 Runas |
Raksti |
Intervijas |
Publikācijas |
Domubiedri |
Kā iemīlējusies
Žurnāls "Una", 2005. gada septembris
Ar Saeimas deputāti INGŪNU RĪBENU satiekamies Vecrīgā un, zvilnot pītos krēslos uz viesnīcas Gūtenbergs jumta, malkojam kafiju. Dzīve esot mainījusies – ja agrāk licies, ka pie viņas saplūst visas pasaules bēdas, gluži kā pie karaļa no pasakas Kaķīša dzirnaviņas, tad tagad viņa mācās būt laimīga un justies kā iemīlējusies.
Kad savā dzīvē esat jutusies vislabāk – kā Arhitektūras fakultātes pasniedzēja, Aģentūras Rīga 800 vadītāja, kultūras ministre?
Ilmārs Blumbergs man izstāstīja, kā radās ideja viņa pēdējai izstādei Lūgšana par redzēšanu. Tas notika, ejot pa Rīgu un satiekot gadiem ilgi neredzētu draugu, kurš teica, ka ir nedziedināmi slims un kopš brīža, kad to uzzinājis, sācis lūgt Dievu, un saņēmis atbildi uz jautājumu, kā dzīvot tālāk. Atbilde bijusi šāda – esi tāds, it kā tu būtu iemīlējies. Un ja Dieva atbilde bezcerīgi slimam cilvēkam ir tik absolūti jaudīga, tad kāds man iemesls teikt, ka es jelkad dzīvē nebūtu jutusies ne tikai labi, bet pat laimīgi? Tā ir viena no dzīves atslēgām: lai kas ar mums notiktu, lai kādi mēs šeit nebūtu piedzimuši – invalīdi ratiņkrēslos, bērnu triekas ķerti, nabadzīgā vai pārsituētā ģimenē – kāds mums iemesls nejusties laimīgiem? Mēs bezgalīgi no rīta līdz vakaram nodarbojamies ar kaut kādas ārējas atribūtikas sakārtošanu ap sevi, sākot ar mašīnām, mājām, interjeriem. Bet cik maz mēs nodarbojamies ar savu iekšējo pasauli... Neviens no mums taču nav pasargāts no tā, ka kādā baltā dienā arī mums tiek paziņota letāla diagnoze. Kāds izmisums var sākties tajā mirklī! Un cik maz mēs protam paši ar sevi tikt galā... Vēl vairāk – tikt līdz tam, ka jūtamies kā iemīlējušies, tik gaiši, starojoši. Atgriežoties pie jautājuma – nevienā no šiem amatiem... Patiesībā – kas ir amati? Tiem nav nekādas nozīmes. Īstais ceļš ir noticis man iekšpusē. Amati – tā ir dokumentāla, ārišķīga liecība. Es nekad dzīvē neesmu veidojusi karjeru. Amati ir nākuši viens pēc otra. Ja toreiz nebūtu likvidēta Aģentūra Rīga 800, es pilnīgi noteikti būtu palikusi tur strādāt. Iespējams, būdama ļoti konservatīva, es nekad nebūtu aizgājusi prom arī no Arhitektūras fakultātes, kur nemaz nebija slikti, jo bija jāstrādā ar jauniem, radošiem cilvēkiem. Bet tur pasniedzējiem bija tik neiespējami zemas algas, ka es nevarēju uzturēt savu ģimeni. Domāju, ka konkrētas tā brīža nepieciešamības veido tavu ceļu un tu to ej, godprātīgi darot savu darbu. Godīgi varu atzīties, ka ilgu laiku esmu bijusi tāds īsts Kārļa Skalbes pasakas Kaķīša dzirnaviņas karalis, pie kura saplūst visas pasaules bēdas. Tā ir viena no lietām, par ko es īpaši daudz domāju pēdējā laikā. Tas ir jaunākais, kas ar mani ir noticis – mācos justies aizvien laimīgāka.
Bet kāpēc līdz šim bija tā izjūta, ka visas pasaules bēdas pie jums?
Es nezināju, ka nevajag ļauties. Kādreiz domāju, ka tas ir bijis tāds dīvains uzstādījums kopš pašas bērnības. Viens no pirmajiem kadriem manā atmiņā par sevi ir šāds – mēs ar krustmāti braucām mājās no lauka, es sēdēju lielā siena vezumā, saule rietēja, skatījos uz pļavu un man visa sirds bija pilna ar dziesmu – stāvēj’ tautu tīrumā uz akmeņa dziedādama, lai dzird visa tēvu zeme, lai dzird mani tēvs, māmiņa. Un Saulīt tecēj’ tecēdama, es paliku pavēnī. Nu, visas šīs bāreņu dziesmas. Es, kas piedzimusi ideālu vecāku harmoniskā ģimenē, gaidīta un ārkārtīgi mīlēta! Nu, kāds gan varēja būt iemesls, lai mana sirds raudātu par bārenīšiem? Varbūt tieši tādēļ, ka man bija tik labi? Ļoti jocīgi. Tā ir interesanta pasaule, ja vari dzīvot sevī un brīvi ļaut sev sajust apkārt notiekošo, nevis dzīvot ārējos štampos un klišejās, sev kaut ko uzspiest. Daudz ir tādu lietu, līdz kurām vajag izaugt. Manā dzīvē šobrīd ir lūzuma punkts, kad es pastiprināti par to domāju. Un daudzas lietas atnāk pie manis, kad tām ir jāatnāk. Var jau būt ne pašas no sevis, bet kontekstā ar manis iepriekš domāto un darīto, ar dzīvi dzīvoto. Atceros, Lieldienu nakts dievkalpojumu Doma baznīcā – ir tāds mirklis, kad baznīcā tiek izslēgta gaisma, tai tuvojās kristāmie bērni, tiek ienesta pirmā svece... Un tas bija tik saviļņojošs mirklis, es domāju – mīļais Dievs, ja tu vēl esi nolēmis šajā dzīvē man kaut ko dot, ar kaut ko iepriecināt, tad... nevarēju ilgi noformulēt, līdz izdomāju – tās izpratnes robežās, kas man dota, es jau aptuveni esmu sapratusi pasauli, tāpēc lūdzu, lai Dievs man atver vēl kādu failu, vēl vienu point of view, lai savā dzīvē vēl kaut ko varētu saprast un pamanīt. Tas bija naktī no sestdienas un svētdienu, un ceturtdien tādā pelēkā, nekādā dienā, bez īpaša scenārija dodoties pa Brīvības ielu uz Rīgas Domi pārrunāt dažus pragmatiskus jautājumus, pie Laimas pulksteņa es satiku Ilmāru Blumbergu. Ziniet, pat ja mēs kādreiz abi sarunātu satikties, tad viens gaidītu un otrs kaut minūti nokavētu, bet viss sakrita pa sekundēm. Blumbergs man teica – ienāc Rīgas galerijā, pēc minūtes es atklāju savu izstādi. Kad es izlasīju izstādes nosaukumu Lūgšana par redzēšanu, nodomāju – cik fantastiski ietilpīgs un īss formulējums tam, ko tik ļoti mocījos Dievam pateikt pirms četrām dienām.
Šajā kontekstā politika liekas absolūti neiederīga.
Mana tēva brālis, pirmais latviešu kinorežisors Varis Krūmiņš, kādreiz teica, ka pasaulē būtiskas un mūžīgas ir tikai gadalaiku maiņas, viss pārējais ir kņada. Bet tā kņada, kas notiek Saeimā no rīta līdz vakaram... Ja jūs domājat, ka tas aizņem manas smadzenes un ir mans cilvēciskais alfa un omega, tad nekā tamlīdzīga.
Reiz teicāt, ka esat ideāliste. Vai tas nav pretrunā ar politiku Latvijā, kur nemitīgi notiek cīņa par politisko varu, nevis tautas labklājību?
Dzīve jau nav nekāds grupveida pasākums. Mēs tomēr diezgan individuāli un skaudri vientuļi katrs ejam savu dzīves ceļu. Visi zinām, ka piedzimstam vieni un nomirsim vieni. Un mēs vieni atbildēsim paši par sevi. Tāpēc es tiešām neizjūtu atbildību par to, kādi ir pārējie politiķi. Jā, es jūtos ļoti vientuļa, varbūt pat vientuļa dīvaine, jo man liekas, ka jādzīvo pavisam citās kategorijās un mērogos. Citiem droši vien liekas, ka es pragmatiski nespēju novērtēt iespējas, kādas man šobrīd ir pavērušās, politikā atrodoties. Viens no man simpātiskajiem politiķiem Vāclavs Havels vienmēr ir uzsvēris šo ideālisma nozīmi politikā. Nu, ko man darīt, ja Latvijas politikā pamatā šobrīd ir salasījušies citādi domājoši cilvēki?
Vai tad nav grūti savu pārliecību šādā vidē saglabāt?
Nē, nav grūti. To es saku arī saviem vecākiem, kuri visu laiku pārdzīvo, ka es pārdzīvoju. Jo es vairs nepārdzīvoju. Es tāpat brīnos, kā mans paps 81 gada vecumā var mežā zāģēt kokus, kas ir fiziski ļoti smags darbs. Viņš saka, ka ir rūdījies. Mans pirmais rūdījums bija Rīgas astoņsimtgades sagatavošanas laiks, kad es pārdzīvoju tik ļoti, ka tas izraisīja dažādas fizioloģiskas izmaiņas – līdz vemšanai, par raudāšanu un to, ka ēst negribas, nemaz nerunājot. Ziniet, tagad jau var publicēt vienalga kādas manas bildes un rakstīt, ko grib. Mani tas tiešām vairs nespēj ne sāpināt, ne traumēt.
Katru jūsu kopīgo publisko uzstāšanos ar Helēnu Demakovu pavada strīdi. Vai jums abām ir kas dalāms?
Man ar Helēnu Demakovu nekas nav dalāms. Vēl vairāk – mūsu pazīšanās sākās ar visaugstāko labvēlību. Ja atceraties, piemēram, Venēcijas biennāli 2001. gadā, kur par Aģentūras Rīga 800 līdzekļiem tika radīta filmiņa Burvju flauta 25 tūkstošu latu vērtībā. Šo naudu es toreiz deleģēju Helēnai Demakovai, kura bija projekta kuratore. Vienkārši, laikam ejot un tuvāk ieskatoties Demakovas kundzes darbībā, esmu nonākusi pie slēdziena, ka mēs dzīvojam absolūti atšķirīgās vērtību sistēmās. Un domāju, ka tas bija banālākais, uz ko Demakovas pīāristi bija spējīgi – noreducēt konkrētus analītiskus jautājumus, kurus es viņai uzdevu kā valsts kultūras ministrei, līdz divu sieviešu strīdiņam ar tekstiem man nepatīk tava matu krāsa un vispār tev ir pārāk bāla seja. Es šajā valstī īpaši ne par ko vairs nebrīnos, bet tajā mirklī es biju pārsteigta, ka tomēr tik primitīva, nu tik primitīva ir tā mūsu valstiņa. Nekāda konflikta nav bijis, tikai redzu atkāpšanos, kas varbūt arī ir tas lietderības koeficients. Skumjākais manā darbā ir tas, ka... Pirms pāris dienām kāda draudzene cienījamos gados man pajautāja – tev taču laikam nekad tur neiestājas gandarījums? Un tad es domāju – ak Dievs, kāds aizmirsts vārds! Patiesi – tur neiestājās gandarījums vai prieks par labi padarītu darbu. Ja jūs domājat, ka uzvarot dialogā kādus politiski korumpētus niekkalbjus vai atšifrējot blēžus, iestājas gandarījums, tad – nekā tamlīdzīgā.
Jūs esat asa.
Tie meli, remdenība un idiotiskās klišejas, kuras mums ieborē smadzenēs... Es nedomāju, ka esmu pārāk asa, es vienkārši godīgi saku, ko domāju. To, starp citu, vienmēr daru. Brīnums, ka šajā valstī vēl neesmu pagaldē noslaucīta.
Cilvēki joprojām baidās atklāti runāt, vai ne?
Jā. Ļoti īsi uz to varētu atbildēt tā – ja cilvēks netic Dievam, tad viņš ir atkarīgs no līdzcilvēkiem. Mums it kā ir ārkārtīgi daudz kristiešu, katrā gadījumā baznīcas ir pārpildītas un šī tēma pēdējā laikā ir ļoti aktuāla. Bet skatoties, cik bezgalīgi atkarīgi cilvēki ir no citiem, nez kāpēc pilnīgi aizmirsuši šo – ceļš, patiesība un dzīvība –, tad es ar izbrīnu varu lūkoties un domāt, kā viņi prot tā proporcionēt kristietību, zināmās dozās ņemt un tad atkal prast daļu neņemt, spēlēt to laicīgo konjunktūras spēlīti.
2000. gadā intervijā UNAI teicāt, ka nekad nevarētu būt kultūras ministre, un tomēr par tādu kļuvāt.
Tas, ka kļuvu par kultūras ministri, man bija zili brīnumi. Katrā gadījumā ir pilnīgi skaidrs, ka es šo amatu nekad neesmu vēlējusies. Mēs jau daudz ko dzīvē nevēlamies. Es arī neesmu tik drosmīga sieviete, lai divreiz būtu vēlējusies dvīņus, bet tas jau nenozīmē, ka visu savu iespēju robežās par viņiem nerūpējos. Gluži vienkārši kopš manu mazo dvīņu meiteņu piecu gadu vecuma tikpat kā nekad nebiju viņām blakus, jo gatavoju Rīgas 800. jubileju. Es diezgan konkrēti zināju, ko nozīmē kultūras ministra amats, jo izrādes, koncerti, grāmatu atvēršanas notiek vakaros un brīvdienās. Galu galā man gribējās atvilkt elpu un cilvēciski sakārtoties ne tikai nosvinētās Rīgas astoņsimtgades, bet arī mana noietā dzīves ceļa sakarā. Rīgas svinību gatavošana bija tik intensīvs periods, ka man šķiet, cits varbūt gadu desmitos nenoiet tik lielu ceļa gabalu.
Kas jums pašai no kultūras dzīves tuvākais?
Garīgā mūzika. Esmu priecīga, ka astoņsimtgades laikā kopā ar Māri Sirmo un Māri Ošleju mums izdevās iedibināt garīgās mūzikas festivāla ideju. Toreiz un tagad, kad esmu ļoti nogurusi un man negribas atrasties vidē, kur ir daudz cilvēku, aizeju uz Doma baznīcu, filharmoniju, kādu labu koncertu. Tur piedzīvoti tādi mirkļi, ka pilnīgā bezcerībā kāds augstāks spēks tev noglauda galvu. Mūziku kādreiz sev par iepriecinājumu atļaujos. Bet klusums nav sliktāks par mūziku. Atbildes uz visiem jautājumiem varam atrast sevī. Cita lieta, ja nekad nav klusuma, miera un iespējas pabūt ar sevi. Ir tāds teiciens, ka saviļņotā ūdenī kalnu gali neatspīd. Vienkārši novest sevi līdz tādam rāmumam, tādai spoguļa virsmai, ka tevī sāk kalni atspoguļoties, tad no dvēseles dzīlēm pašas uzpeld šīs atbildes. Protams, ir cilvēki, kurus vienmēr paturu kā tādu drošības ķīlu – ja man būtu tā, ka vairs nevarētu šajā dzīvē stāvus nostāvēt, es varētu viņiem piezvanīt un izrunāties. Un kad man tādi mirkļi tuvojas, cenšos sev noformulēt, ko es gribētu jautāt, par ko runāt, un vienmēr saprotu, ka pati varu atbildēt. Tad kāpēc lai es viņus apgrūtinātu, ja man vienkārši nav bijis laika pabūt vienai un padomāt?
Pieminējāt bezcerības brīžus. Vai tādu bijis daudz?
Saistībā ar Rīgas astoņsimtgadi bija kāds gadījums. Tas notika 2000. gada Ziemassvētku rītā. Jāpiebilst, ka Rīgas Dome pēc jaunā gada gatavojās pieņemt Rīgas jubilejas budžetu. Tātad – Ziemassvētkos vīrs, gribēdams mani iepriecināt, no rīta gultā atnesa kafiju un avīzi, kuras pirmo vāku rotāja liels virsraksts: Rīgas astoņsimtgade – kaķis maisā Rīgas budžetā. Raksta saturs bija tāds, ka ilgi darbojusies, septiņus mēnešus pirms Rīgas jubilejas Rībena patiesībā nevar pateikt, kādi būs šie svētki. Raksts tapa, kad pie manis aģentūrā viesojās divas žurnālistes, kurām es četras stundas ar grāmatām, bukletiem rokās un putām uz lūpām detalizēti izstāstīju visu, kas notiks pēc septiņiem mēnešiem Rīgā. Cilvēkam, kuram nav kāda plānprātības diagnoze, septiņus mēnešus pirms tik grandioza notikuma visticamāk vajadzēja vismaz kaut ko saprast; un arhitektam jau ir diezgan konstruktīvas smadzenes. Tā publikācija bija vairāk kā sitiens zem jostas vietas. Man vēl tagad nav viegli to atcerēties... (Pirmās un vienīgās Ingūnas asaras šīs sarunas laikā.) Jā, bet nav jau sliktuma bez labuma. Pēc Ziemassvētkiem visi vienmēr ir pārēdušies, bet man bija tik slikta dūša, ka es tiešām neko nevarēju ieēst, jutos slaida un viegla. Reizēm domāju, kur cilvēki ņem drosmi, lai otram tik ļoti nodarītu pāri...
Tikko sāku lasīt Pulicera prēmijas laureātes Džhumpas Lāhirī grāmatu Vārdabrālis, kur kāda indiešu sieviete Amerikā dzemdē savu pirmo bērnu. Dzemdībās viņa ir viena, bez sev radniecīgo sieviešu klātbūtnes, kā tas notiek dzimtenē, un viņai šķiet, ka viņas dēls ir visvientuļākais piedzimušais mazulis pasaulē. Kā nāca pasaulē jūsu bērni?
Ja nu bija kāds cilvēks, kurš vienmēr vairāk domāja par sevis veltīšanu darbam, pasaules sakārtošanai, tad tā biju tieši es. Protams, nebiju tik drosmīga, lai domātu, ka man vispār nebūs bērnu, bet neuzskatīju viņus par neatņemamu manas nākotnes sastāvdaļu. 1992. gadā ar mazajām meitenēm biju slimnīcā. Toreiz vēl nebija ģimenes dzemdības, divus vārdus bērniem arī nelika un eiroremonti vismaz slimnīcās nebija sākušies. Es atceros visus 1. slimnīcas dzemdību nodaļas brīnišķīgos ārstus, to, ar kādu rūpību tika mazgāti katūna autiņi, kas tajā nabadzībā no baltas krāsas jau bija ieguvuši gaišu brūnu toni. Visus tos koridorus, kuros žāvējās asiņaini matrači un stāvēja emaljētas bļodas ar placentām. Es to izjutu kā dziļu aizvainojumu, ka maniem bērniem jānāk pasaulē tādā vidē.
Vai tas nebija šoks, ka vieni dvīņi jau ir un tagad vēlreiz – dvīņi?
Tas bija šoks pirmo reizi, jo 1979. gadā, kad man piedzima pirmie dvīņi, vēl nebija tādu skeneru un neviens pirms tam nevarēja pateikt, ka būs divi bērni. Vēl vairāk: es visu laiku tiku bārta – mīļā mamma, ja jūs gribat būt liela un resna, tad ēdiet pēc tam, kad laidīsiet bērniņu pasaulē, jo jūs bērnu esat nobarojusi tā, ka viņš sver kā divi. Tādu badošanos, kādu ieturēju, pirmajā reizē, gaidot savus dvīņus, nekad mūžā vairs neesmu piekopusi. Viņi arī piedzima mazi, vārgi un septiņos mēnešos. Novembrī gulēju dzemdību namā uz galda pie atvērtiem logiem, un kad Asnāte piedzima, medicīniskais personāls iekliedzās – ak Dievs, te ir vēl viens un aizskrēja meklēt ķirurgu un anesteziologu, domājot, ka vajadzēs veikt ķeizargriezienu. Tādā sāpju eiforijā tev jau vairs nav pārsteigums, ka būs vēl viens. Nē! Vienīgais, ko es domāju – šīs šausmas vēl nav beigušās. Viss gan notika ļoti veiksmīgi, jo Aksels piedzima 15 minūtes pēc māsas.
Tas bija laiks, kad septītajā mēnesī dzimuši bērni – tā bija problēma.
Tā ir arī mana pieredze. Es gan nezinu, vai man par to gribas runāt... Man toreiz bija 23 gadi, es biju mīļā, jaukā ģimenē saudzēta meitene, un man tā bija krietna informācijas doza par dzīvi, jo es pat iedomāties nevarēju, ka man tiek izstāstīts iespējami sliktākais scenārijs. Biju pieradusi, ka ģimenē man visu pasaka saudzīgākā veidā. Man arī nebija iemesls domāt, ka ārsti nerīkojas tāpat kā paps un mamma. Bērni katrā ziņā ir manas dzīves nopietnākā daļa, kas formulējusi mani kā personu. Kaut arī neesmu ģimeniski orientēta, man liekas, ka visu izdaru ne sliktāk par citām sievietēm, kurām liekas, ka viņas ir ārkārtīgi ģimeniskas, kaut patiesībā droši vien tikai daudz brīvākas par mani un vairāk laika var veltīt bērniem. Arī mana mamma kādreiz ieņēma vadošu amatu, bet neatkarīgi no tā viņa bija ģimeniska sieviete. Kamēr viņa vakarā nebija atnākusi mājās, bija sajūta, ka kaut kā trūkst. Tad viņa atnāca – tāda nedaudz korpulenta, apsēdās uz dīvāna un mājās iestājās stabilitāte, miers, tāda silta sajūta, it kā kamīns būtu iekurināts. Viņa varēja bezgalīgi ar visiem virtuvē dzert tēju un pļāpāt, tajā mirklī viņa sevi pilnīgi bija nolikusi pie malas. Nu, diez vai mani bērni to pašu teiktu par mani. Es esmu pietiekami pilna pati ar savām domām. Vienu dienu Zane, viena no mazajām māsām, man teica – mammu, vai tu nevari vienu dienu apsēsties, atslābināties, būt vienkārši draudzene un papļāpāt ar mums.
Vai jūsu bērni ir līdzīgi?
Neviens no četriem nav līdzīgs. Viņi visi ir atšķirīgi ne tikai vizuāli, bet arī saturiski. Pēdējām meitenēm ir ne tikai atšķirīgas asinsgrupas, bet pat rezusi. Ir interesanti uz viņiem skatīties. Kādreiz, kad mācījos arhitektos, cēla viesnīcu Latvija. Mēs bijām aizsūtīti praksē un skatījāmies uz tādu japāņu mašīnu, kur pa vienu galu laida iekšā skārda lentu un pa otru varēja dabūt ārā caurules, dažādās modifikācijās izlocītas. Un, ziniet, kad piedzimst dvīņi, viņus abus pirmo reizi pie tevis atnes, tu viņus attin un pirmais, uz ko paskaties – vai rokām un kājām ir visi pirkstiņi. Iedomājieties, kopā četrdesmit pirkstiņi, un neviens pa to burzmu nav aizmirsies. Tad es jutos kā tā japāņu mašīna, kura ir spējīga kaut ko tādu radīt. Tādos brīžos tu saproti, ka esi Dieva dota izpildinstitūcija, jo kāds gan ir mans nopelns, ja mans ķermenis spēj tik precīzi radīt dzīvību pēc Dieva ģīmja un līdzības? Otrajā reizē, kad biju stāvoklī, ļoti uztraucos, kaut tikai nebūtu dvīņi. Kad aizgāju pie ārsta, viņa man teica – vai nu jūs īsti nezināt savu laiku vai, pilnīgi iespējams, būs divi. Dvīņu mammas jau saprot, kas tas par apjomu, jo dvīņi neko nedara sinhroni – vienlaikus neēd, neslimo, neguļ. Kad viens raud, otrs guļ un otrādi, tad brīžiem tas izvēršas par tādu diennakts hepeningu, un no rīta vairs nav tālu no laulības šķiršanas. Kādreiz naktī tiešām ir jāsaka – ņem savējo un ej uz otru istabu.
Bērni pilnīgi sadalīti?
Īpaši interesanti bija ar mazajām meitenēm. Viņas bērnībā bija mūs sadalījušas – tā māsa, kas izskatās pēc manis, bija ļoti pieķērusies vīram un tā, kura vairāk līdzinās vīram, izvēlējusies mani. Tā viņas arī sarunājās – pasaki savam tētim un pasaki savai mammai. Mums gultā nekad nebija problēmas gulēt blakus, jo katra vēlējās gulēt pie sava mīļā cilvēka un nevis pie mums abiem. Tagad tas pāriet vai arī viņas kļūst tik pieklājīgas, ka to vairs neizrāda. (Smejas.)
Arhitektu iztēle esot bagātāka par realitāti. Ko jūs iztēlojaties? Par ko sapņojat?
Par ārkārtīgi vienkāršām lietām – krietnu cilvēku vidū darīt apliecinošu darbu. Man pat brīžiem liekas, ka savā iztēlē viesojos stāstos par to, kā pagājusi manu vecāku, īpaši tēva bērnība Upesciema mājās, kur mūsu dzimta dzīvo jau 200 gadus. Klausoties viņa atmiņas, saprotu, ka tā pasaule bija vienkāršāka – mīlestība, kas valdīja ģimenē, daba apkārt, darbs, kuru viņš vienkārši darīja kopā ar vecākiem. Man kādreiz Kristīgā radio vadītājs, mācītājs Paulis Kļaviņš ir teicis, ka nevar iedomāties ideālāku modeli par to, ko pats piedzīvojis bērnībā, kā mācījies darbu, krietnumu, rāmu mieru, pasaules lietu kārtību un harmoniju.
Vai jums liekas, ka cilvēki Latvijā vispār ir laimīgi?
Tas droši vien ir augstākais, kas mums jāiemācās, neatkarīgi no tā, kādā ģimenē, materiālā vai fiziskā stāvoklī esam piedzimuši. Ko mēs saprotam ar vārdu laime? Cik cilvēku, tik interpretāciju. Lielos līmeņos diezgan atšķirīgs varētu būt šobrīd tiražētais uzstādījums, kas ir laime – jauns, skaists ķermenis, foršs džeks pie sāniem, mašīna, māja, ārzemju izbraucieni, skaisti bērni. Tam nebūtu nekāda sakara ar to, ko es domāju par laimi. Cilvēki saprot, ka viņi neko nevar iegūt lēti. Bargi nemaksājot, mēs nevaram iegūt neko. Tu lēti nevari dabūt labu mašīnu. Mēs pat labas kurpes nevaram iegūt, labi nemaksājot. Un nez kāpēc cilvēkiem liekas, ka viņi var iegūt vērtību sistēmu tā vienkārši kā piedevu. Bargai maksāšanai un laimei ir sarežģītas attiecības – kā ir iet dzīves ceļu, bargi maksājot, un ik pa laikam laimīgam esot? Reizēm, bargi maksājot, cilvēks atrodas tik tuvu esības jēgai.
Vai jums ir draudzenes, tādas īstas sirdsdraudzenes?
Man ir ārkārtīgi daudz paziņu, cilvēku, ar kuriem ir patīkami satikties, bet tādā nozīmē, kā sievietes saprot draudzenes, man tādu nav. Bet reiz bija gan draudzene, ar ko mēs no 4. klases sēdējām vienā solā un bijām diezgan nešķiramas, pat kopā arhitektos iestājāmies. Bet tad viņa aizgāja savu ceļu. Reizēm ir skumji, kad vīrieši iejaucas. Man gan vīrieši nekur neiejaucās, bet viņai bija vīrs, kuram bija savi priekšstati par mūsu attiecībām un mēs pamazām sākām attālināties. Bet, ziniet, man nekad nav bijis vajadzības pēc rituālām draudzeņu tikšanās reizēm un sirds izkratīšanas.
Un tie cilvēki, kuriem var zvanīt bezcerības situācijās?
Tie diemžēl nav sievietes. Nezinu, vai te kāda nozīme dzimumatšķirībai? Vīrieši ir racionālāki, arī es esmu pietiekami racionāla. Tajā pat laikā tas nenozīmē, ka neesmu jūtīga un emocionāla. Pirms kāda laika Māris Sirmais man stāstīja, ka viņam kļūst grūti interpretēt mūziku, jo ārkārtīgi nejūtīga un racionāla šobrīd veidojas jauno cilvēku paaudze. Piemēram, kad viņš analizē skaņdarbu un saka – ieliec šeit visu savu ilgošanos –, viņš redz, ka cilvēkam šis vārds neko neizsaka, viņš šādu emocionālo stāvokli nepazīst. Ziniet, man nekad gandarījumu un atvieglojumu nav devusi tāda vienkārša izpļāpāšanās. Saprotu, ka daudzām sievietēm izpļāpāšanās ir kā tāds psihoterapijas seanss, viņām kļūst vieglāk. Manā dzīvē ir tā – jo tālāk, jo mazāk gribas runāt. Vārdi ir tik bezgala skopi, un tā pasaule, ko saprotam zem katra vārda, tik atšķirīga. Cilvēki dzīvo tik ļoti atšķirīgās pieredzēs, tāpēc laiku pa laikam atceros Raiņa Kalnā kāpēju – tad kļūsi vientuļāks tu gads pēc gada, no tevis atšķirsies pēc drauga draugs, rets ceļotājs, kas būs tev dvēslē rada un reta puķe, kas tev kalnos augs. Tad zudīs arī tie un kalnu gālēs bezgala klusums sirdi tevim māks. Es ļoti priecājos, ka mēs ar vīru kādreiz varam stundām braukt mašīnā un vispār nesarunāties. Reti jau mēs satiekam tādus cilvēkus. Man jaunībā patika lasīt austrumniekus, japāņus. Un kādā grāmatā bija līdzība: "Lai noķertu zivi, ir vajadzīga makšķere. Kad zivs noķerta, makšķere vairs nav vajadzīga. Lai noķertu zvēru, ir vajadzīgas lamatas. Kad zvērs noķerts, lamatas vairs nav vajadzīgas. Lai noķertu domu, ir vajadzīgi vārdi. Kad doma noķerta, vārdi vairs nav vajadzīgi. Kur man atrast kādu, kas būtu aizmirsis vārdus, lai ar to parunātos?" Jābūt īpašai tuvībai, lai uzdrīkstētos atrasties ar cilvēkiem kopā un nesarunāties.
TEKSTS – SOLVITA VELDE
