas vietu varētu atjaunot saviem spēkiem. N.Sniedze skaidro, ka Birzgales pagastā ir arī citas A.Pumpura piemiņas vietas, kuras jāuztur. 1990.gadā tika uzstādīta Viļņa Titāna veidotā piemiņas zīme «Dīriķupīte» – vietā, kur A.Pumpurs pavadīja savus bērnības gadus, kā arī šī paša tēlnieka veidotā, 1990.gadā Latvijas Kultūras fonda dāvātā piemiņas zīme «Robežkrogs», kas iezīmē kādreizējo robežu starp Lindes un Mazjumpravas muižu un seno Kurzemes un Vidzemes robežu. Nostāsti vēsta, ka A.Pumpurs te klausījies Daugavas plostnieku un lielceļa gājēju stāstus.

Tomēr Ķeguma novada pašvaldība ir gatava savu iespēju robežās iesaistīties monumenta atjaunošanas procesā, un pirmais solis jau sperts – ir noskaidrots zemes saimnieks, uz kura īpašuma atrodas piemineklis, un jau tuvākajā laikā ar viņu varētu notikt pārrunas par tālākās sadarbības iespējām. «Faktiski tieši šī iemesla dēļ, ka monuments atrodas uz privātas zemes, tam līdz šim neesam pievērsuši pienācīgu uzmanību, taču tas tiks labots,» skaidro N.Sniedze. R.Uzuls piebilst, ka ar īpašnieku jāpanāk vienošanās, lai A.Pumpura piemiņas vieta joprojām būtu tautai pieejama. Nākamais solis – veikt aplēses, cik varētu izmaksāt restaurācija, kā arī apkārtnes sakopšana un visbeidzot – rast tam fi nansējuma avotus.

Svarīgi piemiņas vietu saglabāt nākamajām paaudzēm

«Tieši tāds arī bija mūsu vizītes galvenais mērķis – saprast, ko varam izdarīt kopīgiem spēkiem, vienoties par tālākām darbībām un raudzīt, kādus fi nanšu resursus vai projektu naudas iespējams piesaistīt, lai līdz Latvijas simtgadei atjaunotu šo piemiņas vietu un te atkal notiktu pasākumi. Tas nav tikai viena novada, bet valstiska mēroga jautājums, jo šo vietu var uzskatīt par kultūrvēsturisku pieminekli, pat ja pagaidām tā par tādu nav atzīta. Ir svarīgi to saglabāt nākamajām paaudzēm. Pēc atjaunošanas te varētu notikt kopīgi pasākumi apkārtējo novadu skolu audzēkņiem, piesaistot arī, piemēram, A.Pumpura Lielvārdes muzeja pārstāvjus. Uzskatu, ka ir svarīgi bērnus mācīt ne tikai skolu klasēs, bet aicināt iepazīt arī, ja tā var teikt, dzīvo vēsturi. Tad pret šīm lietām veidojas pavisam cita pietāte,» saka E.Helmanis.

Ledus ir sakustējies, un «OVV» cer, ka kopīgiem spēkiem, iesaistoties gan pašvaldību, gan valsts pārstāvjiem, līdz Latvijas simtgadei Latvijas kultūrvēsturiskajā kartē būs vēl par vienu sakoptu vietu vairāk un savulaik diženais A.Pumpura monuments atgūs savu kādreizējo godību.