Par vēsturi, valsti un mums

Laikraksts "DDD", 2008. gada 9. - 22. maijā

Saruna ar Saeimas deputāti Ingūnu Rībenu

Tirgū ejoša prece

DDD: Pēdējā laikā izskan aizvien vairāk ziņu par politiskām partijām, kas šķeļas, dalās un paziņo, ka būs nacionālkonservatīvas partijas aizsācēji...

Ingūna Rībena: To, kas no tā visa īsti izveidosies, mēs neviens nevaram paredzēt. Kā var prognozēt un paļauties uz sacīto, ja domas un uzskati mainās? Vienubrīd paziņo, ka partija būs nacionālkonservatīva, bet teju vai nākamajā dienā teic, ka drīzāk runa esot par demokrātiski patriotisku partiju. Šajos uzstādījumos, protams, ir nozīmīga atšķirība. Nezinu...
Vispār pēdējā laikā ik pa brīdim dzirdu politiķus Saeimā un valdībā, kas līdz šim tam nav pievērsuši nekādu vērību, valkājam "patriotisma" un "nacionālisma" jēdzienus. Nedomāju, ka viņi ir pēkšņi mainījušies un palikuši nacionāli domājoši.
Esmu pietiekami ilgu laiku pavadījusi politiskajā vidē, un man, to visu redzot, jāsecina, ka varbūt kāda sabiedrisko attiecību kompānija ir veikusi kaut kādu izpēti un konstatējusi, ka šobrīd nacionālas valsts uzstādījums ir pieprasīts, vulgāri sakot – tirgū ejoša prece. Šā brīža politiskajā vidē notiekošais par to skaidri runā – politiķi, no kuriem daudzi, manuprāt, ir bez savas, patriotiskas un nacionālas iekšējās pārliecības, ir gatavi apkalpot, kādu ideju vien vajag. Ja jau cilvēki gaida nacionālu politisko spēku, tad viņiem tas tiek piedāvāts... Tas, kāds patiesībā ir šī spēka iekšējais saturs, ir pavisam cits jautājums.

Godavīru paaudze

DDD: Pēdējā laikā daudz jādomā par latviešu leģionāriem un viņu nozīmi mūsu tautas vēsturē. Uzskatu, ka latvieši, kuri nenovērtē un neciena leģionārus, viņu upuri un varonību, nav savas zemes patrioti. Arī manā ģimenē bija leģionāri, tāpēc zinu, ar kādiem ideāliem un kāpēc viņi cīnījās. Uzskatu, ka viņi ir cienīgi saņemt visaugstāko atzinību par to, ko darījuši. Viņi gāja un mira par savu zemi un tautu.

Ingūna Rībena: Par to nav itin nekādu šaubu. Arī mans tēvs ir bijis leģionārs. Viņa paaudzi, viņa draugus es pazinu – tā bija mana bērnība. Man ir pilnīgi skaidras tās vērtības, kuras viņi aizstāvēja.
Man gribētos teikt, ka kopumā šī ir pēdējā masveida godavīru paaudze Latvijā, šobrīd jau aizejošo vīru paaudze, kas iemieso vērtību sistēmu, ar kādu mūsdienās reti vairs kurš var rotāties. Tie bija un ir pilnīgi cita kaluma vīri. Viņi zina Tēvzemes, dzīvības, sievietes, ģimenes un daudzu citu lietu vērtību. Viņi nāca no tā brīnumainā laika Latvijas vēsturē, no brīvvalsts krietnākā perioda. Patiesībā jau tas bija vienīgais Latvijas brīvvalsts periods...

Vai Latvija ir brīva?

DDD: Vai Latvija ir patiesi brīva valsts?

Ingūna Rībena: Mēs neesam brīvi. Arvien vairāk piekrītu uzskatam, ka Latvija brīvvalsts statusu izcīnīja 1918. gadā un zaudēja 1940. gadā, un nekad to pa īstam nav atguvusi.

DDD: Viena no pamatbrīvībām ir arī domas un uzskatu brīvība. Tad arī propaganda, ka leģionāri ir bijuši Hitlera sabiedrotie vai ka nedrīkst lietot vārdus – okupants, dekolonizācija utt., ir brīvības apkarošanas pasākums. Mūs tiesā par šādu vārdu lietošanu.

Ingūna Rībena: Nacionālais ir tas, kas pasaules telpu izrotā ar dažādību.
Leģionāri bija un ir cienījami un godājami cilvēki, kas ar zelta burtiem ierakstīti Latvijas vēsturē.
Kad 2003. gadā gatavojāmies atklāt Lestenes memoriālu, man izdevās kolēģus pārliecināt, ka tas ir valsts mēroga notikums, un tam tika piešķirti gan līdzekļi, gan tāda cieņa, kādu šis notikums bija pelnījis.
Kad 60 gadus pēc kara atklāja otrus lielākos brāļu kapus Latvijā, kā Latvijas kultūras ministre uzskatīju par savu godu un pienākumu būt Lestenē. Tik daudz manas tautas puišu, patiesībā bērnu, nogalināti šajā baisajā svešu lielvaru slaktiņā! Es Lestenē neesmu varas pārstāve, bet gan māte, kas zina dzīvības vērtību, māsa, meitene, kas dēlus un mīļos no kara nesagaidīja mājās, bet nekad, visu mūžu nepārstāja gaidīt. Uz Lesteni dodos ik gadu. Man liekas, ka tā ir elementāra dvēseles kultūras sastāvdaļa. Un tas, ka ļoti daudzi to nekā nespēj saprast, man liek šaubīties par šo cilvēku tādām tīri cilvēciskām kvalitātēm. Ir lietas, par kurām vienkārši nevar neiestāties. Šajos jautājumos nav piedodama laipošana un kompromisu meklēšana – leģionāri ir mūsu tautas dēli.
Vairāki vēstnieki man turpināja jautāt, kāpēc braucu uz Lesteni, un aizvien turpināja stāstīt, kāds Eiropā ir šis pēckara izvērtējums, un visādi citādi, es aizvien turpināju viņiem skaidrot, kas patiesībā notika Latvijā un ar latviešiem šajā laikā. Dīvaini mazasinīga liekas Latvijas ārlietu resora darbība un nacionālās pašcieņas trūkums.

DDD: To ir grūti saprast. Arī šī brīža politisko attieksmi. Tieši tāpat varas pārstāvji akli attiecas pret okupācijas seku novēršanu.

Ingūna Rībena: Politiskais aklums Latvijā ir izteikts daudzās jomās.

DDD: Vēl pirms ne tik daudziem gadiem 16. martā augstas amatpersonas nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa, bet nesenā pagātnē par to pašu jau arestēja cilvēkus. Vai tas nav milzīgs neprāts, kā ir pārrakstīta vēsture?

Ingūna Rībena: Baigais, 40. gads, vācu okupācijas laiks, leģionāri, Lestene – kā manas tautas kapa lauks...
Man ir pilnīgi nepieņemami, ka ap tautai svētām lietām tiek taisīta jezga. Kad redzu tos, kas no tā grib, kā tīņu teiktu – uzvārīties, lai iegūtu sev kaut kādu politisko kapitālu vienā vai otrā pusē, kļūst absolūti pretīgi.

Intervēja ILZE LIEPA

DDD
www.dddlnf.com