Ingūna Rībena: "Neviens neapdraud mūs vairāk kā mēs paši!"

Laikraksts "Rīgas Balss", 2004.gada 22.janvārī

Mūsu iepriekšējā saruna ar kultūras ministri Ingūnu Rībenu notika pirms gada – neilgi pēc stāšanās amatā, un toreiz tajā varēja jaust vieglu rūgtumu par kultūras jomas nesakārtotību, cīņas sparu un gatavību iekustināt smagnējo, lai neteiktu stagnējošo, Kultūras ministrijas mehānismu. Vai tas izdevies, vai un kā mainījies ministres skatījums uz kultūras jomā notiekošo un kādas ir Latvijas valstiskās prioritātes šajā sfērā – par to šajā intervijā.

- Sākot pildīt kultūras ministres pienākumus, jūs paziņojāt, ka kultūras jomas sakārtošanu sāksiet ar nopietnām pārmaiņām pašā Kultūras ministrijas struktūrā. Vai to ir izdevies īstenot?

- Pilnībā – noteikti ne. Darbs ir tikai sākts un noteikti tiks pilnveidots arī turpmāk. Bet, manuprāt, Kultūras ministrija ir ceļa sākumā, pārvērtējot mūsu kultūrpolitiku, lai vienā kopējā dokumentā, ko sauc par vidējā termiņa stratēģiskās darbības plānu, savietojot gan KM finanses un budžeta līdzekļus, gan tās politiku, kas pamatā bāzējas uz nacionālo programmu «Kultūra», gan konkrēti veicamos darbus. Grūti ticēt, bet līdz šim tas nekad nav bijis apvienots un savstarpējā mijiedarbībā «spēlējis» viens ar otru. Arī manis jau toreiz minētā kultūras nozares pārvaldes un finansēšanas sistēmas uzlabošana nav vienā gadā paveicams darbs – tas turpināsies. Tāpat – kritēriju izstrādāšana, pēc kuriem mēs piešķiram finansējumu.

- Jūsu pirmajā darbības gadā papildu finansējums tika izcīnīts un piešķirts Latvijas teātriem. Šī uzticēšanās ir nesusi pozitīvas pārmaiņas un augļus, ko apliecina starptautisko festivālu godalgas...

- Jā (ministre pasmaida), pārmaiņas tiešām ir pozitīvas – Jaunais Rīgas teātris vairs netaisās «slēgties ciet» vai emigrēt no Latvijas, bet ir kļuvis par stabilu mūsu kultūras dzīves balstu. Runājot par teātri kopumā, ceram, ka šogad beidzot tiks precizēts koncertorganizāciju un teātru juridiskais statuss atbilstoši kultūras institūciju darbības specifikai un Komerclikumam. Katrā gadījumā – Valsts kanceleja jau ir akceptējusi, ka koncertorganizācijas un teātri tomēr nebūtu novienādojami ar slimnīcām un citām pēc būtības atšķirīgām iestādēm. Ceru, ka tas kalpos par pamatu, lai teātri varētu mainīt finansiālo situāciju – uzdrīkstēties paši brīvi lemt, nest atbildību, riskēt un vinnēt. Tas būtu pietiekami būtisks jauninājums teātru dzīvē.

- Vai ir normāli, ka viena gada laikā vairākos teātros vienlaikus notiek tik būtiskas pārmaiņas – divos teātros no amata atkāpjas direktori, vienā tiek izsludināts audits, cits atrodas gandrīz uz slēgšanas robežas uguns(ne)drošības dēļ?

- Tas ir pavisam normāli, un tā tas ir bijis ilgstoši. Viens no iemesliem, protams, ir nepietiekamais finansējums, tomēr es negribu izcelt tikai kultūras sfēru, jo tieši tāpat naudas trūkst mediķiem, skolotājiem, pensijām... Arī tas, ka mainās direktori, ir normāli. Pilnīgi iespējams, ka KM jaunās prasības – stratēģiskie plāni ilgāka laika perspektīvai, atbildīga attieksme pret visu teātrī notiekošo, kā arī tas, ka mākslinieciskā kvalitāte beidzot kļuvusi par lielumu, kas tiek ievērots, piešķirot valsts dotāciju – līdzšinējai teātru vadībai lika pārvērtēt savas spējas. Sliktākais ir tas, ka Latvijā katastrofāli trūkst kultūras menedžmenta – strādāt varošu un gribošu speciālistu.

- Ilgus gadus šīs specialitātes Latvijas augstskolu mācību programmā nebija...

- Tieši tā, bet tie jaunie speciālisti, kuri šobrīd, ārzemēs mācījušies, atgriežas Latvijā, tomēr ir pietiekami jauni un bez pieredzes, turklāt, atļaušos teikt, bez tādas akūtas vēlēšanās iesaistīties, jo valsts teātri nav privātas firmas, kur sev finansiāli izdevīgu situāciju var noorganizēt ātri.
Tomēr uz teātru jomu raugos cerīgi – tūlīt tiks pabeigts Nacionālā teātra remonts ar visām jaunajām un modernajām skatuves tehnoloģijām, un sagaidāms, ka situācija radikāli uzlabosies. Dailes teātrim ir nopietni jādomā, kā attīstīties un ko darīt nākotnē – tas būs jaunā direktora pirmais uzdevums. Tāpat arī valmieriešiem nopietni jāpārvērtē sava līdzšinējā darbība – ugunsdzēsības jautājumi ir tikai viena jautājuma puse, un KM iespēju robežās vienmēr ir sniegusi atbalstu. Bet tas, ka visu šo neatkarības gadu gaitā šī teātra būvniecība gluži nemanāmi pārgājusi rekonstrukcijā un aizvien vēl tiek pieprasīti līdzekļi, nav īsti normāli! Ja sienās gadu no gada parādās plaisas, jo teātris uzbūvēts uz plūstošām smiltīm, tad, iespējams, situācija jāpārskata pilnīgi no jauna.

- 2003. gads sākās ar krīzi – finansiālu un radošu – kino jomā, bet noslēdzās ar gandrīz simt filmām kinofestivālā «Lielais Kristaps», kā pierādījumu, ka latviešu kino tomēr ir dzīvs.

- Jā, un šogad nopietni strādāsim pie filmu nozares valsts pārvaldes koncepcijas. Jo – kino nozare kaut kā aizgājusi pašplūsmā, īsti nespējot definēt savus stratēģiskos mērķus. Šādas pārliecinoši argumentētas programmas trūkums šobrīd liek sevi manīt, gan diskutējot valdībā, gan popularizējot kino sabiedrībā. Līdzšinējais Nacionālā kinematogrāfijas centra direktors Bruno Aščuks ir pārtraucis savu darbu, un janvāra beigās tiks izsludināts konkurss uz Kinocentra direktora vietu. Es gribētu šajā amatā redzēt indivīdu, kurš tiešām sakārtotu šo nozari. KM bija tikšanās ar Nacionālā Kinematogrāfijas centra, Kinematogrāfistu savienības un Kinoproducentu asociācijas pārstāvjiem, un vienojāmies, ka Kinocentrs jau martā organizēs semināru, uzaicinot speciālistus no tām valstīm, kas pašas piedzīvojušas kino uzplaukumu.

- Kādi ir bijuši jūsu personīgie aizvadītā gada vissaviļņojošākie kultūras notikumi?

- 23. Vispārējo latviešu dziesmu svētku garīgās mūzikas koncerts Rīgas Domā. Ja man kādreiz būs lemts nokļūt debesīs un tur dziedās eņģeļu koris, tad es to būšu dzirdējusi jau uz zemes. Franču filma «Virsnieku istaba» - domājot par šobrīd pasaulē notiekošo valstisko vardarbību, to vajadzētu redzēt ikvienam. Borisa Bērziņa gleznu izstāde - patiesi liela māksla uzrunā bez starpniekiem. Lielās mūzikas balvas pasniegšanas ceremonijā Operā - intīma un silta. Ojāra Vācieša dzeja - kā vienmēr. Lestenes Brāļu kapu atklāšana.
Man ļoti patika izstāde «Rudens» – kaut KM būtu vairāk līdzekļu, lai kādreiz iegādātos kādu darbu! Šajā izstādē valdīja ārkārtīga demokrātija – varbūt mazāk bija to, kuri tradicionāli ir tādi kā galma mākslinieki plašā nozīmē. Vairāk bija pārstāvēta visa Latvija – skaidrs, ka šie cilvēki nepelna dienišķo maizi tikai ar mākslu un glezniecību, viņiem ir cita pamatnodarbošanās. Tas apliecina, cik bezgala daudziem cilvēkiem nepieciešams tādā veidā sevi izteikt.

- Ikdiena nenomāc dvēseli?

- Jā, tā bija izstādes pozitīvā vēsts. Negatīvā – manuprāt, mākslinieku darbi vēl aizvien atspoguļo tādu kā depresīvu nolemtību – cilvēku šī brīža izjūtas.

- Vai nākotnē kaut kas varētu mainīties? Kādas būs kultūras jomas turpmākās prioritātes?

- Viena no nākamā gada KM darbības pamatjomām - tautas mākslas tradīciju nepārtrauktības nodrošināšana. Tās mērķis – veicināt tautas mākslas saglabāšanu un attīstību. Ir izstrādāta koncepcija tautas mākslas tradīciju saglabāšanai, kas apkopo visus valstī pastāvošos tautas mākslas atbalsta pasākumus vienotā sistēmā, aptverot gan likuma satvaru, gan finanšu avotus, gan infrastruktūru – iestādes, valsts un pašvaldības organizācijas, tautas namus, un koordinētā veidā virza to uz priekšu. Šis likumprojekts jau ir «uzsaukts» Ministru kabinetā valsts sekretāru sanāksmē un jau tiek virzīts saskaņošanai dažādās ministrijās. Tiks izveidots tautas nemateriālo kultūras vērtību reģistrs; tas attieksies ne tikai uz dziedāšanu un dejošanu, bet ļoti dažādām prasmēm, sevišķi tādām, kas raksturīgas tikai dažiem Latvijas novadiem. Piemēram, prievītes aušana – būtība nav pašā prievītē, bet gan cilvēkā, kurš šo prasmi pārvalda. Šādi cilvēki iet mazumā, tāpēc jo svarīgāk apzināt un saglabāt viņu amatu. Tāpēc tautas mākslas jomā tiek veidota jauna konsultatīva institūcija – Nacionālā tautas mākslas padome. Tiks izstrādāta kultūras namu akreditācijas sistēma, jo šobrīd mūsu valstī tautas mākslas procesus galvenokārt uztur pašvaldību kultūras nami, nodrošinot ~90% tautas mākslas kolektīvu darbību.

- Kāds būtu šīs akreditācijas mērķis un ieguvums no tās?

- Uzlabot kultūras namu darbību un veicināt valstiski nozīmīgu tradicionālo mākslu turpmāku attīstību, tas nozīmē – ja kultūras namos darbosies šīs programmas, perspektīvā tām varētu tikt deleģēts valsts finansējums.

- Vai tas nozīmē, ka kultūras namos beidzot strādātu arī atbilstošas kvalifikācijas speciālisti, kas, iespējams, mainītu cilvēku attieksmi – "ai, kultūras nams – ko nu tur, tur taču nekas nenotiek"?

- Tieši tā. Tādējādi valsts finansējums mērķtiecīgi varētu tikt novirzīts tiem kultūras namiem, kas atbalsta ne tikai komerckultūru, bet arī tradicionālos mākslas žanrus. Tā izpaustos valsts pasūtījums. Tikpat būtiski – ar šo likumu plānots izveidot reģionālās valsts kultūras institūcijas, jo pašvaldības reformas rezultātā varētu mainīties arī tautas mākslas procesu koordinēšana Latvijas reģionos.

- Veidot ko līdzīgu Rīgas domes Kultūras pārvaldei reģionos?

- Jā, pagaidām mēs tās nosacīti saucam par aģentūrām. Mums šobrīd ir valsts kultūras pieminekļu inspektori, kultūras inspektori un, pilnīgi iespējams, varētu būt arī reģionālais valsts Kultūrkapitāla fonda pārstāvis, kurš varētu skaidrot projektu rakstīšanas principus, varbūt arī braukāt apkārt un tos savākt, lai vestu vērtēt uz Rīgu. Bet tas vēl nav līdz galam izdiskutēts. Tam jānotiek vienlaikus ar reģionālās reformas beigām.
Ar valsts budžeta līdzekļiem atbalstītas un iedibinātas vairākas mērķprogrammas – Tradicionālā kultūra, Bērnu un jauniešu izglītība, Tautas mākslas procesa nodrošināšana, Tradicionālās kultūras saglabāšana un attīstība, Tautas nemateriālā kultūras mantojuma apzināšana, dokumentēšana un saglabāšana. Ar šo mērķprogrammu starpniecību mēs varam aizsākt visas tās lietas, par kurām nupat stāstīju un par kurām šis likums runā. Tā ir būtiska prioritāte. Sevišķi šobrīd, kad mūsu valstī ienāk pilnīgi cita vērtību sistēma - patērētāju sabiedrības kults. Tāpēc ir tik svarīgi saglabāt tautas mākslas tradīciju nepārtrauktību. Jo - attiecībā uz Eiropas Savienību un globalizācijas procesiem - neviens neapdraud mūs vairāk kā mēs paši. Ja mēs pārstāsim būt radoši – cilvēki, kuri paši prot dziedāt, dejot, aust, kalt; ja mēs kļūsim par pasīvu patērētājsabiedrību, kur galvenais ir pieēsties un izklaidēties, neviens, arī no malas ne, mūs nepasargās. Tāpēc ir jārada labvēlības klimats, lai cilvēki, īpaši jauni cilvēki, šīs prasmes, kas mūsu tautā dzīvo, šo radošo garu turpinātu uzturēt un pilnveidot. Pagaidām Latvija pasaulei var piedāvāt cilvēkus, kas spēj gan dzejoļus noskaitīt, gan dziesmas nodziedāt, kamēr citās valstīs, kas jau kļuvušas par tradicionālu patērētāju sabiedrību, cilvēki neko tādu vairs nevar. Spilgts piemērs bija Rīgas astoņsimtgade: amerikāņi un eiropieši brīnījās – kā jūs spējat atcerēties visu šo daudzo dziesmu vārdus un melodijas!? Kāds kungs man jautāja - kāpēc vajag piesārņot smadzenes ar tādu daudzumu nevajadzīgas, komerciāli nederīgas informācijas... Nav viegli atbildēt cilvēkam, kurš nekad nav piedzīvojis garīgu un dvēselisku pacēlumu. Un, ja mūsu bērni to zaudēs, tad, pilnīgi droši, nākamajām paaudzēm vairs tālāk nenodos...

- Kā Ērika Ķiģeļa dziesmā par sauli, ko vienreiz var zaudēt...

- Tieši tā. Tālab gan mākslas tradīciju nepārtrauktība, gan valsts kultūrpolitikas pārvērtēšana ir Latvijai tik svarīga.

- Jūs nezaudējat cerību, ka pienāks brīdis, kad valdība apstiprinās kultūru kā valstisku prioritāti?

- (Pasmaida.) Droši vien tā kādreiz būs. Priecājos, ka esam novērtēti kā avangarda ministrija, kura būs ceturtā ministrija valstī, kas līdz 1. jūlijam izstrādās stratēģisko darbības plānu trim gadiem.

- Kā kultūras jomu ietekmēs Latvijas iestāšanās ES?

- Kultūras ministrijā esam izveidojuši ES struktūrfondu nodaļu, lai piesaistītu līdzekļus mūsu kultūras projektiem. Mums ir arī ES politikas nodaļa, ko vada Jolanta Miķelsone – no 1. februāra viņa sāks strādāt par Latvijas KM atašeju Briselē.

- Cik zinu, viena no KM šāgada darbības prioritātēm ir Nacionālās bibliotēkas projekta īstenošana…

- Tas ir monumentāls projekts, kas ilgs līdz pat 2008. gadam, kā noteikts likumā. Ja viss labi un raiti virknēsies, šogad paredzēts pabeigt nekustamo īpašumu atsavināšanu un atsākt Nacionālās bibliotēkas ēkas projektēšanas darbus, pabeigt Silakroga grāmatu krātuves izbūves otro kārtu un turpināt ieviest Latvijas vienoto bibliotēku informācijas sistēmu.

- Pirms gada kultūras jomas administrēšanu un pārvaldīšanu jūs salīdzinājāt ar smagsvara mehānismu. Vai to beidzot ir izdevies iekustināt?

- Tas ir iekustējies. Vairāk nekā gadu esmu pavadījusi ciešā sazobē ar šo mehānismu, un man ir kļuvis vieglāk to izprast un vadīt.

Valsts kultūrpolitikas prioritātes 2004. gadā
1. Tautas mākslas tradīciju nepārtrauktības nodrošināšana.
2. Jaunas iniciatīvas kultūrpolitikā.
3. Latvijas iekļaušanās Eiropas Savienībā.
4. Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekta īstenošana.
5. Kultūras nozares pārvaldes un nozares finansēšanas sistēmas uzlabošana.

DACE JUDINA