Pie kā ir piestiprinātas zvaigznes?

Laikraksts “Padomju Jaunatne”, 1987. gada 9. oktobrī

Saruna ar A. Pelšes Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras un celtniecības fakultātes arhitektūras un pilsētceltniecības katedras pasniedzēju Ingūnu Rībenu.

Tāpēc ka Ingūna ir viena no jauno pedagogu pulka, bet kopš darba gaitu sākuma 1980. gadā viņai pagājis tieši tik daudz laika, lai vēl nepagūtu apaugt ar pedagoģisko rutīnu, toties septiņi gadi ir pietiekami, lai rastos savas pārdomas un atziņas, lai būtu tikts pāri pirmajam nedrošības mulsumam.

Tāpēc ka Ingūna ir viena no retajām sievietēm vīriešu monopolizētajā katedrā.

Tāpēc ka man gribējās pajautāt:

Arhitekts ir atbildīgs par telpu. Par telpu miesai un garam. Māja savā sarežģītībā ir bezgalīgs jēdziens. Tu patlaban esi kaut kādas sapņu telpas pavēlniece, skolotāja, pēc tava mājiena vajadzētu dzimt ideālu māju projektiem tavu studentu galvās un kursa un diplomdarbu lapās. Mūsu šīvakara saruna varētu būt par tevi – sapņu arhitektoniskās telpas (mājokļa) valdnieci.

Bet tu nemaz neizskaties pēc skarbas pedagoģes. Kā tu vispār tik tālu tiki? Kā tu nepakļāvies vīriešu spiedienam, nepaklausīji un pati savā diplomdarbā atteicies no “pašsaprotami” piedāvātā projekta modeļu namam Rīgā? Vai tolaik, pirms septiņiem gadiem, nelikās dīvaini, ka tu neveido elitāru vidi elitei (māksliniekiem kaut vai), bet pavisam ko citu?

Mākslinieki ir īpatnējas būtnes, protams. Bet, tā kā man vispārējais elitarizēšanas komplekss ir šķebens, es iedomājos, kāpēc nevarētu taisīt māju zirgiem! Kāpēc tieši zirgiem? Govis un cūkas mums ir ražojošie dzīvnieki, bet zirgi, vismaz Latvijā, lielākoties tiek audzēti prieka pēc. Pieteicu savu tematu un tikai tad atklāju, ka šajā jomā Latvijā nav nekādu normatīvu vai “snipu”1. (Darba programma izstrādājama daudz vieglāk, ja kaut kas ir “apakšā”, kaut kādi droši skaitļi.) Domāju: skaisti dzīvnieki skaistā ainavā – ne nu gluži māksla mākslai, bet uz to pusi. Tā nu iznāca – “Zirgu audzēšanas komplekss Tērvetē”.

Kāpēc netaisīju hipodromu vai izsoles manēžu? Hipodroms vai kas cits – tā atkal būtu prieka vieta cilvēkiem: ar bāriem, totalizatoriem un visu ko citu. Bet mans diplomprojekts bija gluži vienkārši skaists stallis skaistiem dzīvniekiem skaistā ainavā. Par zirgu tematu tagad varētu runāt daudz. Līdz diplomdarba aizstāvēšanai biju sasniegusi jau tādu kompetences pakāpi, ka nebaidījos ne no kā, biju pārliecināta, ka neviens no klātesošajiem nezina vairāk par mani.

Pēc šāda ne visai tradicionāla studiju nobeiguma loģiskāk liktos, ka sākas darbs kādā no lauku projektēšanas institūtiem, kur daudzas grupas vada visai oriģināli, talantīgi arhitekti. Bet tu nu esi šeit – fakultātē un jau labu laiciņu māci projektēšanu citiem studentiem…

Jā, tas arī man pašai bija negaidīti, laikam liktenis tā bija lēmis.

Pastāv viedoklis, ka arhitektūras katedras pedagogi, kuri paši parasti neko vai tikpat kā neko neprojektē, nodarbojas ar tīru “papīra arhitektūru” …

Jā, protams, ir slikti, ja pedagogs nestrādā praktiski. Bet kur ir izeja? Pie lieliem objektiem taču mēs vispār klāt netiekam, tā ir projektēšanas institūtu kompetence, un tādai lielai projektēšanai arī neatliktu laika. Es? Nu, vismaz cenšos kaut ko darīt. Strādāju pie arhitektūras Mirdzas Ķempes laukumam un piemineklim Liepājā, Ojāra Vācieša kapavietas izveides Carnikavā, Andreja Pumpura piemiņas vietas Birzgalē. Kaut gan…tiklīdz mūsu fakultātē būs kārtējās pasniedzēju pārvēlēšanas, skaidri zinu, ka manai darbībai ārpus institūta nebūs praktiski nekādas vērtības. Pedagoģiskajā “karjerā”, tā pie mums iegājies, reālā projektēšana vispār nekotējas. Protams, ja nu es izpelnītos Valsts prēmiju, tad varbūt kāds to akceptētu, bet tā – vienīgā prasība ir disertācijas rakstīšana.

Ko tu vispār māci saviem studentiem? Vai tev šķiet, ka viņi kaut ko arī iemācās?

Pasniedzu arhitektūras projektēšanu. Sākumā man bija bail, īpaši pirmajā gadā, ejot iekšā auditorijā. Likās – es neko nevarēšu. Taču izrādās, ka paši studenti mani atbrīvo. Kad tu redzi, ka daudzi nezina un nesaprot gandrīz neko, kad apjaut līmeņu starpību. Izrādās, ka tev tomēr ir ko teikt studentiem.

Par attieksmi. Sākumā ļāvos ilūzijām un ar jaunāko kursu studentiem sarunājos nevis kā ar skolēniem, bet kā ar kolēģiem. Tagad palikusi tikai vēlējuma izteiksme: ak, ja ar studentiem būtu iespējams sarunāties kā ar kolēģiem, tas ārkārtīgi izskaistinātu gan viņējo, gan manu darbadienu!

Dažkārt nodarbībā iedomājos: ja nu tas, ko stāstu, studentiem ir viena vienīga neko neizsakošu vārdu lavīna! Jā, esmu dzirdējusi arī no malas, ka es daudz lieka, tukša runājot. Bet kā lai novedu studentus līdz sev svarīgu lietu apjēgsmei? Es pēc dabas esmu aizrautīga. Un, ja esmu kaut ko labu izlasījusi vai izdomājusi, es tajā dalos, neņemdama vērā, ka viens otrs to nevarēs un negribēs saprast, pieņemt.

Vai tavā pagaidām diezgan īsajā pasniedzējas “karjerā” tu esi izjutusi kādu īpašu pazemojumu vai gandarījumu?

Pazemojumu laikam ne. Gandarījumu? Mūsu darbs taču ir tāds – ar koku ūdenī rakstīts. Es vēl nezinu to, kas ar pašreizējo studentu notiks, kāds viņš būs, kad pēc gadiem desmit divdesmit iegūtais sāks īsti “atražoties”, kad viņš nonāks savas personības zenītā un kaut ko darīs. Vismaz tie laimīgie, kas tiks pie darīšanas, kas līdz tam jau nebūs norimuši. Šajā mācību gadā institūtu beidza mani pirmie īstie studenti, pirmā grupa, kurai biju kuratore.

Bet citādi – bez šaubām, ir gandarījums, ja, piemēram, kādā studentu ballē nāk kāds parunāties. Ja brīdī, kad apkārt ir visādas autoritātes, kādam gribas aprunāties tieši ar mani.

Vispār nekad neesmu arhitektūrā jutusies kā zivs ūdenī. Domāju, ka mani nevar uzskatīt par tipisku piemēru, drīzāk jūtos kā cilvēks no malas.

Vai tev ir gadījušies konflikti ar studentiem?

Domāju, ka nav. Nomāc vienīgi pelēkā ikdiena, tie studenti, kuri nenāk uz nodarbībām, neko nedara, neko nedomā, neko netaisa. To man grūti pieņemt. Kolēģi reizēm saka: tev žēl, vai, ka viņš tur tā pamazām kūņojas? Vai tad tāpēc uzreiz jāslēdz laukā? Protams, man ir žēl – visi taču mēs esam tik saprotoši, katram vienmēr gadās kāds iemesls nedarīšanai. Jā, un par garīgi nespējīgajiem mēdz runāt, ka dzīve šā vai tā viņus nolikšot savās vietās. Bet tā nav, diemžēl tā nav! Un var iznākt tā, ka izlaiž vienu otru institūtam cauri, nodomājot: lai jau pēc tam vāra piena zupas, lai drusku gaumīgāk sien bērniem lentes matos, lai jau ir tā arhitekta izglītība! Bet šis cilvēks pēc laika ieņem vadošu administratīvu amatu… Un garīgi kūtrais tad sāk diktēt savus noteikumus talantīgajiem. Vai tad dzīvē šādu piemēru nav papilnam?

Labestībai ir jābūt, bet, ja mēs laidīsim laukā no augstskolām visādus puskoklēcējus, lai viņi iet un sagandē Latviju, kas tad būs? Kaut gan – trakāk sagandēt, nekā tas jau izdarīts, ir grūti…

Mācot arhitektūras projektēšanu, tev acīmredzot ir svarīgi attīstīt un dot tālāk savu pašas izpratni, arhitektūras koncepciju…

Teicu jau, ka īsti pie arhitektiem sevi nepieskaitu, manas domas nav tipiskas, nekādā ziņā ne. Man saka: tas ir no tā, ka esmu sieviete un pārāk emocionāla. Bet es domāju, ka tas var tikt kompensēts, jo katedrā vispār esam tikai trīs sievietes. Esmu savu ceļu pārdomājusi un atļaušos būt tieši ES PATI, un zinu arī, ka par šo atļaušanos man būs jāsamaksā liktenim. Bet tā ir mana darīšana.

Sliktums ir tas, ka arhitektūra pie mums nepastāv kā māksla. Ja es, piemēram, pateiktu kaut ko tādu: “Sadauzi savu saprātu, aizmirsti zināšanas; loģisku prāta spriedumu ceļā šai pasaulē nekas nav sasniedzams,” mani dažs labs varētu uzskatīt par vājprātīgo. Teiktais ir brīvs tulkojums no senās Ķīnas mākslinieka un domātāja Mi Fu apcerējuma.

Bet varbūt tieši šis teiciens kaut vai daļēji skaidro manu arhitektūras izpratni. Mēs parasti visus procesus, arī arhitektūru un tās mācīšanu, izprotam lineāri. Arī tas, ko es tagad runāju, ir lineārs process – vārds aiz vārda. Bet es mēģinu jebkuru procesu skaidrot un apjaust kā lauku. Jā, es negribu tā glīti un mierīgi: ievads, iztirzājums, kulminācija, nobeigums, - modulējot balss tembru, attīstot sižetu. Es visu laiku esmu iekšā tajā, ko runāju, un varbūt haotiski cenšos izstāstīt tikai apjaušamu trīsdimensiju telpu – lauku. Bet es atradu attaisnojumu šim “haosam”. Vilnis Zariņš grāmatas “Dao deczin” ievadā raksta: “Tā laika filozofijas skolās skolotājs necentās loģiski izklāstīt visu savu gudrību, bet parasti lietoja paradoksus, lakoniskus mājienus un alegorijas, un skolniekam no šīm īsajām frāzēm bija jāizveido vienota pasaules izpratne daudzos aspektos. Lai to veiktu, ne tik daudz bija jāzina, cik jājūt, kas nepieciešams vai nepieņemams no attiecīgās mācības viedokļa, kas tajā iederas, kas – ne… Katrs rada savām zināšanām, savai garīgajai ievirzei un savam temperamentam atbilstošāko kopainu… ikviens vairāk vai mazāk uz šā teksta projicē pats savu personību.’’ Kad es to izlasīju, manī iestājās tāds kā miers.

Dažkārt kolēģi man pārmet, ka katra vārda galā saku: - Es, es, es! Bet nesaku to tāpēc, ka justos kā pasaules centrs, kam visi pārējie griežas apkārt, bet tikai tāpēc, ka esmu pārliecināta: tam, kā domāju es, nepavisam nav jāsaskan ar pārējo domām.

Kā šāda tava mācīšanās metode sadzīvo ar obligāti iemācāmās vielas apjomu? Pastāv taču programma, noteikumi un citas tādas lietas.

Nekāda vaina. Es jau lielās devās “nefilozofēju”, turklāt pedagogu vidū ir subordinācija, ko es ievēroju. Galu galā, titulu bagātākiem pasniedzējiem taču pieder pirmais vārds.

Un vēl. Obligātais viss ir šausmīgi svarīgs, arhitektūra bez konstrukcijām, bez būvmateriāliem, bez logiem, durvīm un visa pārējā pastāvēt nevar. Ir, protams, speciālie kursi, taču konkrētā objektā mums jāmāca itin viss, jākontrolē, lai students neparedz viesistabas vidū kanalizācijas cauruli un tamlīdzīgi. Bet viss obligātais ir sekundārs! Galvenais ir ideja, aizrautība. Man šķiet: ja būšu aizrāvusies, ja par kaut ko degšu, es vienmēr atradīšu, ar cik collu naglu viens vai otrs dēlis jāpienaglo. Turpretī, ja sāku otrādi, ja es zinu naglu, bet manī nav aizrautības, kopsakaru apjēgas, tad nav nekā.

Taču studenti, kas būtu tādi kolorītu ideju nesēji, allaž ir mazākumā.

Tāds jautājums. Kurš no diviem “pasaules arhitektūras” objektiem tev ir tuvāks – mežs vai tuksnesis?

Tuksnesis. Tāpēc ka tur ārēji nav gandrīz nekā. Visā, kur pateikts pēc iespējas mazāk, veidojas lielāka daudznozīmība. Ir bezgalīgi daudz iespējamību.

Arhitektūra kā mākslas veids Latvijā. Tomēr. Iespēju daudznozīmīgākais tuksnesis. Vai tu jūti reālu cerību, ka tas varētu sazaļot?

Reālu ne. Tajā, ko es izprotu kā mākslu arhitektūrā. Pavisam nopietni. Tev atbildot, es tuksnesi domāju kā pilnību, nevis kā tukšumu, neko. Un ir šausmīgi apjēgt, ka nekad dzīvē tu neko ar pilnu atdevi nespēsi izdarīt no tevis neatkarīgu iemeslu dēļ. Tāpēc daudz vieglāk ir dzīvot remdeniem studentiem, viņiem vēlāk nav tik smagi jākrīt.

Vispār esmu dieva dota optimiste, katru dienu sāku cerīgi, tā it kā viss būtu pilnīgā kārtībā. Bet katrai dienai ir arī vakars… Ko tur vispār varam runāt! Pie mums “arhitektūra” sākas, ja nav jādzīvo komunālā dzīvoklī, nav vairs jāplēšas ar kaimiņiem. Četrstūraina istaba ar somu tapetēm un dienvidslāvu sekciju pie sienas – tālāk jau mūsu ilgas nesniedzas. Kā varam runāt par TELPAS MĀKSLU, kas spētu nodrošināt šādu vai tādu dvēseles stāvokli, lai cilvēks justos laimīgs? Iespējams, ka parastiem pilsoņiem (varbūt par laimi) nav pat apjaušams, par ko es te runāju. Mēs arhitektūru labākajā (!) gadījumā izprotam miesas labklājības līmenī. Bet mani tas interesē, sākot ar dvēseles līmeni.

Kā tu domā, pie kā ir piestiprinātas zvaigznes?

Ne pie kā. Savas konstrukcijas es Visumā neizplatu. Man pietiek, ka zvaigznes pavisam metafiziski un vienkārši IR. Mans dēls vienudien nokrita no pieslienamajām kāpnēm un pamatīgi sasitās. Es viņam saku: “Tu nu gan kā miltu maiss nogāzies!’’ – “Nē, mammu, es kritu kā zvaigzne.”

Intervēja Pēteris Bankovskis