Runas | Raksti | Intervijas | Publikācijas | Domubiedri |
Kad patiesība sāk izlikties par murgiem
Žurnāls "Nedēļa", 2009. gada 19. janvārī
Kultūras ministre Helēna Demakova ir demisionējusi, bet aizejot ir atgādinājusi par visiem saviem labajiem darbiem, kā galveno uzsverot algu paaugstinājumus kultūras jomā. Uz sarunu par kultūru, godaprātu un izdzīvošanu "Nedēļa" aicināja 9. Saeimas deputāti Ingūnu Rībenu.
Mūsu saruna notiek nākamajā dienā pēc tautas manifestācijas Doma laukumā un grautiņa Vecrīgā. Pirms dažiem gadiem virsraksts sarunai ar Jaunā laika deputāti Ingunu Rībenu mūsu žurnālā bija: "Kultūra: izdzīvot vai uzdzīvot?". Laikā, kad teātri un muzeji domā par to, kā izdzīvot, samazinoties valsts finansējumam, tiek noslēgts līgums par 7, pat vairāk miljoniem koncertzāles projektēšanai un šķiet, ka nekas pēdējo gadu laikā nav mainījies – kamēr vieni pasūta treknas sviestmaizes, otri meklē kādu garoziņu.
Tomēr aizgājušajos gados daži procesi ir kļuvuši spilgtāki un būtiskāki, un Inguna Rībena saka, ka vietā būtu citēt Džonu Lekruā: "Vispirms politiķis melo. Pēc tam viņš savu melus izlasa avīzē un saka, ka tas ir valdošais viedoklis. Kad meli top atkārtoti pietiekami daudzas reizes, patiesība sāk izlikties par jukušā murgiem". Deputāte piebilst, ka acīmredzot meli un viltus ir kļuvuši par neatņemamu ikdienas daļu un ne velti Helēna Demakova 2005. gadā intervijā "Lauku Avīzei" ir atsaukusies uz vienu no visu laiku lielākajiem politiskajiem hameleoniem – Taleirānu, kura sakarā radies teiciens: "Visu mūžu viņš krāpa Dievu, bet mirstot piekrāpa arī sātanu." Droši vien vietā ir piebilst, ka Taleirāns ir itāļu politiskā darbinieka Makjavelli skolnieks un ka makjavellisms apzīmē politisku darbību, kura savu mērķu sasniegšanai izmanto arī negodīgus paņēmienus: krāpšanu, nodevību, melus, solījumu laušanu, viltību un varmācību. "Simtkārtīga atkārtošana, kā to zināja jau nacistu kultūras un propagandas ministrs Gēbelss un arī Staļins, pat melus sabiedrības apziņā spēj padarīt par patiesību. Kāpēc lai to nebūtu ielāgojusi 2004. gadā ar Sorosa fonda atbalstu izdotās grāmatas "Trešā Reiha valoda" tulkotāja Helēna Demakova? Vēsture atkārtojas", saka Inguna Rībena.
- Pēdējās dienās bieži tiek sacīts, ka cilvēku pacietības mērs ir pilns – vai var teikt, ka to piepildīt palīdzējusi arī valsts kultūras politika?
- Domāju, ka Kultūras ministrijas devums ir būtisks tajā anarhijas un cinisma uzturēšanā, kas vakar izpaudās ielās, diemžēl arī kā grautiņi. Ja kultūras ministre var pieņemt lēmumus, nerēķinoties ar situāciju valstī, ar pasludinātajām prioritātēm un vērtībām, nerēķinoties ar premjeru un ar finanšu ministru, kas ir viņas partijas biedrs, tad jājautā, ko par to vispār var teikt? Līgums tiek parakstīts, no partijas puses neseko nekāds rīcības vērtējums, pēc tam ministre vienkārši aiziet. "Jauno Trīs Brāļu" aģentūra it kā tiek likvidēta, bet patiesībā visas lietas tiek pārceltas uz aģentūru, kas apsaimnieko nekustamos īpašumus. Nedz laužot līgumu, nedz arī jel ko paskaidrojot sabiedrībai. Ja tāda anarhija valda valsts augšgalā, tad par ko mēs brīnāmies? Par to, ka tāds pats cinisms un anarhija valdīja ielās? Patiesībā tā ir tāda stilistiska vienotība – piramīdas virsotnē notiek tas pats, kas pie pamatnes. Mēs daudz runājam par krīzi finansēs, ekonomikā, tautsaimniecībā, bet visas krīzes jau vispirms sākas kā krīzes morāles un ētikas līmenī ar pilnīgu vērtību izpratnes trūkumu cilvēku galvās. Un šajā ziņā Kultūras ministrijas pienesums visā notiekošajā ir būtisks.
- Vai ministrijas darba stilā pēdējā gada laikā ir kaut kas mainījies?
- Melots, liekuļots un laipots jau nav tikai saistībā ar septiņu miljonu vērto līgumu. Ir vesela notikumu virkne. Kaut vai pagājušajā rudenī: bija viena no tām retajām reizēm, kad ministre pagodināja Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisiju ar savu klātbūtni. Uz jautājumu, vai Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra diriģents Gints Glinka beidzot ir atlaists no darba, jo valstī taču ir taupības režīms, bet viņš jau vairākus gadus, nepildot nekādu darba apjomu, saņem algu 3102 latus mēnesī, kultūras ministre, visai komisijai skatoties acīs, atbildēja, ka Glinka jau sen, pusgadu pirms šī mūsu jautājuma, ir atlaists no darba un sāka stāstīt par māksliniecisko vadītāju Šišonu, par to, ka viņš ir talantīgs un izcils diriģents, ko mēs savukārt nemaz neapšaubījām.
Vēlāk, tajā pašā dienā, parādījās LETA informācija, ka Gints Glinka vēl aizvien saņem algu. Starp citu, šo algu viņš saņem joprojām, mūsu sarunas dienā kopš rudens nekas nav mainījies. Šie meli ir parasta parādība.
Atceros, kā tika dibināta "Jauno Trīs Brāļu" aģentūra – ar melīgiem apgalvojumiem, ka valsts nauda tur nebūs vajadzīga. Turklāt šis jautājums netika izskatīts ne Valsts sekretāru sanāksmē, ne Ministru Kabineta komitejas sēdē, ne arī laikus ielikts valdības sēdes dienas kārtībā, lai pārējie ministri varētu iepazīties ar dokumentiem. Jautājums tika iekļauts darba kārtībā sēdes laikā, dokumentu nebija. Tikai vēlāk ieraudzīja tur minētās astronomiskās summas. Jau esmu stāstījusi, ka toreiz uzrakstīju rakstu "Brīnumaino iespēju zeme", kuru neviens negribēja publicēt, toties "Diena" nopublicēja kultūras ministres atbildi uz manu nenopublicēto rakstu.
Melots tika arī 2005. gada 22. jūnija raidījumā "Kas notiek Latvijā?" Algas kultūras dzīvajā procesā un finansējums kultūras vēsturiskā mantojuma daļā toreiz vēl bija ļoti zems, bet summas jaunnodibinātās "Trīs brāļu" aģentūras un trīs jauno objektu būvniecības sakarā - astronomiskas.
Ministre maldināja visu Latviju, apgalvojot, ka ar informāciju par aģentūras izveidi, to, cik tas maksās, cik būs darbinieku un kādas būs algas, katrs, kas vēlējies, varējis iepazīties iepriekšējo nedēļu laikā, skaidri zinot, ka pieeja Ministru Kabineta portfelim nav pat visiem Saeimas deputātiem, kur nu vēl vienkāršajiem Latvijas iedzīvotājiem.
Pēc tam sabiedrisko attiecību speciālisti visu notikušo rūpīgi pūlējās padarīt par divu sieviešu kašķi, lai gan man nekad nav bijis problēmu saprasties ar sievietēm. Vēl vairāk – Rīgas astoņsimtgades laikā Helēnas Demakovas projektam, kas bija domāts Venēcijas biennālei, piešķīru 25 tūkstošus latu no "Aģentūras Rīga 800" līdzekļiem, jo to bija paredzēts demonstrēt Rīgas jubilejas laikā zonā "Rīga spēlē teātri".
No manas puses nekādas sievišķīgas greizsirdības – par ko gan? – mūsu attiecībās nav bijis, bet vajadzēja diskreditēt tos argumentus, ar kuriem nācu. Lai īstenotu savus plānus, netika smādētas nekādas metodes, un tā tas ir bijis visu laiku.
Tika uzskatīts, ka savu vajag panākt par jebkuru cenu un ka arī netīri līdzekļi ir labi diezgan, ja vien var iegūt vajadzīgo rezultātu. Tam absolūti nepiekrītu, jo uzskatu, ka pa netīru ceļu nevar nokļūt templī.
- Jautājums droši vien nav par to, vai vajag koncertzāli, bet par to, vai tā vajadzīga tajā vietā un par tādu cenu?
- Jā, arī es esmu pārliecināta, ka Latvijā vajag koncertzāli, bet nebija iespējams apspriest kādu un kurā vietā, jo uz katru jautājumu vai iebildumu tika atbildēts, ka tā jautāt vai domāt var tikai tumsoņas, kas neko nesaprot un nezina no kultūras. Tas, ka AB dambi izvēlējās starptautisks arhitektūras plenērs, ir meli. Nerunāsim jau par to, ka šādi plenēri ir visumā bezatbildīgi. Sabrauc cilvēki, kuriem valsts ir sveša, tiek laipni uzņemti, izvadāti pa pilsētu un tad kaut ko dara. Patiesībā šiem cilvēkiem mēs un mūsu kultūra un vēsture ir sveša, viņi nepieder mūsu kultūrai un viņiem nav arī nekādas atbildības par savām idejām. Tie, kas no latviešu arhitektu puses piedalījās šajā plenērā, stāstīja, ka koncertzāles izvēles vieta bijusi Andrejsala un tikai vēlāk, kuluāros šī izvēle tika "aizžonglēta" līdz AB dambim.
- Kādēļ jūsuprāt notiek tik izmisīga turēšanās pie idejas uz AB dambja?
- Patiesībā mūsu demokrātiskajā valstī ar visām tām brīvībām, ko paredz Satversme, par šo tēmu nav bijis atļauts runāt. Arī pirms 9. Saeimas vēlēšanām par šim lietām nerunāja. Latvijas televīzijas priekšvēlēšanu publiskajās diskusijās pirmo reizi kultūrai netika veltītas atsevišķas debates, kaut arī ar trīs gadsimta projektiem – bibliotēku, koncertzāli un mākslas muzeju - bijām atvēzējušies celtniecībai miljardu apjomā. Par kultūru solīja runāt it kā saistībā ar tautsaimniecību un vēsturi, bet reāli tā pieminēta netika. Tādēļ atbilde uz jautājumu, kāpēc tieši tāda izvēle, vai tā ir pareiza vai nepareiza, publiskajā telpā netika izrunāta. No arhitekta iztēles viedokļa šī izvēlētā vieta varbūt nav slikta, pastkartītē ēka uz ūdeņiem Daugavā izskatītos labi, bet mēs neesam bagātie Arābu Emirāti, neesam Dubaja, kas var atļauties uzbērt salas Daugavas vidū. AB dambis nav sala, kur atliktu vien iebetonēt pamatus, tā ir savu laiku nokalpojusi konstrukcija, kas vairākkārt bijusi pasludināta avārijas stāvoklī. Man šī situācija atgādina latviešu tautas pasaku par ganuzēnu un velnu – ganuzēna caurajā cepurē valsts varētu bērt zeltu bezgalīgi, un neviens nekad nespētu pateikt, kādas tad ir tēriņu robežas. Manuprāt, vēl šodien nevienam līdz galam nav īsti skaidrs, kādas konstrukcijas būtu vajadzīgas, lai būvi balstītu un kādi ģeodēziskie slāņi ir Daugavas dzelmē.
- Vai izvēles pamatojums ir – ja zeltu slīpē, tad sakrājas daudz zelta putekļu, kuri tiek darītājiem?
- Pilnīgi iespējams, ka tieši tādās kategorijās domā projekta bīdītāji, nezinu. Loģiska un skaidri saprotama pamatojuma vietas izvēlei nav. Līguma slēgšana gada pēdējā darba dienā bija pazīstams rokraksts. Un jau atkal par to neko nezināja ne tikai valsts augstākās amatpersonas, bet arī sabiedrība par atklātību Delna un tikko, rudenī, publicitātes un caurskatāmības spodrināšanai piesaistītais konsultantu birojs "i-bloom". Viss notika klusi. Ciniska nerēķināšanās ar sabiedrības viedokli. Lai kā arī mēs vērtētu interneta komentārus, atsauksmes kopumā ir negatīvas par visu, kas norisinās "Trīs Brāļu" paspārnē.
- Jau vaicāju jums par kultūras darbinieku un inteliģences atbalstu Demakovai un ziniet – savulaik esmu dzirdējusi no sabiedrībā pazīstamas dzejnieces un publicistes, ka Lietussargu revolūcijas pasākumā nevajag piedalīties, jo tad varētu gadīties, ka arī Demakovai ir jādemisionē. Bet Demakovai noteikti jāpaliek valdībā, jo viņa ir pirmā un vienīgā, kas paaugstināja algas.
- Ja ar to vien pietiek, kā pacelt algas kultūras iestāžu vadītājiem, lai iestātos absolūts klusums un miers par valstī kopumā notiekošo, tad vismazāk gribas vainot tikai Helēnu Demakovu. Izpratne par makroekonomiskajiem procesiem ir tik izplūdusi, ka saskatīt tiešu sakaru starp trīs gadu laikā strauji pieaugušajām algām un tam sekojošo katastrofāli straujo inflācijas kāpumu un pašreizējo valsts faktisko bankrotu maz cerību. Ministre, temperamentīga un tuvredzīga – varavīkšņainais kultūras burbulis plīsa nepilnu divu gadu laikā – ļoti daudzus gadus ir dzīvojusi absolūtā mediju un politiskajā aizvējā.
Ir vērts arī atcerēties, kādas dažādas balvas dažādos pasākumos vēlāk saņēma tie, kas piedalījās priekšvēlēšanu klipu pozitīvisma kampaņā un slavināja Tautas partiju! Kaut kā atceros savā dzīvē jau tādus laikus piedzīvojusi, kad režīmam kalpojošie un iztapīgie, tā sauktā inteliģence, labprātīgi kļuva par propagandas skrūvītēm, cerībā nodrošināt zaļo gaismu savai daiļradei, dzīvokļus, mašīnas, ārzemju braucienus.
Jebkāda veida diskusiju, analīzes, argumentu vētīšanas vietā Saeimas priekšvēlēšanu laikā sabiedrībai kultūras, mākslas un zinātnes darbinieki slavēja ministrus un pastāvošo režīmu. Ak, Dievs, cik pazīstami: visus padomju laikus mēs zinājām tos zinātniekus, tēlniekus, gleznotājus, rakstniekus, komponistus, aktierus, kinorežisorus, kas apdziedāja pastāvošo režīmu un būtībā tam kalpoja. Piecpadsmit gadu laikā padomju diktatūru nomainījusi naudas partiju diktatūra, izveidojušies korporatīvie atbalsta tīkli.
- Vai šobrīd kultūrā un mākslā pastāv korporatīvās saites?
- Ja nauda spēj apklusināt sirdsapziņu, tad tā arī dzīvojam. Kultūras korporatīvo tīklu bija sākts veidot pirms manis. Neskaitot gadu un četrus mēnešus, kuru laikā es pūlējos izsist šajā tīklā caurumu, lai ienāktu svaigs gaiss - vienu gadu pat tika atcelta piedalīšanās Venēcijas biennālē, prasot izstrādāt kaut kādus objektīvus kritērijus tam, kāpēc izvēlamies vienu vai otru mākslinieku - sekojošo gandrīz piecu gadu laikā tīkls ir noausts pilnībā. Svarīgākajos mezglu punktos ir palikuši tikai lojāli, labi apmaksāti un pakļāvīgi savējie. Kultūrā zina tikai tos māksliniekus, kuriem ir izstādes, koncerti, filmas un tā tālāk. Tādēļ tās kultūras un mākslas autoritātes, kas mūs var uzrunāt, ciešā veidā ir saistītas ar finansējumu, kuru viņas saņem vai arī nesaņem. Aprunājoties ar dažu labu izcili talantīgu mākslinieku jau pēc tam, kad vairs nebiju ministre, dzirdēju vienkāršu skaidrojumu: "Man tiek dota nauda, un es varu darīt to, ko man patīk darīt un ko Dievs ir aicinājis mani darīt." Kaut kādā mērā tādu nostāju var saprast. Tā arī savā valstī pat nespējām civilizēti atrisināt čekas maisu lietu, bet domāju, ka saruna par konformismu mums visiem būtu bijusi ļoti svētīga un noderīga. Pat vēl tagad pie manis reizēm pienāk ierēdņi, cilvēki no Kultūras ministrijas sistēmas un stāsta viņuprāt trakas lietas. Kad saku, ka varu to pieņemt zināšanai, bet man vienalga ir vajadzīgs kāds pierādījums, dokumenti, lai kaut ko darītu, cilvēki atbild, ka viņiem ir jālaiž bērni skolā, jāmaksā dzīvokļu rēķini, tādēļ viņi nevar riskēt ar savu darba vietu. Tā ir mūsu izvēle. Vai nu mēs esam brīvu cilvēku sabiedrība un neaizejam tik tālu, cik tālu tagad Latvija ir nodzīvojusies, vai arī esam kalpu dvēseles un dzīvojam tā, kā tagad. Notiekošais Latvijā jau nav viena vai vairāku cilvēku spogulis, tas ir visu mūsu kopējais spogulis. Protams, cilvēki ir tikai cilvēki, bet aizvien vairāk jūtos piedzimusi neīstajā laikā un vietā, jūtos, ka dzīvoju starp man svešas mentalitātes cilvēkiem.
- Varbūt cilvēkos ir pārāk maz ticības taisnīgumam un godaprātam?
- Pagājušajā gadā mani uzaicināja uz diplomu pasniegšanu arhitektiem un toreiz viņiem sacīju, ka man ir skumji un žēl Latvijas, jo mums nav nacionālās inteliģences tādā nozīmē, kā pagājušā gadsimta sākumā un aizpagājušā gadsimta beigās. Patiesībā šie cilvēki radīja Latvijas ideju, kura pēc tam ar strēlnieku asinīm tika materializēta. Kopumā šobrīd mums nav inteliģences, kas spēj paskatīties augstāk par savas privātās ieinteresētības un ambīciju latiņu, kas spēj redzēt tautas un valsts vērtības un vajadzības ilgtermiņā. Toreiz sacīju, ka nešaubos – viņu vidū noteikti ir talantīgi un droši vien nākotnē izcili arhitekti, bet es novēlu, lai viņu vidū būtu arī tādi inteliģenti, pie kuriem tautai turēties grūtos laikos. Ejot uz vakardienas mītiņu, domāju, kurš būtu tas cilvēks Latvijā, kurš spētu mūs uzrunāt un šajā sarežģītajā laikā apvienot, saturēt kopā un dot cerību. Kurš būtu tas cilvēks, kuram uznākot uz skatuves, iestātos pilnīgs klusums un katrs viņa vārds iegultu katra atnākušā sirdī? Domās neatradu tādu cilvēku, mēs visi kopā arī tādu nevaram atrast. Tiesa gan, šobrīd viss ir kustībā, bet nevaru pateikt, kur tā mūs aizvedīs.
- Vai šajos praktiskajos naudas laikos kultūrai ir izredzes izdzīvot? Padomju laikos tāpat bija savējo klans, bet talantīgie, izcilie tomēr izdzīvoja, par spīti visam.
- Man žēl, ka tikuši brīvībā, mēs neprotam neko citu, kā kopēt to pašu, ko esam darījuši pagātnē. Labi, ir pagājuši tikai divdesmit gadi, nevis četrdesmit, bet Mozus ne tikai vadāja Izraēla cilti pa tuksnesi četrdesmit gadus, viņš arī kāpa kalnā runāt ar Dievu, viņš redzēja vīziju. Bet vīziju var redzēt tikai tie, kas domā nesavtīgās kategorijās, kas domā par tautu un par nākotni. Man nešķiet, ka tie, kas mūs šodien ved un ir veduši līdz šim, ir kāpuši vai kāps kalnā. Viņiem nav vīzijas. Tādēļ tas, vai mēs ejam Apsolītās zemes virzienā, ir vairāk nekā tikai jautājums. Par kultūras, tātad tautas izdzīvošanu: situācijās, kad jācīnās par sevi un savu pastāvēšanu, tauta mobilizējas. Cilvēki konsolidējas, sanāk kopā ap tautas garīgo, mentālo asi. Padomju laikos bijām pret okupantiem, dzīvojām starp ienaidniekiem, un tas mūs saliedēja, koncentrēšanās ap šo vertikāli bija mūsu izdzīvošanas jautājums. Brīvība ir ne tikai absolūta vērtība, brīvība ir arī vislielākā atbildība un pārbaudījums, un mēs neesam to izturējuši. Mēs neesam izturējuši pārbaudījumu ne ar naudu, ne ar varu, ne ar brīvību. Kamēr būs tauta, būs arī kultūra. Un kritiskās situācijās tieši kultūra, tā, kas ir asinīs, uztur miesu, Atceros sava tēva stāstu par izsūtījuma laiku Vorkutā. Pārcilvēciski smagu, nežēlīgu. Vakaros blakus barakā varēja saņemt ēdamkaroti cukura. Nomira nevis tie, kuriem reizēm nebija spēka aiziet pēc cukura, bet tie, kuri nepiedalījās ikvakara svētā pasākumā – kopā dziesmas izdziedāt un noplēst jokus. Dūšu uztaisīt. Pie dzīvības noturēja gars, nevis miesa, mūsos caur dziesmu iekodētā latvietība. Bet, ja par Kultūras ministriju un ministri - varbūt ir īstais brīdis izlasīt Mateja evaņģēlija 10. nodaļas 26. pantu Jaunajā derībā: "Jo nekas nav apslēpts, kas nenāktu gaismā, nedz slepens, kas netiktu zināms."
Intervēja Sallija Benfelde
Nedēļa
www.rigasvilni.lv