 Runas |
Raksti |
Intervijas |
Publikācijas |
Domubiedri |
Ingūna Rībena: nevar saprast, kāds ir mērķis šim procesam?
Laikraksts “DDD”, 2018. gada 9.–22. februāris un 23. februāris–8. marts
Saruna ar Saeimas deputāti Ingūnu Rībenu
Samierināšanas ar netaisnību – mūsu kopējais “meistardarbs”
DDD: Kad aicināju jūs uz sarunu, neslēpāt nogurumu un bezspēcības sajūtu kaut ko mainīt, labot apkārt notiekošajā...
Ingūna Rībena: Pirms pāris nedēļām, atnākot mājās no Saeimas, ieslēdzu TV3 kanālu un dzirdu, ka balsojumā par Ingūnas Sudrabas noņemšanu no tā saucamās oligarhu lietas izmeklēšanas komisijas priekšsēdētājas amata tiek teikts: “Slepus izvilka kartes Rībena, Kursīte...” Klaji meli! Saeimas mājas lapā redzams balsojums – es nevis “slepus izņēmu balsošanas kartiņu”, bet balsojumā vienkārši nepiedalījos. Uzrakstīju TV3 vēstuli (sākumā zvanīju, tur atbildēja kāda jauna meitene, kas nekā nezināja) par to, ka visai Latvijai sniegtā informācija nav patiesība, ka tas ir goda un cieņas aizskārums, kas ir aizgājis pa visu pasauli, un lūdzu to atsaukt. Tā šie liberālie mediji izbazūnē melus... nemaz nerunājot par mūsu kolēģiem (deputātiem), kas arī, nenoprecizējuši informāciju, pieliek ar to pilnus interneta portālus. Atbildi no TV3, protams, neesmu saņēmusi – nekāda reakcija uz manu vēstuli nav bijusi. Tāpēc, ja kādam šķiet, ka Saeimas deputāts ir kaut cik vērā ņemama persona mūsu valstī, tad ziniet, ka absolūti nekā tamlīdzīga nav – tieši pretēji, tas ir cilvēks, kuru var bezgalīgi pazemot.
DDD: Mums reizēm saka – vajag kaut ko darīt, cik var runāt! Bet vai nav tā, ka šajā brīdī runāšana par taisnīgumu, par patiesību jau ir varoņdarbs? Publiskajā informatīvajā telpā visu laiku pastāv tikai viens politkorektais viedoklis, un lielas daļas sabiedrības domas vispār neizskan. Un galu galā viens no deputātu galvenajiem instrumentiem ir viņa vārds. Vai tā nav?
I.R.: Kad runāts ir ļoti daudz un ilgi, sāc nogurt... Un mūsu sabiedrībā pastāv ārkārtīgi liela piesardzība vai bailes nosaukt lietas to īstajos vārdos. Piemēram, pēc mana nesenā raksta portāla “Delfi” Versijās “Par brīvību” man zvanīja vairāki cilvēki un teica, ka tas ir bijis ļoti drosmīgi.
Atceros tautas dziesmu, ko man kādreiz vecāki iemācīja:
Ej, māsiņ, taisnu ceļu,
Runā taisnu valodiņu,
Pati dzīvē palīdzēs
Taisnu mūžu nodzīvot.
Jā, man liekas, ka dzīve ir īsa un ir būtiski to piepildīt ar jēgu. Kāds kolēģis Ārlietu debatēs augstajām amatpersonām teica – varu pabrīnīties, ka var tik ilgi runāt un nepateikt pilnīgi neko. Un viss ir absolūti pilnīgi politkorekts. Viss glumi slīd.
Eju gar Saeimu, un no Daugavpils televīzijas man prasa, kāds ir mans viedoklis par kopdzīves likumu? Šī iniciatīva esot iesniegta Saeimā, bet nevarot atrast nevienu, kurš oponētu šai idejai. Visi, vismaz tie, kas tiek sastapti Saeimas priekšā, izvairās... Loskutovs esot teicis, lai aizejot pie Rībenas – varbūt viņa kaut ko pateiks pret.
Katram kompromisam, katrām bailēm ir sekas. Tāpēc jācenšas uzreiz rīkoties saskaņā ar sirdsapziņu – ne tikai tādēļ, lai glābtu dvēseli, bet arī savu ķermeni un savu valsti. Ja mēs ilgtermiņā dzīvojam tā absolūti mierīgi un iecietīgi, pieļaujam visu, kas te notiek, tad tas, kāda šobrīd ir mūsu valsts, ir mūsu kopējais “meistardarbs”.
DDD: Es pieņemu, ka ir kāds, kurš pasaka, ko un kā drīkst runāt. Jūsuprāt, no kā cilvēki baidās, kāpēc izvairās saukt lietas īstajos vārdos, kāpēc vairums ir kļuvuši tik politkorekti? Varbūt baidās no represijām – izstumšanas, norobežošanās?
I.R.: Tāda ir mūsu cilvēku mentalitāte. Pirms vairākiem gadiem biju uzaicināta piedalīties un teikt uzrunu Valsts izglītības satura centra organizētajā konferencē “Mūsdienīgu vērtību meklējumi”. Runas tekstu “Par mūsdienīgām vērtībām un meklējumiem” var atrast manā mājaslapā www.ingunaribena.lv vai “Delfu” arhīvā. Sēdēju blakus prominentiem filozofiem – mūsu sabiedrības autoritātēm. Bet, kad biju nolasījusi savu uzrunu, absolūti vientuļa dzēru kafiju – neviens no šiem autoritatīvajiem cilvēkiem (būšu taktiska un nesaukšu vārdā) man vairs neuzdrīkstējās pietuvoties…
DDD: Tā saucamā inteliģence…
I.R.: Akadēmiskā inteliģence. Patiesībā jau es kā arhitekte esmu diletante, lai runātu tādās filozofiskās kategorijās, kā tur sanākušās autoritātes.
DDD: Ko tad jūs tik sliktu pateicāt, ka smalkie inteliģenti no jums norobežojās?
I.R.: Tas lielais grēks, ko es toreiz sacīju: kāpēc mums jāmeklē jaunas vērtības, ja mums jau patiesībā ir mūsu fundamentālās vērtības – Mozus desmit baušļi, Kristus mīlestības Evaņģēlijs un Dainu ētika. Šīs ir trīs fundamentālas vērtības, uz kurām esmu balstījusi savu pasauli, audzinājusi bērnus un apkārtējos. Esmu gatava tam visam kaut ko likt klāt, nevis meklēt ko jaunu. Bet šis viedoklis acīmredzot nebija pieņemams.
Citi vienkārši intuitīvi sajūt mūsu laika vilkmi – kā vajag “pareizi” runāt. Domāju, ka nekas jau nav mainījies – tā bija padomju laikos, tā ir tagad (bija, kas padomju laikos tā nedarīja, bet ļoti daudzi darīja).
Mūsdienu brīvības ilūzija
Ingūna Rībena: Mēs tagad gribam, lai atver čekas maisus. Pilnīgi piekrītu – sen bija laiks to izdarīt! Bet kad gan sāksim prasīt atbildību par to, kas izdarīts šajos 27 gados, un par to, kas tiek darīts šobrīd? Es domāju, ka tur būtu ne mazāk cilvēku, kas saucami pie grēksūdzes par nodarīto savai valstij, savai tautai.
DDD: Mēs esam rakstījuši savā avīzē un arī citi ir rakstījuši, ka padomju laikos cilvēki apzinājās, ka viņi nav brīvi. Latviešu tautai tad bija mazāks apdraudējums, jo zināja – esam okupēti, to drīkstam un to ne. Bet tagad vairums dzīvo ilūzijās, ka esam brīvi. Šādas ilūzijas ved mūsu tautu pretim iznīcībai!
Ingūna Rībena: Nebijām un neesam brīvi, tikai toreiz mums bija skaidrs, kas ir labie, kas sliktie. Bet, kad kļuvām it kā brīvi, mēs ierakstījāmies kaut kādā nezināmā scenārijā. Pirms kāda laika tiku aicināta Rīgas domē uz “Ētikas tilts Latvijā” organizētu konferenci par vārda brīvību ekrāna medijos. Tad arī runāju par to, ka, sēžot piecsimt metrus no Brīvības pieminekļa, tikpat tālu no Brīvības ielas sākuma un pieminot brīvības cīņas, neapjēdzam, kā simts gadu laikā ir transformējies brīvības jēdziens. Droši vien strēlniekiem un leģionāriem bija cita skaidrība par to, ko nozīmē jēdziens “brīvība”. Tagad, manuprāt, brīvība jau savā ziņā ir kļuvusi par visatļautību, kas ved mūs postā un iznīcībā. Neba velti Kārlis Zāle Brīvības vārdu Brīvības piemineklī ir iekalis pēcāk un zemāk par Tēvzemes vārdu. Jo mūsu brīvība – tā ir mūsu atbildība Tēvzemes priekšā. Apmainiet Brīvības piemineklī iekaltos jēdzienus vietām – un tie zaudēs jēgu. Abi.
Brīvība darīt labu no brīvības darīt ļaunu atšķiras kā debess no elles. Ja nav vērtības, kurām šī brīvība kalpo, tad patiesībā tā pārvēršas par anarhiju. Roko Butiljone (Rocco Buttiglione), kuru savulaik neapstiprināja par Eiropas komisāru tāpēc, ka viņš atļāvās pateikt, ka atbalsta tradicionālo ģimeni, izteicās – cilvēks bez jebkādām vērtībām patiesībā ir tikai skaida viļņojošā pasaules okeānā, kas tiek svaidīta un aiznesta pasaules ūdeņos un vējos, jo vērtības ir enkuri, kas mūs notur.
DDD: Bet kam tas ir izdevīgi, ka cilvēks neatšķir labu no ļauna, pareizu no nepareizā, derīgu no nederīgā? Kam tas ir vajadzīgs? Kultūra taču ir gaismas kults. Kāpēc Kultūras ministrija Latvijas simtgadē atbalsta praidu un veicina visādus stulbus pasākumus, kas grauj sabiedrības gaumi? Varbūt to vajadzētu saukt par Antikultūras ministriju? Es nesaprotu šādu kultūras politiku.
I.R.: Es arī to nesaprotu.
Savulaik 2003. gadā, būdama Kultūras ministre, es mēģināju iebilst. Saņēmu mantojumā Venēcijas biennāles projektu, kurā jaunie mākslinieki bija iecerējuši no vēnas nolaist asinis, sajaukt kopā ar miltiem un farmācijas uzņēmumā “Grindeks” saražot granulas, kuras pēc tam performances veidā Venēcijā, San Marko laukumā izbarot baložiem. Biju kategoriski pret šādu “māksliniecisku” izpausmi. Šajā jautājumā mani uzskati saskan ar arhibīskapu Stankeviču – mākslai ir jārunā par patieso, labo un skaisto. Vismaz visās antīkajās kultūrās šāds bija mākslas uzdevums.
Mākslai ir cilvēks jāpaceļ, jāļauj viņam piedzīvot katarsi ar vēlmi kļūt patiesākam, labākam, skaistākam. Tas ir mērķis, uz ko mākslai būtu jāvirzās. Lai gan projektam dalībai Venēcijas biennālē bija piešķirts tiem laikiem ļoti liels finansiālais atbalsts, kā ministre es neļāvu tam notikt. Bija pilnīgi skaidrs, ka tūliņ sāksies kliedzieni – visādi idiotiski politiķi mums sāks diktēt, par ko māksla jātaisa utt. Toreiz atradu gluži laikmetīgus argumentus, kādēļ kaut ko pieļaut vai nepieļaut.
Noskaidroju, ka projektu konkursā ir piedalījušās tikai divas mākslinieku grupas. Un tad ir jautājums: vai nu viss nav noticis tik atklāti, kā mūsdienās sludina, vai arī Latvijā māksliniekiem nav intereses par piedalīšanos Venēcijas biennālē? Un kā viens, tā otrs ir ārkārtīgi nepieņemami. Lieki teikt, ka nākamajā dienā, kad to paziņoju, manā kabinetā jau sēdēja cienījamā “Dienas” redaktore Sarmīte Ēlerte. Vēl tagad manā mājaslapā vai arhīvos var apskatīties rakstu “Katrs lauku zēns Venēcijā”, kurā centos pateikt: kad katrs Latvijas iedzīvotājs būs informēts par iespēju saņemt ļoti lielu summu vienam konkrētam projektam un ar savu mākslu nokļūt Venēcijā, tad piedalīsimies. Un nemaz negribas runāt par visām batālijām un cīņām, kas pret mani tika uzsāktas... Toreiz vērtību iznīcināšanas process vēl bija tikai bērna autiņos. Visas lietas, par kurām tad runāja UNESCO, likās – ak, Dievs, kāpēc mēs te tērējam laiku, to visu klausoties, tas taču ir vairāk nekā pašsaprotami, tā tas ir.
Tagad tikai absolūti retais uzdrošinās pateikt, ka pasaule ir skaista un krāšņa savā daudzveidībā. Un nav vietā man pārmest kaut kādu fanātisku nacionālismu. Es vienkārši gribu dzīvot tajā bagātajā pasaulē, kādu mums ir devuši Dievs un Daba ar visām iespējamām tautībām un kultūrām, visiem ziediem, dzīvniekiem, melodijām, nevis pārtikt no vienas globalizētas filmas, melodijas, no vienas globalizētas puķes...
Cilvēci samaļ pelēkā putrā
DDD: Ja pajautātu māksliniekam, kāds tonis rastos, ja visas krāsas sajauktu vienā putrā?
Ingūna Rībena: Pelēks.
DDD: Šis ir tas, kas šodien notiek ar cilvēku apziņām. Nacionālās robežas, kultūras atšķirības, dzimuma atšķirības tiek nojauktas – un visi paliekam par kaut kādu pelēku masu.
I.R.: Nevar saprast, kāds ir mērķis šim procesam. Globalizēts, primitīvs darbaspēks? Manuprāt, grūti tam visam likt klāt kādu loģiku.
DDD: Diskutējot par sociālajām garantijām māksliniekiem un radošiem cilvēkiem, jūs, manuprāt, ļoti precīzi pateicāt, ka, ja nevar ar savu radošo jaunradi nopelnīt, tad jāiet strādāt veikalā par pārdevēju. Jums nesaudzīgi bruka virsū un sauca gandrīz par tumsoni. Šodien Kultūras ministrija dižojas, ka nodots Kultūrkapitāla fondam finansējums radošo personību sociālam atbalstam. Ko jūs par to domājat? Es nezinu, vai jebkurš, kas uztaisa kaut kādu kleksi un pasludina sevi par mākslinieku, būtu pelnījis uzturlīdzekļus no nodokļiem?
I.R.: Sāksim ar to, ka parlamentārā valstī tautas ievēlēts deputāts drīkst uzdot jautājumus. Tieši tā darīju arī es Izglītības un kultūras komisijas sēdē, kad Kultūras ministrija iepazīstināja ar šo iepriekš neizdiskutēto likumprojektu. Jautāju valsts kultūras politikas augstākajiem virzītājiem: kāpēc valstī ir tik degradēts morālais klimats? Vai mūsu mākslinieki, radošā inteliģence nav līdzatbildīgi par to? Kādas vērtības sabiedrībā mēģina iedzīvināt virkne teātra izrāžu, performanču (man nepatīk šie svešvārdi, kāpēc gan Dirty Deal teātris netiek saukts latviski – par Netīro Darījumu teātri)? Sākās histērija. Nākamajā dienā klāt bija TV raidījums “Kultūršoks”, lai piesistu mani krustā. Tik koordinēti darbojas šie tīkli.
Pat, ja daļa līdzekļu tiks iztērēti nelietderīgi, to nedaudzo dēļ, kas patiesi ar savu darbu un talantu ir pelnījuši valsts atbalstu grūtā brīdī, balsoju par.
Dzīres mēra laikā...
DDD: Šogad ir Latvijas simtgade. Kā vērtējat jubilejas organizatoru darbu?
Ingūna Rībena: Ir divas lietas. Pie simtgades organizēšanas ir ķērušies cilvēki, kas ir vairāk ierēdņi, funkcionāri nekā radošas personības. Turklāt šī struktūra ir liela un kļūst arvien lielāka. Ir simtgades birojs ar vadītāju, pati kultūras ministre ļoti aktīvi svin Latvijas jubileju, tagad ir arī valsts sekretāra vietniece simtgades jautājumos... Cilvēku, kas nodarbojas ar simtgadi, ir daudz. No mana kā radoša cilvēka viedokļa raugoties, izskatās, ka viņiem trūkst izjūtas par morālo klimatu valstī, par šim brīdim piemērotu stilistiku. Uz visa depresīvā noskaņojuma fona svinības, kad, urravām skanot, klāj baltus galdautus, savelk mastos karogus, šauj salūtus, izskatās amorāli.
Stils ir saturs un forma. Vispirms jau saturs – cilvēku prātos un domās. Ja šajā komandā būtu arī patiesi radoši cilvēki, viņi justu, ka jārunā ir citādi.
Nesen man kāda žurnāliste jautāja, par ko es priecātos simtgades laikā? Jau trīs gadus mūsu sabiedriskajā radio LR1, kas simtprocentīgi tiek finansēts no nodokļu maksātāju naudas, vēlos dzirdēt rīta programmā atskaņotu kādu skaistu latviešu kora dziesmu vai tautas dziesmu, tādā veidā iedvesmojot un harmonizējot visai dienai. Turklāt Latvija būtu vienīgā vieta pasaulē, kur kas tāds ir iespējams un notiek. Saucam sevi par tautu, kas dzied, dziesma ir mūsu identitāte, bet tie, manuprāt, ir tukši vārdi. Mums ir ārkārtīgi bagāta un izcila mūzikas kultūra: Dārziņš, Mediņš, Vītols, Jurjāns, Melngailis un vēl, un vēl. Kad tad, ja ne šajā gadā izlocīt šo pūru? Diemžēl mans priekšlikums nesasniedza dzirdīgas ausis ne Latvijas Radio, ne Kultūras ministrijā, ne simtgades birojā, ne Latvijas Institūtā. Šodien Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē izrādījās, ka Valsts izglītības satura centrs, runājot par jauno kompetenču izglītībā balstīto mācību saturu, pie sadaļas “Māksla” nevarēja atbildēt uz jautājumu: kas ir nacionālā identitāte?
DDD: Un kas tā ir?
I.R.: Pavisam vienkārši – kopīga izpratne par savu vēsturi, kultūru un valodu. Tās ir vērtības, kas mūs apvieno. Ne jau automašīnas, ar kurām braucam, vai futbola noteikumi, pēc kādiem spēlējam sporta spēles, cilvēkus apvieno tautās, nācijās. Šī trīsvienība ir tas unikālais, atšķirīgais, kas padara mūs piederīgus konkrētai valstij, vietai un tautai.
Kad vēl strādāju Arhitektūras fakultātē, lūdzu saviem studentiem uzrakstīt tās materiālās liecības, kuras, viņuprāt, ir mūsu nacionālo identitāti simbolizējoši objekti. Viņi, protams, rakstīja: Brīvības piemineklis, Brāļu kapi, Doma baznīca, Vecrīgas ansamblis, Jūgendstila Rīga, latviešu lauku viensētas utt. Man kā arhitektei grēks tā teikt, bet pat tad, ja kāda no šiem objektiem nebūtu, mēs kā tauta, kā kopība būtu un pastāvētu. Piedodiet, ka tā saku, bet skudriņas pār kauliem man ir skrējušas, kad padomju laikā Dailes teātrī visa zāle piecēlās un dziedāja “Pūt, vējiņi”. Toreiz neko vairāk pat iedomāties nevarējām. Tādā mirklī saproti, ka esi līdz kaula smadzenēm piederīgs savai tautai, šai vietai, ka ir paaudžu paaudzes pirms tevis, ka tu esi tikai viens no šīs ķēdes posmiem mūžības ceļā. Citām tautām ir savādāk. Piemēram, poļi pēc Otrā pasaules kara savu karaļa pili salika kopā pa akmentiņam. Viņiem acīmredzot ir ieprogrammēts – kamēr šī pils stāv, mēs, poļi, pastāvam. Savukārt mūsu priekšteči, gadsimtiem svešu varu pakļautībā dzīvojot, no paaudzes paaudzē varējuši nodot tikai garīgo mantojumu – tautas dziesmas un dziesmas. Nāca kari, nāca visādi laiki pāri un tās materiālās lietas tika noslaucītas, bet tas, ko nodevām no mutes mutē, tas ir iznests līdz šodienai.
Nacionālisms – tautas dabiska vēlme dzīvot
DDD: Jūs pieminējāt latviešu kora mūzikas klasiķus, kuri Latvijas simtgades svinībās ir nepelnīti aizmirsti. Atminos, ka mācītājs Kārlis Zuika neslēpa sarūgtinājumu, kad Dziesmusvētku noslēguma koncerta oficiālajā daļā nebija iekļauta Jāzepa Vītola “Gaismas pils”. Runājot par gaidāmajiem simtgades Dziesmusvētkiem, diriģents Andrejs Mūrnieks pastāstīja, kā viņam bijis jācīnās, lai koncertprogrammā iekļautu skaistākās latviešu klasiķu kora dziesmas. Vai tiešām simtgades programmu veidotāji ir tādi diletanti, vai arī apzināti izslēdz to, kas līdz šim latviešus vienoja?
Ingūna Rībena: Zuika – tā bija tā paaudze, kurai pateicoties mēs izturējām piecdesmit okupācijas gadus un iznesām tiem cauri savas tautas un savas valsts ideju. Tēvs stāstīja, ka 1942. gadā, beidzot skolu, noslēguma eksāmenā kavējās matemātikas uzdevumu izsniegšana. Un, laiku īsinot, viņi – zēnu klase – dziedāja “Svēts mantojums”. Vai kaut ko tādu varat iedomāties mūsdienās?
DDD: Runā, ka bērniem vajadzētu mācīt patriotismu, bet vārds “nacionālisms” netiek minēts – tas ir kaut kas briesmīgs. Pat patriotiskā audzināšana jau esot kaut kas briesmīgs.
I.R.: Negatīva attieksme pret nacionālismu ir sekas Otrajam pasaules karam un nacionālsociālismam. Bet kā var mazas tautas kultūrnacionālismu noreducēt līdz tamlīdzīgai pieredzei? Tas ir tiešām ciniski un nodevīgi pret tām mazajām tautām, kuras visiem spēkiem cenšas saglabāt savu gadsimtiem cauri iznesto savdabību, patību.
DDD: Nikolajs Rērihs teica: “Miers caur Kultūru.” Kultūra ir katras tautas nacionālā unikalitāte.
I.R.: Visvaldis Lācis man savulaik stāstīja, ka viņš bija pirmajā delegācijā, kas aizbrauca uz Sorosa fonda starptautisko konferenci Ungārijā. Tikko Austrumeiropā bija notikušas visas lielās vēsturiskās pārmaiņas. Delegāciju vadīja Viktors Kulbergs, bet Visvaldis Lācis tur pārstāvēja vēstures sadaļu. Konferences starpbrīdī pie Latvijas delegācijas pienācis pats Sorosa kungs un jautājis: “Kurš no jums ir Visvaldis Lācis?” Un Visvaldis, protams, nekautrējoties atzinies, ka tas ir viņš. Tad Soross vērsies pret viņu, teikdams: “Nekavējoties atstājiet šo konferenci, jo man vārds “nacionāls” ir sinonīms vārdam “komunisms”.” Tāds naids pret visu nacionālo. Varu to sasaistīt ar nacionālsociālistu partiju Vācijā, ar visiem sekojošiem notikumiem... Bet kāds tam sakars ar mazu tautu nacionālismu jeb dabisku vēlmi dzīvot un kopt savas tradīcijas, vienkārši smaržot kopējā buķetē ar citām pasaules tautām?
Slīkstam melos
DDD: Kaut ko līdzīgu mēs piedzīvojām ar Nilu Muižnieku, kad viņš bija īpašo lietu ministrs integrācijas jautājumos. Aizgājām uz preses konferenci, kur šis ministrs skaidri pateica: “Es preses konferenci nesākšu, kamēr šeit atrodas DDD žurnālisti.” Tajā laikā viņš vērsās pret mums, televīzijā paziņojot: “Mēs par viņiem runāsim, bet viņiem runāt neļausim.” Tas ir demokrātijas, cilvēktiesību korifejs.
Ingūna Rībena: Mūsdienu politkorektajā patriotismā tādiem vārdiem kā latvietis, latviskums, latvietība vairs nav vietas, tie tur neietilpst. Tajā pat laikā mēs it kā esam savas zemes patrioti, atvērti visiem, kuri šeit dzīvo: esam empātiski, pieklājīgi, laipni, bet katrā ziņā ne latviski.
DDD: Tātad vispār mēs dzīvojam melos.
I.R.: Jā, slīkstam melos. Meli pastāv it visās dzīves sfērās. Piemēram, nesen Sabiedrības veselības apakškomisijā tika runāts par jaunajiem preparātiem, kas, pateicoties palielinātam medicīnas finansējumam, ienāk onkoloģijā. Viena no klātesošajām ārstēm neslēpa sašutumu par meliem, kurus izplata žurnālisti un mediji: patiesībā ne tās zāles ir tik inovatīvas, ne arī tik pieejamas. Nepieciešamība pēc tām būs vismaz trīs reizes lielāka. Bet tas viss tiek noklusēts, ārsti paliek kā tādi ķīlnieki. Savu runu noslēdzot, viņa teica, ka tajā melu jūrā vairs nespēj dzīvot, ka gaida to mirkli, lai aizbrauktu projām no Latvijas pie sava dēla.
Esmu mierīgs un harmonisks cilvēks, bet uz Saeimu eju kā uz kaujas lauku. Dažkārt vakaros nogurums ir kā pēc noskrieta maratona. Turklāt tā cīņa, kas šobrīd notiek, jau ir tāda neredzamā cīņa. Mans 93 gadus vecais tēvs teica – iespējams, ka viņš dzīvojis labākā laikā, jo tad ienaidnieks vismaz bija redzams un pret to varēja iet ar ieročiem. Taču šobrīd tā glumā, lienošā, zemiskā ideoloģija, kas pat nav gatava nostāties kā vīrs pret vīru, identificējot sevi… Kaut cik pieņemamāk būtu, ja viņi spētu atklāti un godīgi, acīs skatoties, šo savu viedokli paust. Ir skaidri jūtams, ka tas ir pavisam citur mērķēts un citādi domāts, bet mēģina, kā šobrīd ar Stambulas konvenciju, iestāstīt, ka runa ir tikai par nepieciešamību pārtraukt vardarbību pret sievietēm. Tas nekas, ka patiesībā šis ir nelietīgs mēģinājums sajaukt izpratni par dzimtēm un dzimumiem, dabisko lietu kārtību. Līdzīgs ir stāsts par kompetencēs balstīto izglītību – putrainu projektu 14 miljonu vērtībā. Tas viss ietilpst cīniņā par bērnu un jauniešu prātiem...
DDD: Kāpēc, jūsuprāt, nevar tieši pateikt, ka Stambulas konvencija ir jāratificē, jo tajā ir runāts par sociālo dzimumu ieviešanu?
I.R.: Tas vismaz būtu daudz godīgāk pret sabiedrību. Protams, vardarbība pret sievietēm un vardarbība vispār nav pieļaujama, bet kāpēc jāievieš kaut kādi “sociālie dzimumi”, kas pārsteidzošā kārtā izrādās ir septiņdesmit, kurus nu bērni varēs izvēlēties. Izrādās, ka Kanādā ar bērniem tas jau tiek praktizēts. Ja runājam par vardarbību, tad ar tiesiskiem līdzekļiem mūsu valstī jebkāda vardarbība tiek apkarota arī bez Stambulas konvencijas. Bet mēs redzam, cik ārkārtīgi masīva un visaptveroša pašlaik ir šī t.s. vardarbības izgaismošanas kampaņa. Patiesībā mērķis ir sajaukt cilvēkiem prātus, iegūt kontroli pār jauniešu un bērnu domāšanu.
Indivīdu egoisms ved uz iznīcību
DDD: Nesen publicējām Austrālijas žurnālista pētījumu, kurā viņš atklāja, ko geji un lesbietes patiesībā vēlas – viņu mērķis ir iekļūt skolās un iegūt kontroli pār bērnu prātiem. Jo, ja tev pieder bērna apziņa, tev pieder nākotne. Reiz piedāvājām Streipam un citiem praidistiem, pārcelties uz vientuļu salu. Bet viņi bija ļoti pret to, jo nevar paši sevi atražot – viņiem vajag jaunās “asinis”, ko var dabūt tikai un vienīgi caur propagandu. Arī karojošais feminisms liek domāt, ka tiek darīts viss, lai samazinātu dzimstību un pilnībā degradētu lielu daļu sabiedrības.
Ingūna Rībena: Pirms desmit gadiem kādā Lauksaimniecības ministrijas konferencē rādīja diagrammas, kur iedzīvotāju skaits līdz 2050. gadam gāja uz augšu, apmēram 45 grādu leņķī, bet nepieciešamība pēc pārtikas – vismaz 75 grādu leņķī. Eksistējot tādai nabadzības un bagātības polarizācijai, kāda uz pasaules pastāv, – nodrošināt visus planētas iedzīvotājus ar pārtiku gluži vienkārši nav iespējams. Ja cilvēki ar izpratni kā kristietībā pret līdzcilvēkiem izturētos kā pret brāļiem un māsām, visiem visa uz pasaules pietiktu. Tikai daudziem tad nāktos savus tēriņus ievērojami sašaurināt. Kādā no sižetiem par Pasaules ekonomikas forumu Davosā pilnīgi oficiāli parādījās skaitļi, ka šobrīd 82% pasaules bagātību pieder vienam procentam iedzīvotāju. Iespējams, tiek domāts, kā iedzīvotāju skaitu samazināt... Tas ir vienīgais kaut cik loģiskais, ja tā to var teikt, arguments, kādēļ notiek tas, kas notiek. Tādi vienkāršāki, primitīvāki cilvēki vai bērni bez vecākiem u.tml. – tie būs tā nesaprātīgā masa, kas aizies bojā. Bet tie, kuri sajēgs, kas notiek, varbūt izdzīvos... Tomēr es domāju, ka tik lielam ļaunumam vajadzētu beigties ar ļoti lielu katastrofu visiem.
DDD: Šobrīd dzīvojam laikmetā, kādu cilvēce nekad vēl nav piedzīvojusi. Ir bijušas degradētas civilizācijas, kas aizgājušas bojā. Tāds morālais pagrimums, degradācija, kādu šobrīd piedzīvojam, var beigties tikai un vienīgi ar kataklizmu, kas cilvēkus atgrieztu pie Patiesības. Pagaidām diemžēl vēl grūti saskatīt gaismu tuneļa galā – acīm redzamība kļūst tikai aizvien briesmīgāka.
I.R.: Tā ir. Vairums jau neklausās, nedomā analizēt dziļāk. It kā sīkums, bet jau pieminētais gadījums ar Sudrabas atstādināšanu no amata Saeimas izmeklēšanas komisijā bija pazemojošs šovs. Es visā tajā “oligarhu medību” procesā nepiedalījos kopš paša sākuma – un nevis izvilku karti, nevis atturējos, bet vienkārši nepiedalījos, jo uzskatu, ka tā ir liberālo partiju priekšvēlēšanu kampaņa pirms rudenī gaidāmajām Saeimas vēlēšanām. Šīs Rīdzenes sarunas, protams, ir briesmīgas, nožēlojamas, traģiskas. Neaptverami, ka tādā veidā var apspriesties un lemt par lielām lietām. Bet tas, ka šādas komisijas dibināšana Saeimā nedos absolūti neko (vismaz ar manu 15 gadu pieredzi parlamentā), bija skaidrāks par skaidru. To saprata arī cilvēki ar mazāku pieredzi parlamentā nekā man, bet neviens no politiķiem publiskajā telpā neuzdrošinājās pateikt – Rīdzenes sarunu izmeklēšanas komisija ir bezjēdzīga. Līdz ar to vairums pakļāvās, un šāda komisija tika nodibināta. Bet es nepiedalījos. Un nepiedalījos arī pirmajā balsojumā par Sudrabas atstādināšanu, jo mana loģika nav spējīga iztulkot, kādēļ tad, kad darbs ir jau padarīts (slikti vai labi, bet laiks ir beidzies, nauda ir beigusies, ziņojums ir sagatavots un nobalsots) – kāda jēga šādā mirklī vadītāju atstādināt no amata? Visā publiskajā mediju telpā un internetā nedēļu tika daudzināts – Sudrabu nost, Sudrabu nost! – neiedziļinoties lietas būtībā, neskatoties uz to, ka oligarhiem no tā ne silts, ne auksts.
Notrulinošais fanātisms
Ingūna Rībena: Šobrīd ārkārtīgi liels drauds ir absolūti paviršā informatīvā vide, sevišķi internetā. Gēte reiz teicis, ka ar cilvēku vajag runāt vienu līmeni augstāk, nekā viņš spēj saprast, jo tas nodrošina, ka cilvēks attīstās uz augšu. Ja vecos laikos mums mājās bija divas trīs vai desmit grāmatas, tad tās tika lasītas un pārlasītas, izprastas. Toties tagad interneta telpa velk uz leju, pielīdzinoties primitīvākajam, zemākajam līmenim. Un cilvēku domāšanas un uztveres spējas degradējas.
Kad reiz bērnībā jautāju savam tēvam, no kā viņš visvairāk baidās, biju gaidījusi, ka tēvs atbildēs, ka tas ir lauva, vilks vai čūska. Bet viņš man toreiz teica: “Baidos no cilvēku fanātisma.” Tobrīd es to nesapratu, bet visu mūžu atceros. Pašreiz cilvēki, pavirši kaut ko pa ausu galam padzirdējuši, aiziet masu psihozē un kļūst fanātiski. Iemetiet šādā degradētā informatīvajā laukā saukli “sitam to!” vai “darām kaut ko tādu un tādu”. Iedomājieties, kāda tam varētu būt vilkme. Daudzi vairs neklausās, nekur neiedziļinās, negrib izprast.
DDD: Fanātiķiem vieglāk iebarot melus. Jūs jau pareizi iepriekš atzināt, ka meli ir visās dzīves jomās. Vislielākie meli, manuprāt, ir tie, ka joprojām dzīvojam kopā ar ārējiem ienaidniekiem, saucot viņus par nepilsoņiem, naturalizētajiem pilsoņiem, par savējiem. Vai tie nav meli?
I.R.: Tam jau ir tāds noilgums, ka to vairs, domāju, atpakaļ pagriezt nevaram. Drīzāk liekas, ka, tik ilgu laiku nodzīvojot mūsu valstī, mūsu vidē un savā ziņā mūsu vērtībās, tie cilvēki tomēr ir kļuvuši mums tuvāki sadzīviskajā kultūrā nekā migranti, kas bariem nāk iekšā Eiropā. Identiska situācija ir ar čekas maisiem – tos vajadzēja atvērt jau sen. Toreiz, pēc neatkarības atjaunošanas, nebija vajadzīgais spēku samērs. Tā trūkst arī tagad. Ļoti daudzi, kas bija saistīti ar padomju laika ideoloģiju un vērtībām, palika vadošajos amatos. Igauņi daudzās jomās cilvēkus nomainīja, bet mēs savā iejūtībā un tolerancē ļāvām visiem tiem, kas vakar mācīja zinātnisko komunismu, palikt un šodien mācīt neatkarīgās Latvijas vēsturi.
DDD: Tomēr nepilsoņi ir izaudzinājuši jaunas paaudzes, kas ik gadu 9. maijā bariem pulcējas pie tā saucamā Uzvaras pieminekļa un svin... latviešu okupāciju. Kā lai paskaidro latviešu bērniem, ka okupācija bija liels noziegums, ja okupantus, kolonistus un viņu pēctečus tagad visi uzskata par mūsējiem? Kādu morāli jūs gaidāt no bērniem, ja tik smaga nozieguma kā okupācija sekas joprojām nav novērstas? Gandrīz katrā intervijā atsaucos uz rabīnu Barkānu, kurš teica, ka mums, latviešiem, vajadzētu no viņiem pamācīties.
I.R.: Skaidrs, ka vajadzēja un ļoti daudzos jautājumos vajag vēl tagad: turēties pie savas reliģijas, pie savām vērtībām, kas visam ir pamatu pamats.
DDD: Vaira Vīķe-Freiberga saka – sāksim no jaunas lapas. Okupācija bija, bet kas tagad mainījies – principā tā turpinās joprojām, jo ārējais ienaidnieks joprojām ir šeit. Un ārējais ienaidnieks nav nekādi mūsējie – tie arī ir meli. Īstenībā, vai mēs, latvieši, paši sev nemelojam, sakot, ka viņi jau gandrīz ir mūsējie, ka iemācīsies valodu, ka ir ieauguši mūsu kultūras telpā, un ar katru paaudzi viņi būšot aizvien latviskāki? Tā taču stāstīja pašā sākumā. Tikai neko tādu neredz. Tie ir meli!
I.R.: Par to nevajadzētu būt nekādām ilūzijām. Es vienīgi domāju, ka no viņiem šobrīd ir mazāks apdraudējums nekā no visa pārējā, kas mums te gāžas pāri.
DDD: Bet kur pašcieņa? Vai tas ir normāli, ka latvietim jāaizrāda savam tautietim, lai Latvijā ar “šejienes” krieviem runā latviski?!
I.R.: Sliktākais visā tajā ir tas, ka, ja būtiskas, nozīmīgas lietas un notikumi katra personīgajā dzīvē vai valsts vēsturē nav patiesības gaismā izrunāti un izvērtēti, tie mēdz atkārtoties.
Kādreiz Lestenes kapos, uzrunājot klātesošos, esmu teikusi – ja gribam svētību savas tautas un valsts gājienam nākotnē, mums jāsaņem svētība no iepriekšējām paaudzēm. Ja neesam viņu domas un darbus patiesības gaismā izvētījuši, tad viņu svētības un līdz ar to arī Dieva svētības mūsu gājumam nebūs. Bet domāt šādās kategorijās nav aktuāli.
DDD: Man liekas, ka tam ir loģisks izskaidrojums, jo visi izvairās risināt okupācijas sekas. Valsts vadītāji, deputāti, žurnālisti un tā saucamā inteliģence izvairās runāt par šo tematu – viņi izvēlas dzīvot melos. Šie meli ātrāk vai vēlāk liks mums, latviešiem, atkal smagi ciest.
I.R.: Es jau teicu, ka lietas mēdz atkārtoties, kamēr netiek izdarīti vajadzīgie secinājumi. Un mēs jau uz šī sliekšņa stāvam.
DDD: Mēs neesam taisnīgi. Mēs neesam taisnīgi paši pret sevi, mēs neesam taisnīgi pret tiem, kuri cīnījās, kuri atdeva savas dzīvības par mūsu Tēvzemi, lai mēs dzīvotu brīvībā. Ja godīgi, mums īstenībā šobrīd nav ne Tēvzemes, ne brīvības.
I.R.: Jā. Domāju, ka Latvija kā latviešu valsts patiesībā pastāvēja tikai no 1918. līdz 1940. gadam.
DDD: Mēs neesam izdarījuši neko, lai Latvija būtu latviešu valsts arī šodien. Tāpēc mums nāk virsū gan morālais pagrimums, gan arī fiziskā iznīcība.
I.R.: Partijas nomenklatūra, blatu sistēma, zagšana, korupcija – tās visas Latvijā dzīvojošajiem manas paaudzes cilvēkiem jau ir zināmas lietas. Padomju laikā līdzīgi notika, varbūt naivāk un tiešāk. Nacionālo vērtību, kuras iznesām cauri visiem okupācijas gadiem, metodiska noārdīšana gan ir kas jauns. Šodien ienākošais jaunais ļaunums ir zemiski liekulīgs un viltīgs, nepazīts un nezināms.
DDD: Manuprāt, nedrīkstam samierināties ne ar zināmo, ne jauno ļaunumu – jāpretojas ir abiem. Jūsuprāt, kur smelt spēku, ko darīt, kā latvietim dzīvot?
I.R.: Es jau nesen to pateicu sava “Delfu” raksta “Par brīvību” nobeigumā. Ja gribam pastāvēt kā nācija un kā valsts, mums ir nepieciešama vispārēja, grandioza grēksūdze un vēlme atgriezties pie PATIESĪBAS. To var darīt publiski, to var darīt intīmi. Iespējams, ir cilvēki, kuriem vajadzētu kaut kā publiski to izdarīt, jo viņi ir ļoti daudz un smagi nodarījuši pāri savai tautai – tai skaitā Rīdzenes sarunu dalībnieki. Nebūtu slikti, ja viņiem gribētos salīdzināties ar patiesību. Ja mēs ko tādu spētu, katrs no mums, kas droši vien arī neesam bez vainas (vienalga – pilī, būdiņā, Rīgā, Londonā vai Čikāgā), un ja Dievs būtu mums žēlīgs, mēs, iespējams, varētu atdzimt kā sabiedrība, kā tauta, kā valsts no jauna. Bet cik reāli tas ir?
INTERVĒJA LIENE APINE
