Par vēsturi, valsti un mums

Laikraksts "DDD", 2008. gada 23. maijā – 5. jūnijā

Turpinājums no "DDD" 2008. gada 9. - 22. maija intervijas

Paaudžu stafete

Ingūna Rībena: Daudz ir atkarīgs no mums pašiem. Tieši ģimenē tiek ielikts ētisko vērtību pamats – savas zemes un tautas mīlestība, ģimenes vērtība, pašaizliedzība un spēja ziedoties, ideāli... Svarīgs ir tas, ko mēs nododam paaudžu stafetē. Piemēram, manām meitām vēsture un viss latviskais interesē, lielā mērā pateicoties manam tēvam un tam, kā es uztveru , izjūtu šo laiku. Viss sākas ar cilvēkiem, kurus mīlam, un ar to, cik daudz par visu tiek stāstīts. Paaudžu stafete, savas valsts ideja un tas, kāda tā ir vērtība, cik daudzi ir stāvējuši un krituši, savas dzīvības atdevuši – lai būtu ne tikai sausi vārdi un anonīmas rindiņas vēstures grāmatās, lai tas būtu tā – no sirds uz sirdi.

DDD: Piemēram, jums, jūsu meitām un man ir paveicies, mums ģimenēs ir bijuši cilvēki, kuri par šīm lietām runājuši, taču realitāte ir tāda, ka mūsdienu sabiedrībā lielum lielais vairums ir tādu, kuriem šie jautājumi šķiet sveši, kuriem "forša" izklaide liekas svarīgāka par, piemēram, to, ka tiek atdota daļa mūsu zemes – Abrene.

I.R.: Tā tas ir. Lielākajai sabiedrības daļai tiešām ir pilnīgi citas prioritātes un trūkst šīs paaudžu vērtību pārmantojamības.

Tauta saliekusies četros līkumos

DDD: Valsts valodas aģentūrai ir pētījums, ka vairāk nekā 50% latviešu sarunā ar krievu pāriet uz krievu valodu, ka latviešos ir augsta nācijas pašcieņas un pašapziņas mazināšanās pazīme, ka esam nepamatoti pārspīlētas tolerances pilni utt. No šī Valsts valodas aģentūras pētījuma jāsecina, ka stāvoklis ir katastrofāls.

Ingūna Rībena: Esmu par to daudz domājusi. Ir runa par latviešu mentalitāti, kas gadsimtu apspiestībā ir stipri "selekcionēta". Otrā pasaules kara laikā ceturtā daļa tautas ir nošauti, aizbraukuši, izvesti, emigrējuši. Tas ir kritiski liels zaudējums! Tieši aktīvākie, drosmīgākie, domājošākie, uzdrīkstēt spējīgākie bija tie, kuriem "nocirta galvas". Iespējams, tie, kuri bija saliekušies četros līkumos, palika dzīvi. Tāda lielā mērā ir mūsu tauta – saliekusies četros līkumos. Dziesmu svētkos dziedam par Gaismas pili, bet ikdienā piesaucam vienīgi naudu.

DDD: Esmu beigusi Kultūras akadēmiju, esmu mācījusies un interesējusies par tautas attīstību – to, kā tauta veidojas, attīstās un arī par to, kā iet bojā. Zinot šīs lietas, mani ļoti satrauc tas, ka latviešu tauta šobrīd atrodas lejupslīdes stadijā, jo mums nav pašiem savas stingrās, viendabīgās etniskās vides. Līdzās mums ir naidīgi cilvēki, kas veido paši savu kopienu, okupanti un viņu pēcteči, kas šeit ienākuši ar ieročiem aiz tankiem – viņi ir okupācijas sekas, kas nekādi netiek koriģētas, novērstas, kā tas citviet pasaulē tiek darīts. Krievijas prezidents kopš 2000. gada ir izteicis aicinājumus tautiešiem atgriezties, tagad par izstrādāta programma ar konkrēti konstruētu pārcelšanās procesu. Bet mūsu valdība nereaģē!

I.R.: Ziniet, mūsu tautas dvēselei mūsu pašu pazemīgais gars un šī klanīties orientētā mentalitāte ir nodarījusi daudz lielāku ļaunumu nekā varbūt pat šie ienācēji Latvijā. Mums ir partijas, politiķi, valsts pārvalde, kas par valsti un tautu patiesībā nedomā. Ir kaut kādi ekonomiski grupējumi, kuri stāda savus sīkus ekonomiskus mērķīšus. Nav spēku, kurus interesētu atsaukties Putina aicinājumam.
Robežlīgums ar Krieviju bija pēdējā šķirtne, kad patiesībā sākās lejupslīde un atkritiens mācīties latviešu valodu un kaut kādā veidā nelatviešiem iekļauties Latvijā kā nacionālā valstī. Gan vietējie krievvalodīgie cilvēki ir sapratuši šo pagriezienu, gan arī ārvalstu žurnālisti, gan valstsvīri tā to vērtē. Skumji, bet tā tas ir. Mēs vēl ne tuvu neaptveram, kas ir izdarīts, ko esam zaudējuši un kādas sekas tas vēl nesīs. Mēs nedrīkstējām atdot Abreni, jo runa jau nav par Abreni kā vietu! Un es neatkarīgi no Satversmes tiesas lēmuma aizvien turpinu domāt, ka mēs nerīkojāmies saskaņā ar Satversmi, un nevienam nebija tiesību izlemt Latvijas tautas vietā to, vai daļa no mūsu teritorijas ir vai nav atdodama. Šaubu nav – tā bija nepiedodama kļūda.
Un nesen – 5. martā, arī Satversmes tiesas tiesnese Kristīne Krūma ir publiskojusi domas par spriedumu. Tiesnese norāda, ka Satversmes tiesas veiktā Neatkarības deklarācijas 9. punkta interpretācija ir pretrunā ar valsts nepārtrauktības principu.
Nebija nekādas vajadzības steigties ar šo soli un pašiem to strikti parakstīt, un sakārtot uz mūžīgi mūžīgiem laikiem.

Paliek vēl cerība

DDD: Kādu jūs redzat šā brīža Latvijas politisko vidi? Kāda ir šīsdienas Latvija?

Ingūna Rībena: Ja nenotiek brīnums, tad es neredzu pamata optimismam. Un pat ne tikai Latvijas mērogā. Lielā globalizācijas procesa rezultātā radies bezgalīgais naudas un mantas kults, kur visus citus dievus ir nomainījis viens dievs – NAUDA. Beidzot cilvēce ir atradusi mērķi – pelnīt naudu, lai varētu līdzināties reklāmai. Skaudri! Un tie, kas sēž Saeimā, pilnīgi noteikti ir spogulis cilvēkiem, kas apdzīvo Latviju.

DDD: Vai ir cerība?

Ingūna Rībena: Manam tēvam karš beidzās 1945. gada maijā Berlīnes asinspirtī. 21 gadu jaunam leģionāram nebija nevienas cerības un itin nekādu racionālu argumentu tam, lai paliktu dzīvs. Bet viņš palika dzīvs, un piedzimu es un mana māsa. Un mums ir bērni. Tas man dod cerību, ka arī racionāli bezcerīgās situācijās pastāv iespēja. Viss vēl nav zaudēts. Viss ir mūsu un Dieva rokās.

Intervēja ILZE LIEPA

DDD
www.dddlnf.com