Nosaukt patiesību vārdā

Laikraksts "Laiks" (ASV), 2011. gada 4. - 10. jūnijs
Laikraksts "Brīvā Latvija" (Anglija), 2011 gada 4. - 10. jūnijs

Arhitekte un četru bērnu mamma Inguna Rībena jau devīto gadu ir politikā. Savulaik viņa tajā ienāca kopā ar Einara Repšes veidoto partiju „Jaunais laiks” (JL), Repšes valdībā no 2002. gada novembra līdz 2004. gada martam bija kultūras ministre. Arī 10. Saeimā Inguna Rībena tika ievēlēta kā JL deputāta kandidāte no „Vienotības” saraksta. Šobrīd, tāpat kā daudzi deputāti, viņa vērtē, vai piedalīties ārkārtas 11. Saeimas vēlēšanās, kuras acīmredzot notiks 17. septembrī.

Vai būsi deputāta kandidāte 11. Saeimas ārkārtas vēlēšanu sarakstā?

Domāju, ka šī vasara gan tiešā, gan pārnestā nozīmē būs ārkārtīgi karsta, dažādas lietas notiks strauji, un no to norises būs atkarīgs mans lēmums. Pirms 10. Saeimas vēlēšanām es nopietni par to domāju, pagājušajos septiņos mēnešos kopš vēlēšanām nekas tik ļoti nav mainījies un droši vien piedalīšos. Manā vecumā cilvēks gan zina – viņš domā, bet Dievs dara. Tāpēc tā pavisam droši to nevaru apgalvot, dzīvosim, redzēsim.

Pieļauj, ka politiskā spēle kļūs pārāk negodīga, lai tajā iesaistītos?

Drīzāk man šī spēle var likties bezcerīga. Bet negribu neko šobrīd apgalvot, jo manā dzīvē ir noticis tā, ka varu teikt: daudzas lietas vada liktenis, notiek tā, kā tam jānotiek, lai ko es savā cilvēka prātā būtu domājusi. Man reizēm jautā par manu karjeru, kā esmu to veidojusi, un varu vien atbildēt, ka esmu vienmēr dzīvojusi savu dzīvi, esmu darījusi to, kas jādara, un viss ir noticis acīmredzot tā, kā bija jānotiek.

Vai nenožēlo gadus, kas pavadīti politikā?

Es nekad neskatos atpakaļ un nenožēloju to, ko esmu izdarījusi. Pirms pieņemu kādu lēmumu, es domāju ļoti daudz. Tādēļ, ja pieņemu lēmumu, tad neskatos atpakaļ un sevi nenosodu. Protams, raugoties no gadu distances mēs bieži vien daudzas lietas saprotam citādāk, bet es cienu sevi – ja tā esmu lēmusi, tad man tā toreiz bija pareizi. Man parasti iedegas mana iekšējā signalizācija – sirdsapziņa. Tas notiek tik kvēli un nepārprotami, ka es skaidri zinu, ka tajā brīdī ir kaut kas jāsaka vai jādara.

Kā tu vērtē prezidenta Zatlera ierosinājumu atlaist Saeimu? Vai tas bija to vērts, jo daudzi saka, ka nekā labāka nebūs?

Ja vērtējam sadzīves līmenī vai arī tajās kategorijās, kurās Latvijas politikā ierasts, tad tā var nodomāt. Tomēr es vienmēr gribu domāt, ka tas imperatīvs, kas saucas patiesība un kuram katrs burts būtu jāraksta kā lielais, nosaukta vārdā var radīt neparedzamu pavērsienu. Tas ir kā Bībelē – pirmais bija Vārds. Mēs piecdesmit gadus varējām izturēt un gaidījām, kad kāds nosauks patiesību Vārdā un nav svarīgi, kādu iemeslu dēļ tas notika. Galvenais ir tas, ka patiesība tika nosaukta Vārdā, tas cilvēkus vienoja, un viņi cēlās kājās. Pašlaik mēs esam gaidījuši divdesmit gadus, esam lēni gājuši un gaidījuši, ka kāds to izdarīs. Zatlers to izdarīja, viņš nosauca patiesību Vārdā un nav svarīgi, kādi bija viņa iemesli.

Vai tavuprāt pēc prezidenta pilnvaru nolikšanas viņam vajadzētu iesaistīties politikā?

Viņš ir pietiekami jauns un ja viņš reiz ir pateicis savu vārdu, tad pieklātos arī ne tikai pateikt un aiziet prom, bet pašam arī piedalīties. Pietiekami ilgi un pietiekami liekulīgi ir runāts par nepareizo politisko kultūru un ka vajadzīga pavisam cita. Varbūt ir pienācis laiks sākties daudz pieminētajai citai politiskajai kultūrai? Kaut vai beidzot sākt runāt to, ko domājam un darīt to, ko runājam! Protams, arī tagad cilvēki droši vien katru reizi domā, ka rīkojas godīgi, bet ceru, ka varbūt beidzot pateiksim viens otram, kādā purvā mēs visi esam. Varbūt beidzot lietas sāks darīt labākie, talantīgākie un gudrākie, nevis savējie. Un atgriežoties pie Vārda – ir laiks runāt arī par vēsturi.

Citi pārmet mums un mēs pārmetam viens otram, ka dzīvojam vēsturē, ka par to vien runājam un mums neatliek laika un spēka iet uz priekšu...

8. maijā biju Lestenē. Es tur esmu katru gadu, bet pirmo reizi vienkopus bija pulcējušies visu trīs Baltijas valstu aizsardzības ministri un pirmo reizi tik izsvērti un tik nopietni, garās un analītiskās runās tika pieteikts trešais skatījums uz Otro pasaules karu. Eiropai tas līdz šim ir bijis holokausts, Padomju Savienībai jeb Krievijai tā vienmēr ir bijusi Lielā uzvara, bet tagad tika pieteikts trešais redzējums, kas radies Austrumeiropā –šis karš bija divu totalitāru lielvaru pāri staigāšana Austrumeiropas zemēm un to iznīcināšana. Par šo tikšanos Lestenē un par tur izskanējušo Otrā pasaules kara redzējumu plašsaziņas līdzekļos nekur netika bilsts ne vārds. Nākamajā dienā no rīta, ieslēdzot radio un televīziju, dzirdēju un redzēju, ka Pārdaugavā pie Uzvaras pieminekļa tiek translēta militārā uzvaras parāde no Maskavas Sarkanā laukuma. Tas bija gluži kā padomju okupācijas gados, kad 9. maijā visapkārt skanēja uzvaras marši un visur bija redzamas translācijas no Maskavas. Patiesībā todien es līdz kaulam sajutos kā savā bērnībā un jaunībā Padomju Latvijā. Nodomāju – kāpēc tāda liekulība, kādēļ saucam šo zemi par Latvijas Republiku? Mēs taču esam Padomju Latvijā! Un pēc šīm Maskavas svinībām Latvijā neviens no politiskās vides nenāca ar savu vērtējumu 9. maija svinēšanai. Vēl pirms tam, 4. maijā, bija Dzintras Gekas dokumentālā filmas „Stacija „Latiši” pirmizrāde par 1937./38. gadu Maskavā un Krievijā, kad desmitiem tūkstoši cilvēku tika nošauti tikai tādēļ, ka viņi ir latvieši, jo Staļins kara gaidās lika iznīcināt visu nacionālo kopienu vadītājus, līderus, redzamos un talantīgos cilvēkus. Jā, mēs bieži sakām, ka vajag taču skatīties nākotnē un vienreiz pagātnei jāpieliek punkts. Bet mūsu pagātne nav nedz izrunāta, nedz sakārtota, nedz arī pareizi novērtēta. Patiesībā tā vēl joprojām ir padomju okupācijas laikos traktētā pagātne.

Pirms iet tālāk, vajag saprast, kas notika un visu nosaukt īstajos vārdos?

Ar valsts vēsturi ir tāpat, kā ar notikumiem cilvēka dzīvē – ja nevērtē smagus un nepatīkamus notikumus, ja nesaproti, kas un kāpēc notika un neizdari vajadzīgos secinājumus, šie notikumi mēdz atkārtoties. Tie atkārtojas tik ilgi, kamēr cilvēks nesaņemas un neizdara vajadzīgos secinājumus. Ja mēs iepriekšējo paaudžu domas, darbus un centienus patiesi un no sirds, ar cieņu un godu pret šīm paaudzēm neizvērtējam, tad mums, ejot tālāk, trūkst viņu svētības. Un, ja trūkst iepriekšējo paaudžu svētības, mums trūkst arī Dieva svētības. Es neesmu slimīga vēstures auklētāja, bet, manuprāt, mēs neesam šis lietas izdarījušas. Mēs visur pieminam igauņus un to, ka viņi tikuši daudz tālāk, bet igauņi, piemēram, izvēlējās savai atjaunotajai valstij par prezidentu cilvēku, kurš nekad nebija koķetējis ar okupācijas varu. Mēs par savu konformismu klusējam, to nevērtējam. Igauņi nomainīja arī visu savu vēsturnieku korpusu, aizvietojot viņus ar cilvēkiem, kas uz šīm lietām raudzījās pavisam ar citām, ar vecas ideoloģijas neaizēnotām acīm. Latvijā tie, kas mācīja PSKP vēsturi, sāka mācīt neatkarīgās Latvijas vēsturi. Mani aizkustināja, ka uz dokumentālās filmas par Lidiju Doroņinu –Lasmani pirmizrādi ciemos bija atbraukusi viņas biedrene no Mordovijas nometnes laikiem, kura neatkarīgajā Igaunijā šajos laikos bijusi ministres amatā. Latvijā nekas tāds nav pat iedomājams, jo Doroņina–Lasmane Latvijā tagad ir tikpat neērta kā okupācijas gados. Mums vēl aizvien vecā nomenklatūra pārvalda Latvijas valsti, tāpēc arī esam tur, kur mēs esam.

Jaunievēlētais prezidents Andris Bērziņš patiesībā arī nāk no okupācijas laiku nomenklatūras.

Jā, man pret viņu kā kolēģi nav nekādu iebildumu, viņš ir laipns un sirsnīgs, bet viņa ievēlēšana tikai apstiprina to, ko sacīju – viņam ir padomju laika komunistiskās partijas nomenklatūras darbinieka pagātne. Negribu dalīt cilvēkus labajos un sliktajos, bet ir jautājumi, uz kuriem mūsu sabiedrība nav atbildējusi – kaut vai par līdzdalību komunistiskajā partijā okupācijas gados. Mums vajag par to runāt, analizēt un domāt un tad iet tālāk, pretējā gadījumā mēs kāpjam uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem. Negribu melot un liekuļot un man aizvien biežāk liekas, ka tāda Padomju Latvija vien mums ir iznākusi. Reiz intervijā sacīju, ka neatkarīgā Latvija sākās 1918. un beidzās 1940. gadā. Nesam izdarījuši to, ko vajadzēja darīt un esam aizgājuši pavisam citā virzienā. Savā mājas lapā www.ingunaribena.lv esmu apkopojusi visu, ko esmu runājusi un sacījusi ļoti ilgā laika posmā un tajā ieskatoties var redzēt, ka savus uzskatus neesmu mainījusi pēc vajadzības, tas, ko saku, nav tikai mana šodienas pārliecība. Uz katrām vēlēšanām es neeju ar jauniem uzskatiem.

Biji Rīgas 800 gadu jubilejas svinību organizētāja pirms desmit gadiem – vai arī tolaik tu biji tā noskaņota?

Es ar savu maģistra grādu 1997. gadā, strādājot augstskolā par pasniedzēju, pēc nodokļu atvilkšanas saņēmu vien 56 latus mēnesī. Vīrs tikko bija atvēris privāto arhitektu biroju, vēl nebija skaidrības, vai ar to izdosies nopelnīt, bet mūsu dubultdvīņi bija jāaudzina. Domāju, ko darīt ar savām zināšanām, tad nāca piedāvājums piedalīties konkursā un es, sēžot pie tikko izoperētā dēla gultas slimnīcā, uzrakstīju Rīgas astoņsimtgades svētku vīziju un uzvarēju konkursā par biroja "Rīga 800" vadītāja amatu. Vēl līdz galam toreiz nesaprotot, kas notiek politiskajās partijās, bet redzot, kā tās strādā un kādas ir to vērtības, vienu gan es sapratu – savus bērnus es neesmu audzinājusi tādai valstij. Toreiz astoņsimtgades avīzei sacīju, ka ceru – astoņsimtgade mūs visu iedvesmos jaunam, kvalitatīvi cita laika lokam. Nav sanācis, esam gājuši to pašu taku vēl dziļāk purvā.

Varbūt vajag trešo Atmodu un vajag kādu, kurš visus pamodina?

Ir divas lietas. Pirmā – Saeima ir vidējais aritmētiskais no tā, ko Latvijas cilvēki uzskata par vērtībām. Nav tā, ka mūsu bezgalīgi godīgajai un gaišajai tautai visu laiku notiek tāda nelaime, ka Saeimā tiek ievēlēti simts meļi un liekuļi. Starp citu, mani ļoti aizvaino apgalvojums: „Visi jūs esat vienādi!” Katrs cilvēks dzīvo savu dzīvi un īsteno savu scenāriju, lai kur viņš atrastos, tādēļ tāds vispārinājums ir negodīgs. Otra lieta – jā, ir vajadzīgs cilvēks, kas prot pamodināt, bet ne jau tie, kas pašpasludinās, un sakās esam tautas atmodinātāji, tādi arī ir. Kad pienāks laiks, nezinu, Dievs vai Liktenis atradīs cilvēku, kas būs īstais, kuru visi sapratīs un sekos aicinājumam celties.

SALLIJA BENFELDE
www.ir.lv