Zibens slīpā lietū

Žurnāls “Mājas Viesis”, 2015. gada 20. novembrī

Inguna Rībena – ar nelokāmu pārliecību par vērtībām: gaisu, ūdeni un dienišķo maizi  nevis tikai 45 grādu leņķī saliekušamies atgriezties no Briseles ar kārtējām direktīvām.

Kad Saeimas deputāte Inguna Rībena debatēs lūdza papildu laiku, no zāles atskanēja – iebildumu nav, tik reti viņa runā! Tā ir taisnība, atzīst deputāte, – ja viņas viedoklis atšķiras no vairākuma nostājas un viedokļu sadursmē nākas zaudēt frakcijā vai komisijas sēdē, viņa nemaz netērējot laiku un enerģiju debatēm plenārsēdēs, tā vietā uzrakstot rakstu visai sabiedrībai. Rībenas publikācijas, kā tagad modē teikt, spridzina. Ar ko? Tas ironiskākais – ar nelokāmu pārliecību par vērtībām, kuras vēl nesen šķita tik pašsaprotamas kā gaiss, ko elpojam, ūdens, ar ko remdējam slāpes, un mūsu dienišķā maize.

Inguna zina – rakstiskajām uzrunām būs reakcija, arī skarbi nesaudzīga, personīgi uzbrūkoša, bet to, ka viedokļa dēļ, iespējams, tiks ignorēta pēc viņas projekta veidotā Ojāra Vācieša un Lumilas Azarovas piemiņas ansambļa atklāšana šoruden Carnikavas kapos, nevarēja iedomāties. Tomēr tā notika – allaž daudzinātā dzejnieka atdusas vietu 24. oktobrī nepagodināja ne prominences, ne intelektuāļu zieds kaut vai Rakstnieku savienības pārstāvju veidolā.

Gājputnu ceļš iet pāri

– Tavs projekts tika īstenots tikai pēc 30 gadiem, taču tā ideja, kas bija tik ļoti svarīga visus padomju okupācijas gadus, kā redzams, ir piemērota arī mūsdienām – par patiesu vārdu pret liekulību un meliem.

– Konkurss par Ojāra Vācieša piemiņas vietu tika izsludināts jau 1984. gadā. Kad toreiz atbraucu uz Carnikavas kapiem, man šī ideja jau bija diezgan skaidra: PLAISA tumši pelēkajā granītā ir divu globālu dzejnieka daiļrades tēmu – TURPINĀŠANĀS un UZDRĪKSTĒŠANĀS – vizuāla simboliska interpretācija. ZĀLE kā uzdrīkstēšanās izlauzties, kā turpināšanās simbols – laicīga, iznīcīga, maiga, dzīva, mūžīga. TUMŠI PELĒKS GRANĪTS kā stinguma, sasaluma (pretstatā turpinājumam) un varas, varenības, nesalaužamības, nemainīguma (pretstatā spējai uzdrīkstēties) simbols. Cilvēka veidotajā vidē dabiski iekļaujas SAULES gājums. Tā nekad neatspīdēs no kapavietas simboliskās aizsaules daļas – ziemeļu puses, bet dienas gaitā apspīdēs apmeklētājiem pieejamo daļu no austrumiem līdz pat rietumiem.

Tāpat kā zāle – maiga, iznīcīga un laicīga – salauž granīta sastingušo mūžības varenību, arī dzīvs, patiess vārds vienmēr salauzīs melīgu, liekulīgu laiku. Ansambļa kulminācijā plaisa uzsit Vācieša profilu un aiziet debesīs.

– Vācietis ir tavs dzejnieks?

– Kad vēl nepratu lasīt, tēvs arvien lasīja priekšā latviešu dzejnieku dzeju un starp viņiem bija arī Ojārs Vācietis. Vai tā nebija brīnišķīga paaudze, izgājusi karu un izsūtījumus un lasa bērniem Vācieti? Viņa skaudrā, vīrietiskā atskaites sistēma jaunībā kļuva par manējo, domāju, ka tāda, kāda esmu, savā ziņā izveidojos, arī pateicoties Vācieša dzejai. Manā dzīvē Vācietis nekad nebija beidzies, pat pirms pāris gadiem, kad piemineklim tika likts pamatakmens, teicu, ka par viņu nevajag runāt, viņu vajag lasīt. Tieši tik aktuāls, cik Vācietis bija toreiz, tik aktuāls viņš ir arī tagad – tā tas ir ar ģeniālām lietām.

– Kāpēc tika izvēlēti Carnikavas kapi?

– Vācietis ir dzimis Gaujienā, Gaujas augštecē, un viņš gribēja tikt apglabāts vietā, kur Gauja ietek jūrā. Viņam ar Azarovu Carnikavā bija vasarnīca, laikam kādā pastaigas reizē šo kapsētu bija nolūkojis. Kā Vācietis raksta – tā es iedomājos: guļu labajos Carnikavas kapos, sausās smiltiņās, un gadsimtu gājputnu ceļš iet taisni man pāri. Svēta patiesība! Kad strādājām kapu kalnā, kas patiesībā ir 25 metru augsta kāpa, spārniem švīkstot, pāri lidoja viens kāsis pēc otra – to es pati esmu piedzīvojusi.

Taču Ludmilai nācās pamatīgi pacīnīties, lai Vācieti varētu apglabāt šeit, nevis nomenklatūras kapos Rīgā, kur piedien gulēt Tautas dzejniekam. Toreizējai varas virsotnei tas nebija saprotams, tā bija vēl viena Vācieša uzdrīkstēšanās.

– Kas kavēja piemiņas vietu izveidot visus šos garos gadus?

– Līdzekļi bija piešķirti, tuvojās atmodas laiks, bet melno granītu vajadzēja vest no Karēlijas, taču Karēlija vairs neko negribēja dot par krievu rubļiem un bija gatava tikai uz bartera darījumu. Jānim Peteram kā Rakstnieku savienības priekšsēdētājam Ministru Padomē nācās izcīnīt mikroautobusu “Latvija” apmaiņai pret granītu. Atveda pirmo kravas daļu, un tad Jeļcins uzlika veto cēlmateriālu izvešanai no Krievijas. Otrā kravas daļa tā arī nekad neatnāca, taču pirmā – pazuda bez pēdām.

Gāja gadi, jau dzīvojām paši savā valstī, taču vēl aizvien uzskatīju, ka tā ir mana misija un pienākums pret dzejnieku – realizēt piemiņas ansambli. Tomēr laiks bija cits un arī intereses citas. Nesaņēmu atbalstu arī no Kultūras fonda, kuru tolaik vadīja Ramona Umblija, savukārt Zigmunds Skujiņš domāja, ka Vācieša kapavietā neko nevajag pārveidot, lai ir daba, vāveres, čiekuri… Man gan šķita, ja reiz dzejnieks kapos guļ kā cilvēks starp cilvēkiem un visapkārt atrodas sakārtotas kapavietas, dabas pirmatnība šeit neiederas. Ar laiku pieņēmu to, ka uz pasaules ir lietas, kurām nav lemts notikt. 2006. gadā visus materiālus, kas saistījās ar piemiņas vietas izveidi, nodevu Ojāra Vācieša muzejam.

– Kad notika brīnums?

– 2012. gadā, kad Ludmila Azarova aizgāja mūžībā, viss sāka notikt… Dzejnieces bēru dienā man pienāca klāt Carnikavas domes priekšsēdētāja Daiga Jurēvica un teica, ka ir laiks beidzot sakārtot Vācieša un tagad arī Azarovas kapavietu. Klausījos diezgan neticīgi, jo dziļi sirdī šai domai biju pielikusi punktu. Vēlāk mājās aprunājos ar vīru un bērniem, un galu galā mani pārliecināja, ka ideja par patiesu vārdu ir mūžīga.

– Un tu pati par to varēji arī pārliecināties.

– Vēl pirms diviem gadiem, strādājot pie piemiņas ansambļa, pat prātā nevarētu ienākt, ka tā atklāšanas dienā viena mana raksta dēļ, par kuru, iespējams, rakstnieki apvainojušies… Dzīvojam absurda laikā, kad vārds “tikumība” ir kļuvis par lamuvārdu, bet rupjākos krievu lamuvārdus aizstāv mūsu rakstnieki, dzejnieki, filozofi.

Piemiņas ansambļa atklāšanas dienā kādā brīdī Carnikavas kapos no rakstniekiem pamanīju tikai Ievu Zoli un Edvīnu Raupu.

Putniņu vajag noķert

– Kad pie manis pienāca deputāte Stepaņenko un jautāja, vai Izglītības komisijā atbalstīšu viņas ierosinājumu iekļaut jēdzienu “tikumība” Izglītības likumā, piekritu, ar to saprotot visplašāko morāles amplitūdu. Arī lielveikala “Maxima” traģēdija izgaismoja dziļu un visaptverošu morālo jeb tikumības krīzi. Un vismazāk es par to domāju tā, kā to saprot mani oponenti: kājstarpes līmenī. Arī par Satversmes ievadu – preambulu – kāda cīņa izvērsās! Brīžiem pārņem izjūta, ka visu, kas ir vērtība, labs, svēts un krietns, vajag kaut kādā veidā sacūkot un apgānīt.

– Un tu turpini rakstīt.

– Dievs ir mans liecinieks, ka nerakstu sev. Rakstu, lai cilvēkiem ir pie kā pieturēties. Ja pēc šādām publikācijām man nāk klāt, uzsit pa plecu un čukstus saka – labi uzrakstīji, tad es nesaprotu, vai atkal ir pienācis laiks, kad cilvēki baidās runāt skaļi.

Es zinu veco patiesību, ka labāk darīt kaut ko dzīvi apliecinošu, saprotu arī to, ka cilvēkiem vajag kādu vertikāli. Atšķirībā no tā laika, kad mums bija Vācietis, Ziedonis, Belševica, Peters – daudzus vēl varētu nosaukt, vai tagad mums ir tādas vertikāles? Nu, varbūt dažas.

– Vari kādu nosaukt?

– Cilvēks ar savu stāju un vērtību sistēmu ir Alvis Hermanis – brīžiem es viņam piekrītu, brīžiem – ne, bet viņš ir.

– Tikumības jautājumā jau balsoja arī tādi zaķi, spolīši, kuriem pašiem nepavisam nav tikumīgi atrasties Saeimā, par pretlatvisko “Saskaņu” vispār nerunājot.

– Tas ir kā tajā dziesmiņā – rallā rī, rallā rā, vai viņš tālāk nedrīkst? Drīkst! Kad kāds atkal ir pacēlis to netikumības latiņu uz augšu, tad mēs lēnām pie tā pierodam. Vienreiz, otrreiz, trešoreiz… Vēlējam parlamentu pēc parlamenta, kurā ir arī cilvēki ar ļoti apšaubāmu reputāciju. Tas parāda valdošo vērtību sistēmu.

– Līdzīgi kā ar tikumību, arī par bēgļiem dominē pareizais, politkorektais viedoklis, kas, kā man šķiet, nāk no Briseles. Tas viss stipri ož pēc bijušā propagandas laika – daudzi sāk justies nebrīvi, ka par savu nostāju var dabūt bārienu.

– Bija mums tādi laiki, kad ar oficiālo viedokli tika skalotas smadzenes. Un tagad tas pats – cik labiem, tolerantiem, iejūtīgiem un pretimnākošiem mums jābūt. Es, protams, atbalstu toleranci un iejūtību, bet, ja man jānostājas uz robežas, kas apdraud manas tautas tālāku būt vai nebūt, negribu būt tik toleranta.

– Vai par bēgļu ielaišanu Latvijā nebūtu jāpavaicā tautas domas?

– Tas būtu tikai godīgi, pilnīgi piekrītu, ka tik būtiskā jautājumā ir jājautā tautai. Tāpat būtu jāpastāsta pārējai Eiropai un Briselei, ka padomju gados Latvijā tika ieplūdināti ap 700 tūkstošiem cilvēku, kas vēl aizvien nav integrējušies nacionālas valsts vērtību sistēmā. Kādreiz taču vajadzētu pacensties aizstāvēt savu valsti un tautu Eiropā, nevis tikai 45 grādu leņķī saliekušamies atgriezties no Briseles ar kārtējām direktīvām.

Man gan ir aizdomas, ka tā globalizācijas kūka jau ir uzcepta un šis ir tikai tāds putukrējums, kas tiek uzspiests pa virsu. Fotogrāfijās redzēju plakātu no Rīgas praida: “No nations, no boundaries” – nav nāciju, nav robežu.

– Tu teici, ka nabadzība un aukstums mūs pasargās no bēgļiem.

– Tas bija skumji ironisks teikums nopietnas komisijas sēdes beigās, kurā runāja par Latvijas gatavību bēgļu uzņemšanas sakarā. Pārsteidzoši, ka vienīgi šo teikumu no stundu garas sēdes konteksta izrāva Latvijas Televīzija, Latvijas Radio, portāls “Delfi”, “Apollo” un citi.

– Kāda sakarība?

– Ja cilvēks savos rakstos izsaka šim laikam un oficiālajam meinstrīmam* nepieņemamu viedokli, tad ir pilnīgi skaidrs, ka par to viņu vajag sodīt un publiski pazemot. Ir jāparāda, ka viedoklis ir nepareizs: lai tie, kas klausās un skatās, saprastu, ka, tiklīdz viņi tā palaidīs muti, visticamāk, arī tiks publiski pazemoti.

– Cik tikumīga ir Okupācijas muzeja gremdēšana, kuru vada arhitekte Zaiga Gaile ar saviem domubiedriem? Saeimā darbojies grupā Okupācijas muzeja atbalstam.

– Ir vairāk nekā dīvaini, ka saruna sākusies tieši tagad. Kā man apgalvoja akadēmiķis Jānis Krastiņš, tad ar arhitektiem, kas iemieso Birkerta pārbūves ideju, ir panākta vienošanās par to, ka ieteikumus var ātri izlabot. Visu varēja un var nokārtot profesionālu pārrunu ietvaros, nepakļaujot muzeju publiskai ķidāšanai un apšaubīšanai.

Iepriekš ar tādu aktivitāti no arhitektu puses es nebiju sastapusies. Kāpēc neviens tik kvēli neiestājās par Stacijas laukuma – viena no izcilākajiem modernisma piemēriem – pārveidi, kad tur iebūvēja “Origo” un priekšā novietoja mazo spēļu elli? Mūsu arhitekti ir toleranti un kolēģus cienoši, viņi neiejaucas viens otra darbā pēc principa – ja es netraucēšu tevi, tu netraucēsi mani. Pieļauju, ka ir cilvēki, kuriem stāv skeleti skapī, un pienāk brīži, kad nevar pateikt – es to nedarīšu.

Zibens pareizrakstība

– Kādi ir tavas trīspadsmit gadu cīņas Saeimā un valdībā gandarījuma brīži?

– Liels prieks par Rīgas Brāļu kapu memoriālu, kuram šogad atzīmējam simtgadi. Atceros 2003. gadu, kad biju kultūras ministre un Latvijas valsts svinēja savu 85 gadu jubileju, klupdama krizdama gāju pa kapu celiņiem, jo kājas ķērās aiz armatūras. Tā bija mana iniciatīva nomainīt toreizējo vadību un atrast veidu, kā ar konstruktīvu rīcību savest kapus kārtībā.

Otri lielākie brāļu kapi Latvijā – Lestenes Brāļu kapi – un baznīca pie tiem arī atdzimst.

2009. gada jūnijā, kad valdība vienā naktī samazināja budžetu un noņēma dotāciju visām Latvijas mūzikas un mākslas skolām, biju gatava nolikt deputātes mandātu. Frakcijas sēdē pateicu – ja neatjaunos finansējumu mūzikas un mākslas skolām, neredzu savu vietu partijā un Saeimā. Toreizējais premjerministrs Valdis Dombrovskis manu prasību beigās tomēr atbalstīja un vienu miljonu latu ierosināja piešķirt no Nacionālajai bibliotēkai paredzētajiem līdzekļiem. Mākslas un mūzikas skolas izdzīvoja.

– Tad jau tomēr ir vērts tur būt, lai gan iepriekš teici – nu man pietiek…

– Kad Dievs gāja nopostīt Sodomu un Gomoru par netiklību, izvirtību, meliem un liekulību, pa ceļam Viņš satika Ābrahamu, kas teica: “Mīļais Dievs, Tu iesi nopostīt šīs pilsētas kopā ar visiem taisniem un godīgiem cilvēkiem, kas tur dzīvo?” Bet Dievs saka Ābrahamam: “Atrodi man piecdesmit taisnus cilvēkus.” Ābrahams meklē. Sākumā piecdesmit, tad četrdesmit, trīsdesmit, divdesmit. Nespēdams atrast, viņš jautā Dievam: “Dievs, ja es desmit taisnus cilvēkus atradīšu, tu mainīsi savus lielos plānus un nenopostīsi šīs pilsētas?” Dievs atbild: “Atrodi tos desmit.” Kā mēs zinām – neatrada pat desmit, tikai vienu – Latu, kuru izveda ārā no pilsētas, un Sodoma un Gomora tika nopostītas.

Šo stāstu man izstāstīja mans draugs – mācītājs Ingmars Zemzaris, kuru nejauši satiku uz ielas. Uz jautājumu – kā klājas? – atbildēju: “Slikti klājas, es neko nevaru ietekmēt, neko nevaru izdarīt, tam, ko es runāju, nav nekādas nozīmes, kļūst tikai sliktāk. Un tie ir mani pēdējie mūža jaudīgākie gadi, kad tiešām varētu vēl ko izdarīt.” Viņš klausījās, smaidīja un teica, ka laikam ilgi neesmu lasījusi Pirmo Mozus grāmatu, un izstāstīja šo līdzību.

Pat ja neko nevar ietekmēt, pietiek, ka Latvijā desmit tādi cilvēki ir un turas pie noteiktām vērtībām un principiem.

– Bet vai tu ar’ redzi gaismu tuneļa galā? Un kāda tā ir, kad pašiem latviešiem bieži vien raksturīgi būt pret sevi tik kritiskiem, kas robežojas ar tādu kā garīgo mazohismu?

– 16. martā un 8. maijā parasti braucu uz Lestenes Brāļu kapiem. Dažkārt kopā ar savu tēvu. Viņam karš beidzās 1945. gada maijā Berlīnes asinspirtī. Divdesmit vienu gadu vecam leģionāram nebija nevienas cerības un itin nekādu racionālu argumentu tam, lai paliktu dzīvs. Bet viņš palika dzīvs, un piedzimu es un mana māsa. Un mums ir bērni. Tas man dod cerību, ka arī racionāli bezcerīgās situācijās pastāv iespēja. Viss vēl nav zaudēts. Viss ir mūsu un Dieva rokās.

* Idejas, attieksme vai darbības, kas tiek uzskatītas par normālu un dominējošu tendenci.

ILZE PĒTERSONE
www.la.lv