Mīlestība ir sāpīga

Laikraksts "Svētdienas Rīts", 2001. gada 3. novembrī

Tikai nedaudz vairāk par diviem mēnešiem ir pagājuši, kopš "trīs dienām augustā" – grandiozajām Rīgas 800.dzimšanas dienas svinībām. Ja pirms svētkiem reti kurš ticēja, ka latviešiem kādi lieli pasākumi var izdoties tā, lai ikvienam aizraujas elpa, tad pēc 18.augusta vai ikkatrs, pat visnepārliecināmākais skeptiķis un pesimists, kurš Rīgā tajās dienās dziedāja, dejoja, skatījās kumēdiņus, ēda, vēroja salūtu un lēca zaļumballē bija gatavs noņemt cepuri to cilvēku priekšā, kuri šo iespēju mums sagādāja. "Tas bija četru gadu maratons sprinta distances tempā, " par svētku rīkošanu mums intervijā teiks aģentūras "Rīga 800" ģenerāldirektore Inguna Rībena – četru bērnu māmiņa, pēc profesijas arhitekte, kuras nepiepildītais sapnis ir, "lai visiem būtu labi, un tad varētu sēdēt un domāt par augstām lietām."

– Kopš Rīgas svētkiem ir pagājis kāds laiciņš. Ko jūs tagad darāt?

– Nekas jau tā nebeidzas kā skaistā pasakā, kad 20.augusta rītā "princis bija apprecējis princesi un dzīvoja ilgi un laimīgi." Mums vēl bija jāsastāda pieņemšanas un nodošanas akti, jāsamaksā tiem, kas piedalījās svētku rīkošanā un jādomā par aģentūras nākotni. Ir pilnīgi skaidrs, ka darbs pie Rīgas atpazīstamības Baltijā, Eiropā un pasaulē ir jāturpina. Tā komanda, kas esam, jūtamies kā kareivju pulciņš pēc kara, kas visi esam dzīvi pārnākuši, un kā tādi, kuri viens otru esam redzējuši tik smagos mirkļos… Man būtu žēl zaudēt šādus kolēģus un komandu.

– Tik skarbi vārdi "miera laikā". Cik grūti vai viegli radošam cilvēkam ir realizēt idejas? Vēl jo vairāk tāpēc, ka radošas idejas ne vienmēr sakrīt ar to cilvēku uzskatiem, kuri dala naudu vai kuriem ir nauda?

– Radošs cilvēks un ierēdnis ir divas dažādas pasaules. Tas, ka ierēdniecībai bija pilnīgi cits priekšstats par to, kāda izskatīsies šī jubileja – tā bija liela problēma un šķērslis. Savukārt man bija interesanti un saistoši – ja kāda ideja manās acīs ir cienīga, lai atdotu sevi šīs idejas realizācijai, tad tas mani spārno to realizēt. Veidojās duāla situācija – no vienas puses, es centos iesaistīt cilvēkus, kas nav konjunktūristi, bet ir radoši un mākslinieki pēc būtības, kas nav iztērētu radošo cilvēku nomenklatūra mūsu valstī, kuri ir klāt visos pasākumos. Man bija vajadzīgas tīras idejas, patiesība, ko viņi sajūt. Bija grūti tā rīkoties, jo visiem bija kādi stereotipi pieņēmumi, kā Rīgas astoņsimtgadei vajadzētu izskatīties, kam vajadzētu piedalīties, un politiķi pie šīm klišejām ir pieraduši. Varbūt nespeciālisti to nevar īsti saprast, bet man, sākot darbu, bija skaidrs, ka, pirmkārt, pirmo reizi 800 gadu vēsturē Rīga savu jubileju svin Latvijas valsts galvaspilsētas statusā un 21. augustā apritēja 10 gadi, kopš mēs esam juridiski atzīta, neatkarību atjaunojusi valsts. No paša sākuma – 1997. gada, kopš sāku strādāt pie jubilejas svinību organizēšanas, tas bija mans cīņas virziens – es neesmu aicināta organizēt pasākumu dažiem simtiem izredzēto Operā vai izstāžu zālē BT 1, bet tieši tāda bija sākotnējā iecere domes vadībai. Es aizstāvēju ideju, ka Rīgas svētku viesis būs ikviens uz pasaules, kas par tiem būs izdzirdējis. Bija vairāki režisori, ar kuriem mēs strādājām, līdz nāca šī brīnišķīgā ideja – 800 minūtēs izdzīvot 800 gadus, kas padarīja šo dienu 13 stundu garu. Priekš mums tās, protams, bija tikai problēmas, jo ir ļoti grūti noorganizēt pirmizrādi 13 stundu garumā tik neierastā vidē. Šķēršļu josla bija bezgalīga, bet varbūt tieši tādēļ tā vērta, lai to atrisinātu. Es runāju par svētku dienas veiksmes ķīlu – mēs cienījām visas paaudzes, visas tautības, kas tajā dienā atradās Rīgas ielās, un viņi mīlēja mūs. Kā teica bijusī kultūras ministre Ramona Umblija – pirms 10 gadiem barikādēs, stāvot pret kopīgu ienaidnieku, cilvēki bija bezgala vienoti. Un pēc 10 gadiem notika tāds fenomens, ka visi bija tik bezgala vienoti priekā. Mēs protam mobilizēties un kļūt vienoti, ja pretī mums stāv ienaidnieks, bet tas, ka mēs bijām vienoti priekā, es domāju, ir kaut kas vairāk. Es diezgan skopi par to runāju, bet zīmes mani šajā procesā ir vadījušas. Daži žurnālisti mani sauc par izredzēto, bet es domāju, ka tas nav īstais vārds. Drīzāk esmu bijusi nolemtā, kam ir lemts to darīt, un manī nebija tik daudz cilvēcisku ambīciju, lai uzrakstītu atlūgumu un aizietu prom.

– Tādu brīžu pietika?

– Atlocītiem galiem! Tajā vidē, kurā dzīvoju un strādāju, turklāt lasot un skatoties mūsu medijus, ļoti bieži sev uzdevu jautājumu: "Kādam suņu baram mēs šos svētkus organizējam?" Bija brīži, kad uzskatīju par augstākā līmeņa savu stulbumu to turpināt. Un kā pierādīja "trīs dienas augustā" – ne šī vide, ne šie mediji nav visa Latvija! Jo cilvēki uz Rīgas svētkiem neatbrauca rezignēti, distancēti ar ironiju paskatīties – kas nu tai aģentūrai, kas sazagusies miljonus, pāri ir palicis!? Man par bezgalīgu prieku izrādās, ka kaut kur dziļi sirdīs slēptas, bet tomēr ir tās rācijas, kas uztver daudz precīzāk, "kas ir kas", nekā tas, ko mums bierņi un lipsti cenšas iestāstīt ar savām sabiedrisko attiecību kampaņām.

– Aiz uzslāņojuma ir jāprot saskatīt pamats – kur ir patiesība un, kur sākas sārņi.

– Par to man vislielākais prieks, ka cilvēki acīmredzot ar sirdi bija uztvēruši, nevis ņēmuši par baltu patiesību, ko raksta avīzes un kā politiķi izsakās. Piemēram, tērpu māksliniece Asnate Smeltere man stāstīja, ka, kamēr 18.augusta rītā viņa vēl rušinājusies pa dārzu, viņas kaimiņš, deklasēts elements, uzvilcis baltu kreklu un aizbraucis svētkus svinēt. Tad arī viņa teikusi vīram, ka viņiem laiks doties. Kurā mirklī cilvēki noticēja un izjuta, ka šie svētki ir domāti viņiem? Tas ir mans lielākais gandarījums. Vienīgie mūsu īpašie viesi bija tā sabiedrības daļa, kas pati par sevi nevar parūpēties – slimie bērniņi, bāreņu namu un patversmju bērni no visas Latvijas. Daudzi žurnālisti pēc svētkiem jūsmoja – jums nu gan, Rībenas kundze, paveicās ar labo laiku! To var traktēt arī tā, bet var arī – savādāk. Ja cilvēks nezog, nemelo, un izdara VISU, kas ir cilvēcisko iespēju robežās, tad drīkst cerēt, ka Dievs un veiksme stāvēs klāt tam, ko dari. Man šķiet, ka cilvēkiem vajag koncentrēties uz pozitīvo, vairāk par to domāt un runāt. Es savā ģimenē nerīkojos tā, kā mēs rīkojamies valstiskā mērogā – nu labi, svētki bija, divas dienas par tiem atcerējās, bet tagad viss ir klusu, viss ir aizmirsts, it kā nekas nav bijis. Nesaku to sevis dēļ, bet lai dzīvotu gaišāk, mēs varētu kultivēt šo gaišumu un labestību, ko tajās dienās piedzīvojām. Man tas ir ļoti būtiski. Kādreiz, nākot uz darbu, atrodu kāda maza bērna gaišu smaidu vai kādu sirsnīgu suni, kas man parkā skrien pretim – tas ir gaišais un labais, pie kā es pieķeros, lai varētu dienu nodzīvot. Mums varbūt par maz valstī ir gaišu cilvēku, kuri veido pozitīvo gaisotni. Es, piemēram, mājās, savā ģimenē neatstāstu slikto.

– Vai apzināti?

– Kādreiz ir noticis pat kaut kas sensacionāls, skandalozs un pat interesants, bet man nepatīk atstāstīt, ka kāds ir saslimis vai kādam kaut kas ir noticis. Vakaros ģimenē parasti ķiķināmies ar kaķi vai stāstam, cik viņš miegā bija dīvaini ķepas salicis… Klusējam par lielām un sliktām lietām, jo kāpēc gan tās enerģētiski vairot? Es gandrīz vai fiziski sajūtu, ka, tās stāstot, mēs tās izplatām, un ļaunums mūs apņem. Var taču atrast sīkus un jaukus mirkļus – sākot ar ģimeni, valsti un beidzot ar pasauli. Ne jau tāpēc, lai kaut ko noklusētu. Domāju arī, ka tie nav tie īstie, kas rotā žurnālu vākus un par kuriem tiek rakstīts. Ir tūkstošiem lieliskas lauku un pilsētu sievietes, kuras audzina bērnus, un lai kā, bet ar visu tomēr tiek galā. Ja mēs par šiem krietnajiem cilvēkiem runātu vairāk, arī pavairotu to pozitīvo, ko viņi izstaro, un mums visiem dzīvē būtu vieglāk, un arī valstiskā mērogā viss notiktu citādi.

– Jūs teicāt vārdu "kultivēt" – tas nozīmē kaut ko darīt. Pie tā ir jāstrādā, dažkārt sevi ir jāpiespiež gandrīz vai ar pārcilvēcisku spēku par kaut ko priecāties.

– Nav jau no rīta līdz vakaram jāatrodas tādā prieka eiforijā, bet savā ziņā spēja saskatīt labo ir mūsu garīguma rādītājs. Un patiesībā to var atrast papilnam – gadalaikos, lapās, putnos, saulē un debesīs. Jautājums ir tikai – kur mums patīk urķēties.

– Tas ir jautājums par manu izvēli.

- Tieši tā! Man šis svētku periods bija ļoti smags, bet daudziem cilvēkiem dzīvē ir smagi brīži. Grūtajos mirkļos man palīdzēja tā cilvēces garīgā pieredze, kas ir jau vismaz simtreiz aprakstīta. Cits jautājums, ka mēs arī par to nerunājam. Kaut vai divas dziesmas, ar kurām sākās šīgada Dziesmu svētki. Vai tā nav fantastiska garīgā pieredze: "Visi ceļi gunīm pilni, / Visi ceļi atslēgām"? Ne jau ar svētku ugunīm pilni, bet, kā saka latvieši – "iziet caur uguni un ūdeni – ar tādām pekles ugunīm, kad visas durvis ir aizslēgtas. "Tev būs ieti visam cauri / Ar Dieviņa svētībiņu./ Tev būs ieti gunīm cauri, / Pušu lauzti atslēdziņas." Tu izlasi un saproti, ka simtiem paaudžu pirms tevis arī tā ir bijis, un viņi tev mantojumā ir atstājuši savu pieredzi. Ne tu kāda vienīgā, ne izredzētā, ne nelaimei nolemtā, ne kaut kāda īpašā. Šajos vārdos var gremdēties jebkurš cilvēks. Jā, mēs katru dienu varam meklēt ceļa stabiņus, priecīgus mirkļus, pie kā turēties, arī tajā laikā, kad mums dzīvē klājas smagi. Jeb kā dziedāja nākamajā dziesmā: "Skauž man skauģi, / Bur man burvji, / Nevar mani izpostīt. / Avotā guni kūru, / Caur ūdeni dūmi kūp." Nekas racionāli neliecina par to, ka tu to vari izdarīt! Jāsaka, traki gan tie mūsu senči bijuši – kā var avotā iekurt uguni un vēl tā, lai caur ūdeni dūmi kūp?! Tas nav iespējams! Man arī brīžiem šķita – nav iespējams sabiedrībā, kurā visi tikai kritizē, kaut kam izdoties! Katram no mums dzīvē var būt tā, ka šķiet – simt reizes avotā uguni kuram un domājam, ka nekas tur nedegs un nekā nebūs… Pēdējais pantiņš dziesmā ir: "Bur man burvji, / Skauž man skauģi, / Nevar mani izpostīt. / Dieviņš taisa dzelžu sētu, / Apkārt manu augumiņu." Dzīvē ir ļoti daudz un dažādas situācijas bijušas, kad man neviens laicīgā līmenī nevar palīdzēt. Arī pat šajā projektā, nemaz jau nerunājot par dažādiem nopietniem manu bērnu slimības gadījumiem. Šajās lietās esmu skolota un varu teikt, ka šī skola ir bezgala smaga un nežēlīga.

– Iepriekšējā dzīves pieredze ir jūs sagatavojusi tagadējam darbam?

– Gan jau, jo nekas nenotiek tāpat vien. Droši vien ļoti daudziem cilvēkiem, arī man, ir ļoti smagi gājis tieši bērnu veselības un traumu dēļ, bijuši mirkļi uz robežas – būt vai nebūt. Un šajos brīžos tu esi tik skaudri viens – vienīgi tu un Visaugstākais, jo laicīgā līmenī nevar palīdzēt neviens. Šādas attiecības man ir bijušas, un tas ir mūsu noslēpums, ko tajos brīžos esmu apņēmusies. Esmu pietiekami veca, lai mani no šīs "partijas piederības" vairs neviens nevarētu uz primitīvāka ceļa aizmaldināt. Aģentūras darbības laikā, īpaši trijās svētku dienās, sajūta bija kā izšautai bultai, kur nav nekādu domu, jo tu viss esi vienā kustībā uz priekšu, uz mērķi. Zinu, ka var būt visādi, bet es nedefinēju savās domās neko konkrētu un arī ne slikto. Drīzāk man ir sajūta, ka arī dzīvē kopsummā es esmu tāda izšauta bulta – visa dzīve ir mana kustība uz priekšu, un, cik vien varu, rīkojos un dzīvoju saskaņā ar savu sirdsapziņu un kultivēju uz pasaules labo.

– Jūs pieminējāt Visaugstāko. Kā jūs piepildāt šo attiecību nepieciešamību?

– Svētdienas rītos paklausos pa radio dievkalpojuma pārraides, sevišķi mani saista Jura Rubeņa sprediķi. Man to vajag, bet es vienmēr esmu bijusi ļoti noslogota – kad divas reizes piedzimst dvīņi, tad patiesi sev nemaz neatliek laiks. To cilvēku priekšā, kas pieder pie kādas noteiktas konfesijas un regulāri iet baznīcā, varbūt nebūtu pareizi teikt, ka altāris ir manā sirdī. Man pietrūkst laika vientulībai un vietas arī. Jo pēc bezgalīgās cilvēku un notikumu jezgas, kas ir aģentūrā, es aizeju mājās, kur ir četri bērniņi, vīrs un vecāki, kurus mēs apciemojam brīvdienās…Man nav tik viegli aizbraukt uz baznīcu, jo tur atkal ir daudz cilvēku apkārt, bet man brīžiem vienkārši fiziski prasās pabūt vienai. Varu viena aiziet uz mežu pastaigāties – mūsu laukiem ir lieli meži apkārt. Un tās, kas mežā notiek, ir visīstākās sarunas. Visu laiku ceru, ka man dzīvē pienāks laiks, kad varēšu atļauties nodarboties ar tādām garīgām lietām – lasīt, klausīties mūziku… Ja jūs man prasītu, ko es dzīvē ļoti vēlos…

– Labi, es jums jautāju: "Ko jūs dzīvē visvairāk vēlētos?"

– Patiesībā – sēdēt un domāt par šīm lietām. Lai būtu tāds miers, ka visiem ir labi, ka bērni ir "pie vietas", un es varu domāt par augstām vērtībām. Pilnīgi noteikti man nevajag materiālas lietas, vientuļu salu arī ne, jo man jau ir 30 hektāri Upesciemā – vectēva mājas, kurām septiņu kilometru apkārt nav nekā. Cilvēka dzīvei jau patiesībā vajag tik ļoti maz. Tā didaktiski varbūt izklausās, bet dzīvi vajag piepildīt ar jēgu, nevis ar mantām. Var teikt, ka darbs pie Rīgas 800 gadu svinību rīkošanas ir bijis tik skaudrs, pieredze un informācija ir nākusi tik blīvi, un arī daudzu lietu katalizācija ir notikusi tik bezgala intensīvi. Tagad es varu teikt, ka, iziešana cauri visām šīm negācijām manai dzīvei tomēr ir devusi ļoti lielu jēgas pienesumu. Skaisti jau būtu piedzimt par princesi kalna galā un domāt dižas domas, esot materiāli pārtikušai. Droši vien mums ir jāiziet šai pasaulīgi sadzīviskajai daļai cauri, un tam jēga ir pilnīgi noteikti.

– Kas jums dzīvē ir vissvarīgākais?

– Es domāju, ka vissvarīgākais ir mīlestība. Varu tā nekautrīgi teikt, ka esmu diezgan harmonisks cilvēks un man patiesībā nav daudz kompleksu. Un tas ir viena nopelna dēļ – Visaugstākais bija lēmis man piedzimt ģimenē, kurā tiku absolūti mīlēta. Man liekas, visas problēmas rodas no tā, ka mēs neatrodam mīlestību vai tās ir par maz. Cik citkārt ir nabadzīgi cilvēki, kas ir starojoši un piepildīti, un cik daudz ir cilvēku, kuriem pieder laicīgā bagātība, bet viņi gandrīz vai izdzisuši staigā pa pasauli. Patiesībā man liekas, ka tas, ar ko es esmu piepildīta – ir mīlestība. Tā neizpaužas konkrēti, bet ir pilnīgi pret visu! Mīlestība arī brīžiem ir bezgala sāpīga – es kādreiz pēc jubilejām skatos: pilna istaba ar tik brīnišķīgiem ziediem, kuri zied un izzied pa dienu, kad visi ir darbā un skolās un neviens tos neredz. To pazemību un pacietību no viņiem mācos – būt tik skaistai, tik brīnišķi skaistai un ziedēt – klusējot, nekliedzot un nepieprasot: "Skatieties uz mani! Jo šodien es vēl esmu pilnā plaukumā, bet rīt jau būšu novītusi!" Mīlestība jau patiesībā ir ļoti sāpīga, es apeju apkārt un vismaz bučas tām puķītēm iedodu.

– Kā jūs domājat, vai mīlestība ir Dieva dota vai atkal mūsu katra izvēle, ko mēs ar savu rīcību radām šajā pasaulē?

– Mīlestība ir katalizators. Var darīt labi un pareizi, bet var darīt – ar mīlestību. Varētu jau domāt, ka tā ir tāda sieviešu runāšana, bet atceros, kad ar bijušo Tērvetes kolhoza priekšsēdētāju Viesturu Gredzenu runājām par zirgiem. Viņš man stāstīja, cik reizes Maskavas izsolēs Tērvetes skaistie zirgi ir pārsolīti un maksājuši zvēra naudu! Tas bija laikā, kad kolhozā pat pakaišu zirgiem nebija – tos vajadzēja "norakstīt" no cūkām, nemaz nerunājot par medicīniskajām un citām tehnoloģijām, kuras citur pasaulē izmantoja zirgu audzēšanā. Jautāju viņam, kā tas ir iespējams, kad nekā nav, kad viss jādara pusnelegālos apstākļos bez naudas, bet jums tādi pasaules klases skaistuļi, gudreļi un labuļi izaug?! Viņš, tāds robusts vīrietis, uz mani tā zīmīgi paskatījās un teica: "Bet mēs viņus ar mīlestību audzējam." Nesen 103 gadu vecumā nomira mana mīļā auklīte, un es to šausmīgi pārdzīvoju. Mani mierināja, ka neviens nedzīvo mūžīgi, 103 gadi – tas taču ir tik grandiozs mūžs! Es visu saprotu, bet pasaulē nemaz nav tik daudz cilvēku, kurus mēs bezgalīgi mīlam. Tanī pat laikā es intuitīvi sajūtu – ja kādam garam ir lemts celties debesīs, domāju, ka apkārtējo cilvēku mīlestība ir tas zelta staru kūlis, kas mūs ceļ pret debesīm.

INGA REČA

Svētdienas Rīts
www.svetdienasrits.lv