Es nemāku zagt

Laikraksts "Rīgas Apriņķa Avīze", 2005. gada 7. oktobrī

8. Saeimas sekretāra biedre un deputāte, bijusī kultūras ministre, taču savā pamatbūtībā – vienkārši uzņēmīga sieviete, mīloša māte un sieva, kura saimnieko dzimtas mājās Ropažos – tā ir Ingūna Rībena. Partijas "Jaunais laiks" deputātes Ingūnas Rībenas vārds daudziem Latvijas iedzīvotājiem saistās ar Rīgas 800.gadadienai veltītajiem svētkiem, cīņu par kultūras projektu finansēšanu un kultūras darbinieku algu pielikumu.

Tikties ar Ingūnu Rībenu norunājām Saeimas ēkā. Nedaudz nervozējot, ar nelielu satraukumu un saviļņojumu gaidīju iepazīšanos. Dzirdēts bija jau tikai tas labākais, taču nekad neko, protams, nevar zināt. Deputāte godbijīgi atvēra durvis un aicināja mani iekšā. Viņas patiesais smaids mani tūdaļ atbruņoja, es nomierinājos un stundu ilgā saruna aizritēja gluži kā piecas minūtes – tik viegli! Taču – spriediet paši!

POLITIKA – BEZDZIMUMU AMATS

Kā aizrit jūsu ikdiena deputātes amatā?

Ļoti intensīvi. Regulāri pietrūkst laika. Nav gandrīz nevienas dienas, kad no darba izeju ātrāk par septiņiem. Un citreiz gadās pat tā, ka aizeju mājās, sāku gatavot ģimenei vakariņas un visu laiku, iespiedusi mobilo telefonu kā vijoli starp vaigu un plecu, turpinu risināt darba sarunas. Brīžiem domāju, vai tā maz ir pareizi dzīvot, jo neatliek pietiekami daudz laika ģimenei. Taču es esmu arī pārdomājusi, kur ir tā vaina, un, jāsaka, ka vaina jau ir manī – esmu atsaucīga un vienmēr visur iesaistos – pietiek kādam man izstāstīt kādu nekrietnību vai pārinodarījumu. Jā, un iesaistoties, dienai reizēm sāk pietrūkt stundu.

Runā, ka būt "deptuātam" nozīmē ieslēgt sevi noteiktā "rāmītī". Kā ir ar jums?

Protams, ir lietas, kuras ir jāievēro, ja esi deputāts, bet attieksme pret "patiesību", to, ko domāju, ideāliem – tie nekādā ziņā nav mainījušies, bet gan tieši otrādi – vēl joprojām ir tikpat spārnoti kā pašā sākumā. Taču, bez šaubām, kaut vai atrašanās Saeimas mājā prasa ievērot noteiktu etiķeti – piemēram, apģērbā. Arī, sarunājoties ar cilvēkiem, ir jārespektē tas, ka ne vienmēr vari sadzīviskā valodā izteikt dažādus komentārus par notikumiem vai lietām. Tātad ir jāpiedomā pie tā, kā izskaties, kā izsakies, bet galvenās lietas nav mainījušās nekādā gadījumā.

Kuras lietas deputātes darbā jūs visvairāk fascinē un kuras jūs labprāt mainītu?

(Aizdomājas) Visvairāk man patiktu dzīvot krietnu cilvēku vidū, darīt apliecinošu darbu – tik vienkārši. Diemžēl es nevaru teikt, ka vienmēr tā jūtos Saeimā. Darbam Saeimā raksturīgs īpašs - valstisks mērogs. Ietekmēju lietas kaut vai nedaudz, sēju sēklu. Tā, iespējams, uzdīgs tikai pēc gadiem, dažkārt - nākamajā dienā. Tomēr visam ir nozīme.

Ceturtdienās klausoties radio laikā, kad tiek pārraidītas Saeimas plenārsēdes, tā vien šķiet, ka tur, līdzīgi kā ziepju operā, kaislības sit augstu vilni. Kas notiek pēc plenārsēdes beigām?

Ir ļoti dažādas plenārsēdes. Kādreiz tiek izskatīti sevišķi strīdīgi jautājumi, bet citreiz tas viss šķiet kā viena vienīga politiska izrādīšanās. Prezidijā sēžot, liekas, ka zālē notiekošais ir vīru sarīkotas gaiļu cīņas, lai izrādītos radioklausītājiem. Un pēc tam pavisam mierīgi viņi sēž pie galdiņa, dzer kafiju un pārrunā lietas. Mēdz būt ļoti dažādi, jo arī cilvēki ir dažādi. Es esmu mācījusies to, ka viena lieta ir atšķirīgi uzskati darba jautājumos, un tas nevar būt iemesls turēt vienam uz otru ļaunu prātu, bet ir mirkļi, kad saproti, ka notiek lielu lietu nodevība, zemiska rīcība. Tās ir lietas, kurām es ne tikai iekšēji nevaru tikt pāri, bet arī negribu tikt pāri. Es uzskatu, ka lietas ir jāuztver diezgan skaidri – var zagt un var nezagt, bet nevar – zagt nedaudz, it kā mazliet. Tāpēc nereti politiskie kompromisi man nav saprotami. Cilvēks vai nu melo vai nemelo. Ja cilvēks godprātīgi iestājas par saviem uzskatiem, kaut arī tie ir atšķirīgi no maniem, esmu gatava šo cilvēku cienīt. Bet, ja iesaistītas intrigas, tad manī rodas nosodījums.

Laiki, kad sievietes uzdevums bija tikai sēdēt mājās un audzināt bērnus, ir pagājuši. Bet tomēr, vai kaut nedaudz jūsu darbā ir jūtama vīriešu uzkundzēšanās sievietēm, pārākuma sajūta?

Es uzskatu, ka vissvarīgākās ir katra cilvēka spējas argumentēt un paust konstruktīvu viedokli. Un vīrieši, pat ja ne uzreiz, tad vismaz ar laiku, ieklausās tajā un tad vairs dzimums nav svarīgs. Citreiz, lūkojoties no sievietes viedokļa, šķiet, ka mūsu vīrieši ir sabiedrības bezatbildīgākā un izlutinātākā daļa, iespējams, pateicoties mātēm un sievām. Nereti viņi uzvedas kā pārauguši puišeļi. Darba vietā brīžiem šķiet, ka viņi ir aizmirsuši, ka neatrodas savā ģimenes lokā. Mēs visi esam kolēģi bez dzimuma atšķirībām. Manuprāt, pret vīrieti noteikti nav jāizturas kaut kā sevišķi. Vēl jo mazāk sievietes šeit gaida, lai vīrieši to darītu. Ļoti izteikts tas ir "Jaunā laika" sievietēm, jo mūsu sievietes kā īsti darba zirgi dara savu darāmo un negaida, lai īpaši tiktu lolotas, pieminētas utt. Mūsu atrašanās šeit ir pamatota tikai un vienīgi ar profesionālu varēšanu vai nevarēšanu.

Vai, teiksim, pēc gadiem desmit jūs vēl joprojām vēlētos redzēt sevi deputātes amatā?

Kas lai zina? Dzīvē notiek lietas, kuras mēs neesam plānojuši. Notiek tas, kam jānotiek, un tas krietni izmaina dzīvi. (Pauze) Ja vien man būtu iespēja nestrādāt, es šobrīd nebūtu Saeimā. Man tā nav bijusi apzināta karjera. Šķiet, kinorežisors Sakurovs Berlīnes kinofestivālā reiz teica: "Harmoniski cilvēki pēc varas neraujas. Pēc varas un naudas raujas laimes apdalītie." Uzskatu sevi par laimīgu cilvēku.

Par ko vēlējāties kļūt bērnībā?

Jaunības gados biju sadomājusies, ka mana īstā vieta varētu būt kino. Tāpēc ir interesanti, ka tagad ar to mazliet nodarbojas mana vecākā meita Asnāte. Viņas divas dokumentālās filmiņas "Gleznotāji" un "Alise" bija pat nominētas Lielajā Kristapā trīs nominācijās. Arī es, runājot par darbu kino, vienmēr biju domājusi par režisora darbu – nekad par aktrises karjeru, jo tas man nav piemēroti – nekad neesmu mācējusi tēlot vai runāt svešu tekstu.

IZVĒLĒTIES NEPIEDĀVĀ

Mūsdienās sieviete ir gan darba cilvēks, gan mīloša māte un sieva. Kā jums to visu izdodas apvienot?

Slikti, slikti. (Nopūšas). Tā jau ir – ja tu dari trīs lietas vienlaicīgi, tu visas dari slikti. Nevajag lasīt avīzi un ēst. Vajag nodarboties ar kaut ko vienu un tam atdoties. Bet no otras puses es teiktu, ka skaistums slēpjas labās proporcijās - arī dzīves skaistums. Ja dzīvē ir tikai viens vienīgs darbs, tad tās, domāju, ir sliktas proporcijas. Arī visus pārējos es aicinu sakārtot savu dzīvi tā, lai viss ir skaistās un baudāmās proporcijās – darbs, ģimene, atpūta, vienatne, kopā būšana.

Vai jūs sevi uzskatāt par stipru cilvēku?

Jā, pilnīgi noteikti! Es nevis gribu būt stipra, bet man vienkārši tādai ir jābūt. Tas notiek pats no sevis. Piemēram, ja ārā sprēgā stiprs sals, un tu redzi, ka krāsns sāk izdzist. Bērni jau aizmiguši, vecie cilvēki noāvuši kājas utt. Tajā situācijā tu saproti, ka nav jau patīkami ģērbties, iet un nest to malkas klēpīti. Un tā daudzkārt arī manā dzīvē – esmu darījusi, jo mīlu savus tuviniekus, es vispār mīlu cilvēkus, un arī pati esmu bijusi daudz mīlēta. Tieši tāpēc arī tagad nereti esmu tā malkas klēpja nesēja.

Kādas ir jūsu dzīves lielākās kaislības?

(Aizdomājas). Es nedomāju, ka man šajos gados ir tādas lielās dzīves kaislības. Šobrīd cenšos kļūt pavisam mierīga – kā rāms ūdens spogulis. Saviļņotā ūdenī kalnu virsotņu atspulgu neieraudzīsi, vai ne?

Un tomēr, ko dzīvē vērtējat visaugstāk?

Mīlestību! Noteikti tā ir mīlestība. Es nerunāju par mīlestību pret bērniem, vīru, vecākiem, pat ne par mīlestību pret Latviju! Es runāju par mīlestību kā pasaules izjūtu, kā gaisu, ko ieelpo un izelpo.

Kādi ir jūsu vaļasprieki?

Man jau nav vaļas! (Smejas). Bet, ja būtu vaļa, būtu arī vaļasprieki. Brīvajā laikā mēdzam aizbraukt uz laukiem.

ROPAŽI JAU PAAUDZĒS

Cik ilgi jau dzīvojat Ropažu novadā?

Kopš dzimšanas! Cik vien sevi atceros!

Tātad tās ir jūsu dzimtas mājas...

Jā, mūsu dzimta tur dzīvo jau aptuveni 200 gadus. Arī padomju laikos, kad viss tika atdots kolhozam un mums palika vairs tikai viena istabiņa, tēvs nekad nepārtrauca turp braukt. Pirmās brīvvalsts laikā tas bija Ādažu pagasts, tagad – Ropažu novads. Bet jā – tās ir manas mājas. Es pat nevarētu sevi iedomāties dzīvojam kaut kur citur. Ir tik daudz nostāstu, ka nereti man pat sajūk, kuri ir no manas dzīves, kuri no mana tēva, kas noticis manā laikā, un kas noticis pirms tam. Tā nav tikai dzīvesvieta. Ikviena taciņa, ikviens celiņš glabā manu mīļo soļus paaudzēs.

Vai, strādājot Saeimā, ir iespējams kaut kādā ziņā palīdzēt arī Ropažu novadam?

Esmu ievēlēta no Rīgas, lai gan balotējos arī Vidzemē. Būtībā man visvairāk uzmanības būtu jāpievērš Rīgai. Tomēr nepatīk man tas, ka ikviens velk tikai savējiem – savam pagastam, novadam, tuviniekiem, ģimenei utt. Man ir nācies pabūt tādās vietās, par kurām ne rīdzinieki, ne tie, kas dzīvo Pierīgā pat iedomāties nevar. Latvijā ir skolas, kuras, šķiet, tūlīt sabruks. Valstiskā līmenī par to ir jādomā vispirms. Uzskatu, ka mums sava uzmanība ir jāpievērš Latvijai kopumā, tam, kam uzmanība nepieciešama visvairāk. Protams, iespēju robežās cenšos palīdzēt arī Ropažu novadam. Budžetā nākamajam gadam atbalstīšu Zaķumuižas pamatskolas caurstaigājamo klašu pārbūvi un arī Ludzas rajona Pasienes pamatskolas un pirmsskolas iestādes logu un durvju nomaiņu.

JUTA ŠTEINERTE

Rīgas Apriņķa Avīze
www.aprinkis.lv