Ingūna Rībena

Ingūna Rībena: „Dziesmu svētki ir mūsu nācijas mugurkauls”

laikraksts „Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai”, 2013. gada 27. jūnijā

Dziesmu svētki nav tikai dažas dienas vasarā. Tie ir nepārtraukts process, kurā saplūst tūkstoši pavedienu, no kuriem lielākā daļa svētkos varbūt nebūs redzama. Bet cilvēki, kas Dziesmu svētku dēļ darījuši melno darbu un neiznāks svētku priekšplānā, arī ir pelnījuši lielu paldies. Pirms un pēc katriem Dziesmu svētkiem pēdējos divdesmit gados diriģenti, mūziķi, kultūras darbinieki pauduši bažas par to ilgtspēju. Par to, cik nodrošināti laikā un telpā ir Dziesmu svētki no politikas puses, Neatkarīgā sarunājas ar Saeimas deputāti (Vienotība), bijušo kultūras ministri (2002. gada novembris – 2004. gada marts), Dziesmu svētku padomes locekli Ingūnu RĪBENU.

- Vai Dziesmu svētki ir lieta par sevi, vai tomēr pastāv kādā apjēgtā aptverošā, mērķtiecīgas, pēctecīgas kultūrpolitikas kontekstā?

- Gan tā, gan tā. Pilnīgi noteikti Dziesmu svētki pastāv paši par sevi. Turklāt Dziesmu svētku kustība nav radusies tādēļ, ka to būtu organizējusi vara. Es domāju, ka mēs kā tauta, svešu varu pakļautībā dzīvodami, nekad neesam varējuši nest cauri gadsimtiem savas materiālās liecības tik pārliecinoši, kā esam nesuši to, kas nododams no mutes mutē, no paaudzes paaudzē. Tās bija dziesmas. Kādreiz, kad vēl strādāju Arhitektūras fakultātē (RTU), lūdzu savus studentus nosaukt tos arhitektūras objektus vai veidojumus, kuros viņi redz iekodētu nacionālo identitāti. Bez šaubām – tika nosaukti Brāļu kapi, Brīvības piemineklis, jūgendstils, vēsturiskā Rīga, lauku viensēta,… Protams, šie objekti to satur. Bet tā kā skudriņām pār kauliem ejot, jutāmies padomju laikos, dziedot Pūt vējiņi, pie šīm materiālās pasaules liecībām mēs nejūtamies. Lai cik skumji man kā arhitektei nebūtu to atzīt. Citām tautām ir savādāk. Piemēram, poļi pēc Otrā pasaules kara salika karaļa pili burtiski pa akmenim. Kamēr stāvēs šī ēka, tikmēr mēs kā nācija būsim. Viņiem acīmredzot šī identitāte ir iekodēta citādāk.

Man liekas, ka tāda ūnikuma, kā Dziesmu svētki, kuram šobrīd daudzas citas mākslas un kultūras izpausmes nāk klāt, mums cita nav. Es nedomāju, ka cilvēkiem, kuri pa sliktiem ceļiem, nedomājot par savu naudu un benzīnu, spītīgi brauc uz neapsildītiem tautas namiem, kāds varētu Dziesmu svētkus direktīvi uzdot. Es domāju, ka viņi brauc, lai tā uztaisītu dūšu. Un tad ir vieglāk dzīvot.

Brīžiem nāk prātā ķecerīga doma: arī tad, ja valsts pavisam neatbalstītu Dziesmu svētkus, mums šis gēns tomēr būtu tik stiprs, ka tie tomēr saglabātos. Jo tā ir sena recepte, ar kuru mēs, garīgi sevi stiprinādami, ejam cauri ļoti grūtiem laikiem. Mentālā izpratnē Dziesmu svētki, iespējams, ir mūsu nācijas mugurkauls.

- Jūs runājat no Dziesmu svētku pašvērtības puses, bet es tomēr gribētu šo apliecinājumu redzēt arī no politikas puses. Pirms dažām dienām klausījos, kā jauna meitene aizstāvēja bakalaura darbu sabiedriskajās attiecībās. Tēma bija – kā dabūt skolēnus Jaunannas mūzikas un mākslas skolai. Meitene par savu skolu bija domājusi kā par tuvu radinieku. Bet es atcerējos, ka Māris Sirmais pirms 2008. gada Dziesmu svētkiem konstatēja: samazinās cilvēku skaits, kas guvis labu mūzikas pamatizglītību. Jautājums – vai izglītības politika šobrīd nāk par labu Dziesmu svētkiem, to ilgtspējai?

- Protams, arī izglītības procesā ir manāmas tās negācijas, kas notiek pasaulē. Protams, visu varētu darīt labāk. Bet teikt, ka mēs kaut kā kaitējam tam procesam vai darbojamies tam pretī, arī negribas.

- Bet kā cerēt uz koru kustības plašumu, ja koris nav no bērna kājas? Man skolā bija priekšmets „koris”. Tagad mūzika ir izvēles priekšmets. Tehniskā augstskolā mans augstākās matemātikas profesors, kura lekcijās daļu aizņēma simfoniskā mūzika, jautāts, kādus trīs priekšmetus viņš, ja vajadzētu izšķirties, atstātu skolā, atbildēja: valodu, mūziku un matemātiku. Pat viņš saprata, ka šis priekšmets vispirms veido cilvēku un tikai tad Dziesmu svētkus.

- Tā ir seno grieķu skaistā hierarhija – trīs lietas, kas rada harmonisku cilvēku. Sports, matemātika un mūzika. Tas ir tas, ko šeit esmu atkārtojusi desmit gadu garumā. Tā ir taisnība, ko Māris Sirmais saka. Bet – Saeimas Izglītības komisijā strādājot, mēs turamies pretī tam, ko viņš secināja.

- Kā tad jūs turaties pretī, ja tajos pašos desmit gados speciālisti vismaz divas reizes ir izteikuši nopietnas bažas par to, ka, politikas vai KM fiksu ideju (Dālderis) dēļ, Latvijā ilgi veidotā muzikālās izglītības sistēma var tapt nedroša?

- Arī šeit, Saeimā manifestējas tās vērtības, kādas ir vairumam cilvēku. Un tiem īpatņiem, kuriem liekas, ka vajadzētu citādi, nav viegli šīs cīņas izcīnīt. Ja atceraties, 2005. gada jūnijā tika pieņemts Dziesmu un deju svētku likums, kurā tika paredzēts finansējums, kas no valsts puses uztur spēkā Dziesmu svētku kustību. Bet 2009. gada jūnija naktī notika traģiskais līdzekļu samazinājums. Konsolidētā pusmiljarda ietvaros tika paņemti nost arī Dziesmu svētkiem domātie 617 000 latu. Lai arī naudiskā izteiksmē šī summa ir tikai simbolisks atbalsts Dziesmu svētku kustībai visā Latvijā gada garumā, tas bija sāpīgi. Līdz 2012. gada 31. decembrim pastāvēja veto. Tikai no 2013. gada šis finansējums ir atgriezies.

Tajā pašā naktī tika noņemts finansējums visām 145 mūzikas un mākslas skolām. Valsts dotē skolotāju algas. Mēs šo budžeta konsolidācijas faktu uzzinājām nākamajā rītā. Vakara pusē notika neliela apspriešanās. Es kungiem pietiekami stipri pateicu, ko domāju, izgāju laukā, tualetē mazliet paraudāju un devos pa ielu projām. Jo es biju Valda Dombrovska pirmās valdības deklarācijā ierakstījusi, ka mūzikas izglītība ir prioritāte. Neatkarīgi no vārda „prioritāte”, finansējums tika noņemts. Skolām toreiz bija samaksātas atvaļinājuma naudas, bet septembris, oktobris, novembris un decembris bija jāizdzīvo. Piepildījās tas, ko ar pakausi jutu jau agrāk – nāks sitiens pa nacionālo identitāti. Tad es sapratu, ka tā ir mana „sarkanā līnija”, kas nosaka manu atrašanos parlamentā. Tomēr no Dombrovska (nevis no toreizējā kultūras ministra) pretimnākšanu saņēmu. Tika paņemts no Nacionālās bibliotēkas finansējuma laikam 1,02 miljons (vajadzēja 5,7). Skolām bija tikai viena sestā daļa finansējuma. Skolas Latvijā izdzīvoja. Mainoties, kā man stāstīja skolotāji Madonā, ar kartupeļiem un marinētu sēņu burciņām. Paldies Dievam, nākamajā gadā finansējums 50% apjomā tika atjaunots.

- Tātad muzikālās izglītības sistēmas stabilitāte Latvijā vairs nav apdraudēta?

- Es domāju, ka apdraudējums nav noņemts. Tas pastāv visu laiku.

- Vai tas nav caur kultūrpolitiku noņemams?

- Kaut kādā mērā. Bet – katram ministram ir savas prioritātes. Man tā bija muzikālā izglītība. Jo man likās, ka Latvijai nevajag izdomāt savu Nokia. Mums tā Nokia ir mūzikas izglītība, Latvijas mūzikas un mākslas skolu sistēma. Te nav jāuzskaita, cik mums ir pasaulē slavenu mūziķu, arī koru. Tik nelielai tautai, kāda esam mēs, tas ir daudz.

- 2002. gadā Orests Silabriedis rakstīja , ka Dziesmu svētki ir „vienreizēja garīgās telpas uzkopšanas iespēja”. Viņš domāja, ka „paši priekš sevis savu telpu uzkopjam nevarīgi”. Kā domājat jūs?

- Es Orestam piekrītu. Iepriekšējos Dziesmu svētkos noslēguma koncertā klausījos un domāju, vai cilvēki īsti saprot šo vēsti. Vai ir saprotama no gadsimtiem nākušas mantras jēga. Gaismas pils… Tur ir vārdi – Tautas dēli atcerējās sen aizmirstu svētumu,/ Gaismu sauca, gaisma ausa… Vai mēs saucam gaismu? Manuprāt, visa Latvija sauc pēc finansējuma. Bet – ja visas lietas izgaismotos un gaismā sakārtotos, tad, iespējams, arī tas finansējums atrastos. Nupat kultūras ministre, atklājot Sidraba birzi, teica: tagad Rīgas centrā ikviens var iziet caur sidraba birzi. Bet ir vēl otra rindiņa: Ne zariņa nenolauzu. Ja tauta būtu tā dzīvojusi divdesmit gadus, tad, iespējams, mēs šodien atrastos citā situācijā un citā materiālajā labklājībā. Tā kā – mēs šo rituālu gan turpinām un kopjam, bet brīžiem man liekas, ka tā ir vairāk ārišķīga nekā būtiska darbība.

- Orestu Silabriedi pieminēju, domādams mazliet citu. Taču vispirms piesaukšu Leonīdu Vīgneru, kurš Dziesmu svētku sakarā uzsvēra garīgo pār laicīgo. Viņš nedomāja reliģiju bet vērtību, kas jāapliecina Dziesmu svētkiem, kuri notiek, „lai mūs vienotu, lai sapazītos katrs mūsu valsts stūris un sadziedātos savās dziesmās”.

- Piekrītu. Bet sabiedrībā mēs maz par to runājam, mēs par garīgiem imperatīviem nerunājam vispār. Parlamentā par to runāt nav pieņemts. Neesmu dzirdējusi, ka ministri par to runātu. Mūsu inteliģence maz par to runā. Tomēr – pat ja par to nedomā, tad kaut kādā intuitīvā, izjūtu līmenī tas tomēr nostrādā. Kā saka – patiesība izplatās pa gaisu.

Otrs aspekts. Tagad ir ļoti populāri runāt par dažādiem integrācijas projektiem. Īpaši nenopietni man likās tas, ka, vismaz desmit gadus darbojoties sabiedrības integrācijas fondam, mēs nonācām līdz divvalodības referendumam. Un pēc tam neizvērtējām, cik efektīva bijusi šī programma, ar kuru, dalot miljonus, gadu gadiem darbojušies 50 ierēdņi. Uzreiz tika radīta nākamā programma – Nacionālā identitāte un integrācija. Atkal miljoni. Bet – vai mums ir lielāks integrācijas projekts par Dziesmu svētkiem? Lai arī mēs paši turētos pie savas zemes, savām vērtībām un domātu par atgriešanos.

Kad manas meitas beidza vidusskolu, notika Skolēnu dziesmu un deju svētki. Viena no dvīņu māsām dziedāja korī, bet otra Lielajā estrādē trinās blakus tādēļ, ka viņas skolā kora nebija, un atkārtoja: „Man jātiek tur augšā pastāvēt, man jātiek…” Un viņa tika augšā pastāvēt. Pat šis fiziskais, vēl ne garīgais līmenis, tas arī Dziesmu svētkos kaut ko dod. Es ļoti ceru, ka varbūt šovasar šis mirklis, šīs izjūtas būs tas pēdējais arguments vai piliens, lai cilvēki vairs nepamestu Latviju, bet varbūt arī lai atgrieztos.

- Arī Dziesmu svētku saturam, manuprāt, uz to jāvirza. Laikmetīgam saturam. Man liekas, ka Dziesmu svētki bez jaunrades nevar. Varbūt pirms laist kopkorī, jaunās dziesmas ir jāiemēģina atsevišķos koros, bet tā nav mana kompetence. Man liekas svarīgi, lai radošie ļaudis un kopkoris viens otru pārbauda ar visaugstākiem sliekšņiem, kuri nav kamerzāles sliekšņi. Vai komponists spēj ar savu talantu tikt klāt kopkora sirdij, vai kopkoris nav zaudējis radošo gribu un atšļucis atpakaļ laikā. Manuprāt, Imants Kalniņš savulaik (2004.) pateica visai vienkāršu Dziesmu svētku satura formulu: latviešu koru kultūras tradīcija visplašākajā nozīmē un tās mākslas (!) kvalitātes, kas ir sasniegtas latviešu koru kultūrā. Spriežot pēc profesionāļu un organizatoru diskusijām, satura harmonija šajā ziņā arvien nav panākta.

- Ir svētki, kur tas vairāk izdodas, ir, kur mazāk. Atšālēšanās process bijis vērojams arī šajās lietās. Es pieļauju, ka svētku veidošanā iesaistīto cilvēku rituālos un procesos pastāv tās pašas problēmas, kas sabiedrībā kopumā. Es pieļauju, ka arī te ne vienmēr dara tie, kas ir paši labākie, paši talantīgākie, ka dara mistiski „savējie”. Bet – tas neattiecas uz koriem un deju kolektīviem. Tas, ko es saucu par kultūras korporatīvo tīklu, uz Dziesmu svētkiem attiecas vismazāk. Vairāk uz mākslu un kino.

Man nav iebildumu pret jaundarbiem. Tomēr man liekas, ka Dziesmu svētkos daudz vairāk svarīgi ir katarses mirkļi, ko piedzīvojam. Tos reti var dabūt ar neatpazīstamām lietām. Jo tādas dziesmas kā Saule. Pērkons. Daugava iespējamas gadsimtā pāris reizes. Tā ir tik ļoti latviska, ka pat pirmo reizi dzirdot, man tā likās sen zināma. Tik ļoti mūsu mentalitātei piederīga.

- Priekšnesums ir tikai viena puse, un kultūrpolitika mums ir pievērsta tikai priekšnesumam. Tam, kas uz skatuvēm. Laikam cerībā, ka priekšnesums pats par sevi mainīs skatītājus un klausītājus. Kā tādi skatītājs un klausītājs kultūrpolitiku neinteresē. To neinteresē, ka cilvēki vairs nedzied savos svētkos, ka ballēs dejo vienveidīgas dejas. Bet tie arī ir pavedieni, kas noauž Dziesmu svētkus. Kultūrpolitiku neinteresē tautas patēriņa prioritātes. Bet labs koris ir pelnījis labu klausītāju. Kurš, ja ne vairāk, tad spēj dziedāt līdzi kaut Gaismas pili, Mūžu mūžos,…, Mūžam zili… vai Lūk, rozes zied.. Ja ne ar balsi, tad sirdi. Ja tā nav, tad tas pats Māris Sirmais secina, ka cilvēku loks, kas interesējas par labu kora mūziku, sarūk. Man šķiet, ja izvirst klausītājs vai skatītājs, tad pamazām izvirst jebkurš repertuārs un pati kultūra piedevām. Tad Dziesmu svētku sakarā polemika starp organizatoru tieksmi profesionalizēt un skatītāju tieksmi demokratizēt pārstāj būt kultūras polemika.

- Piekrītu. Bet Sirmais ne tikai saka, viņš arī dara. Man bija ārkārtīgi žēl, ka mani bērni nebija man līdzi uz akadēmiskā kora „Latvija” septiņdesmit gadu jubilejas noslēguma koncertu. Šo koncertu neviens neierakstīja. Tas, ko darīja koris un Māris Sirmais noveda cilvēkus tādā katarsē… Es nezinu īsto vārdu… Klātesošie, koncertam beidzoties, atradās trīs metrus virs zemes. Ja tu ko tādu piedzīvo, tu kļūsti no tā atkarīgs. Es minu šo gadījumu kā līdzību. Ja cilvēki kultūrā ko tādu piedzīvotu, viņi kļūtu no kultūras atkarīgi. Tas, ka cilvēki lielā mērā bez kultūras un – augstākā līmenī – bez mākslas var iztikt, protams, parāda kvalitāti, kādā šeit pastāv kultūrpolitikas lietas.

- Saistībā ar publiku, pazīstamais antropologs Roberts Ķīlis šķiet reālistiskāks par mums abiem. Viņš raksta: „Modernais kapitālisms un patērētāju sabiedrība, kura ir ļoti individualizēta, nepiedāvā sakrālus sentimentus kolektīvā līmenī. Forma, kas to spēj sniegt Latvijā, ir Dziesmu svētki. Bet es ar zināmu piesardzību skatos, cik tas dzīvotspējīgi.”

- Pats Roberts Ķīlis bija tas, kurš Nacionālās attīstības stratēģiju līdz 2030. gadam uzrakstīja bez sadaļas Kultūra. Bet – lai cik bezgalīgi man negribētos, ka mēs te dzīvojam kādā citā garīgā kvalitātē, es nevaru pilnībā noliegt to, ko viņš saka. Ja jūs pamanījāt, parlamentā pirms kāda brīža bija sasteigta saruna par to, ka Dziesmu svētku dalībnieki (iespējams, par vēlu) vēlējās, lai nākamā diena pēc svētkiem ir viņiem brīva. Saruna parādīja, kāda mums ir tā nacionālā pašapziņa... Gan Saeimā, gan medijos runāja par to, ka Dziesmu svētkos piedalās vien neliela daļa tautas. Cik tas ir procentuāli maz, un kādam lieli darbi saplānoti… Tas mani ļoti aizskāra. Pat šādā jautājumā mēs nevaram vienoties atbalstam. Bet – šie ir mūsu lielākie svētki. Tie pulcē kopā latviešus vienu reizi piecos gados kā nevieni citi. Tāpēc, ja dalībnieki vēlas ko reālu, darām - atbalstām viņus, cits citu. Tautas, kurām ir pašapziņas mugurkauls un pašcieņa, nerīkotos, kā mēs.

- Jūs tagad runājat kā dziedātāja. Bet jūs esat politiķe. Jums jāsaka man, ko darīt, lai jūsu vai Ķīļa bažas piepildās iespējami vēlāk. Lai uzturētu Dziesmu svētkus augstumā, kādā tie ir definēti (UNESCO, Kanons), nevar paļauties tikai uz entuziasmu. Ir jābūt politikai.

- Protams, tikai uz entuziasmu nevar paļauties. Gan „Vienotības” programmā pirms 11.Saeimas vēlēšanām, gan deklarācijā par Valda Dombrovska vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību ir apņēmība stiprināt Dziesmu svētku tradīcijas nepārtrauktību, nodrošināt kvalitatīvu Dziesmu un deju svētku sagatavošanu un norisi. Arī valdības rīcības plānā, kas izstrādāts detalizētā līmenī, sadaļā „Kultūrtelpa” apakšsadaļā „Kultūra un kultūras mantojuma saglabāšana” paredzēti virkne konkrētu uzdevumu un mērķu, lai ar dažādu pasākumu starpniecību nostiprinātu un attīstītu Dziesmu svētku tradīciju, tai skaitā bērnu un jauniešu vidē.

Tomēr domāju, ka pat varas līmenī viss atkarīgs no tā – ir mums pašapziņa vai nav. Latvija ir ļoti dažāda. No Rīgas klausoties liekas, ka visa pārējā Latvija ir bēdu ieleja. Bet tā nav. Kad es kaut kur aizbraucu, tad nevis vēl vairāk saskumstu, bet uzlaboju noskaņojumu. Alsungā pašvaldības vadītājs ir suits jau piektajā paaudzē. Karogs plīvo mastā gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Sievas brīvos brīžos noaudušas tautas tērpus visiem bērnu kolektīviem. Bet pašvaldības ir ļoti dažādas. Noteikti ir arī vadītāji, kuriem tas neliekas ne būtiski, ne nozīmīgi. Lai gan šajos Dziesmu svētkos nepiedalās tikai divas pašvaldības.

- Sociologi Tālis Tīsenkofs un Jānis Daugavietis savulaik rakstīja, ka iespējami trīs Dziesmu svētku nākotnes scenāriji: vienotības (kopkoris apliecina vienotību, pašdarbības kustība kā pilsoniskas sabiedrības forma…), dažādības ( vairāku būtisku, tomēr atšķirīgu mākslas procesu un veidu, kā arī sociālo un profesionālo interešu savienošana svētkos) daudzveidības (svētki var pārvērsties par sadrumstalotu pasākumu kopumu, kas atbilst mūsdienu plurālās sabiedrības dabai, taču nonāk pretrunā ar vienotības ideju). Kurš no šiem vai vēl kāds cits šobrīd aktuāls?

- Es tik ļoti nepārdzīvoju improvizācijas un eksperimentus, ar ko, atbilstoši laika garam, Dziesmu svētki bagātinās.. Galvenais ir – noturēt līdzsvaru un labas proporcijas. Protams, vienotības kodols ir ļoti būtisks. Bet, ja klāt nāk kādi laikmetīgi citāti, kuri mainās, to es tik ļoti nepārdzīvoju. Pat, ja tā ļoti vērtīgā daļa palaikam nedaudz deformējas, tad pēc tam mēs to vērtējam, saprotam un pievelkamies atpakaļ, kur kaut kas ir aizgājis šķībi. Redzēsim, kādi būs šie Dziesmu svētki.

Es jau teicu, ka mūsu tautas identitāte ir iekodēta dziesmā. Caur to un tajā mēs jūtamies laimīgi, jūtamies kopā. Jūtam to, ko nesam no gadsimtiem. Tas mūs baro un vieno. Man ir cerība, ka Dziesmu svētki mūs iedvesmos kvalitatīvi citam nākamā laika lokam. Bet vai tas tā būs? Mans tēvs 1943. gadā beidza vidusskolu. Eksāmenā kavējās matemātikas uzdevumu izsniegšana. Īsinot laiku, zēnu klase dziedāja Svēts mantojums. Mēs ļoti atšķiramies no tā laika.

VIKTORS AVOTIŅŠ
www.nra.lv