Runas | Raksti | Intervijas | Publikācijas | Domubiedri |
Neesmu laicīgās varas raustāma
Žurnāls "Aija", 2001. gada rudenī
Ielauzums: Zinu, ka sirdī esmu pati pazemība, un pēdējos četros gados ar mani nekādas pārmaiņas nav notikušas.
Ielauzums: Es to teicu jau pirms svētkiem – nekas nezudīs, viss paliks ar mums mentālā līmenī. Tā es sajūtu šīs svētku radītās enerģētikas klātbūtni.
Ielauzums: Tas, kas tagad notiek Rīgas domē, man atgādina oktobra revolūciju, kad proletariāts iegāja Ziemas pilī un piegānīja tās skaisto vidi.
Aģentūras Rīga 800 ģenerāldirektore Ingūna Rībena sabiedrībā radījusi mērķtiecīgas, nelokāmas, dažkārt patiesi skaudras un augstiem ideāliem ticošas personības iespaidu. Vairākus gadus, cīnoties ar mainīgās pilsētas vadības profesionālo birokrātu neskaitāmajiem bet, viņas vadītā komanda spēja radīt neaizmirstamus svētkus. Ko tādu spēj tikai retais, un arī tagad, kad domes darboņi preparē Rībenas kundzes vadītās aģentūras darbību un idejas, viņa nav padevusies un ir par patiesību, un tic pasakai, kurā dzīvojām trīs dienas augustā.
Intervija būtu daudz aktuālāka, ja notiktu neilgi pēc Rīgas astoņsimt gadu svētku centrālajiem notikumiem, taču tiekoties Rībenas kundze paskaidro – es tikai tagad spēju no tiem distancēties. Lai arī pierasts, ka intervijās runā par visu, kas ienāk prātā, mēs atgriežamies pie Rīgas svētkiem, jo, kā bilst Ingūna Rībena, viņai pēdējos četrus gadus, izņemot darbu, nekā nav bijis.
– Vai jūs vēlētos kādreiz sniegt interviju, kurā jums neko nejautātu par Rīgas astoņsimt gadu svinībām?
– Noteikti. Es vēl aizvien esmu ļoti nogurusi. Man nepatīk gausties un žēloties, jo Latvijā ir daudz cilvēku, kam dzīve ir daudz grūtāka nekā man. Visu cieņu viņiem, jo tie nav cilvēki, kuru vārdi rotā avīžu virsrakstus. Tas, par ko lasām un ko diendienā uzzinām, ir tikai nomenklatūra. Viņu domas un pieredze nav būtiskākā un enerģētiski uzlādējošākā.
– Kāda ir jūsu pozīcija Latvijas sabiedrībā?
– Es to nekad neesmu sev formulējusi. Zinu, ka sirdī esmu pati pazemība, un pēdējos četros gados ar mani nekādas pārmaiņas nav notikušas. To zina visi mani tuvie un pazīstamie cilvēki, draugi nav pazuduši. Esmu iemantojusi jaunus draugus – patiesus un krietnus cilvēkus. Tie, kas strādāja pie astoņsimtgades, pārstāvēja vienu domu līmeni. Pēc svētkiem saņēmu daudz vēstuļu un tālruņa zvanus. Kad aģentūru nolēma likvidēt, inteliģences pārstāvji pat rakstīja vēstuli Rīgas domei, lūdzot ļaut mums turpināt darbu. Tas man lika aizdomāties, ka esmu iemantojusi sabiedrības uzticības kredītu un tā man ir liela atbildība. Vēl nezinu, kur to izmantošu.
– Svētki ir beigušies, jūsu ikdiena, šķiet, vēl joprojām ar tiem cieši saistīta…
– Šo gadu laikā esmu kļuvusi fatāliste. Ja man liktenis dos zīmi, ka jādara vēl kaut kas liels, – darīšu. Taču vēl neesmu paspējusi distancēties no astoņsimtgades notikumiem. Ūdenim jābeidz viļņoties, jāiegūst spoguļa gludums, lai varētu ieraudzīt debesis un saprast, kas ir kas. Man, kā sīkam cilvēciņam, bioloģiskai būtnei, atceroties ceļu līdz svētku kulminācijas dienām, ir fiziski pretīgi. Tomēr es par to negribu runāt, jo savu grūtumu uzlikt citiem nav labi. Es vienmēr cenšos būt dzīvespriecīga, enerģijas un vitalitātes pilna.
– Vai jums tas bija izaicinājums, vēlme pašapliecināties vai radīt brīnumu?
– Tā bija mana nolemtība. Viss pārējais bija kā izšautas bultas kustība no pirmās dienas līdz mērķim, pat nepieļaujot, ka vari trāpīt garām.
– Vai šī nolemtība bija taisnīga?
– Uzskatu, ka viss, kas ar mums notiek, ir taisnīgi.
– Bet vai pūles bija tā vērtas?
– Gan jau bija. Protams, bija brīži, kad domāju, ka esmu pilnīga idiote, uzņemoties darīt ko tādu. Nezinu, vai piekristu vēlreiz. Konstruktīvi, ar prātu izvērtējot, noteikti ne. Tomēr liktenim ir savi nodomi. No manis dveš fatālisms, bet tāda nu ir mana pieredze. Man vienmēr bijusi doma – gan jau es tikšu galā. Šoreiz bija savādāk, un strādājot es sajutu nolemtības vai kādu augstāku spēku klātbūtni.
– Vai pēc svētkiem Rīga, jūsu skatījumā, ir mainījusi asociatīvo nokrāsu?
-Es to teicu jau pirms svētkiem – nekas nezudīs, viss paliks ar mums mentālā līmenī. Tā es sajūtu šīs svētku radītās enerģētikas klātbūtni. Tās nav tikai skaistas atmiņas. Katra vieta domās ir daudz reižu pārdomāta. Esmu arhitekte. Mūziķim vajag absolūto dzirdi, māksliniekam absolūto redzi, arhitektam – absolūto iztēli. Iztēles līmenī es gadiem katru vakaru kā Tēvreizi atkārtoju un pārdomāju visas svētku zonas. Tagad, ejot garām svētku norises vietām, mani pārņem skumji smeldzīgs sentiments, atceroties – re, izdevās. Dievs vien zina, kas nākotnē gaida Latviju, viņš zina arī to, kāpēc šiem svētkiem bija lemts notikt un kāpēc tie bija tieši tādi.
Atceros, kā Tibetas mūki Rīgā būvēja smilšu mandalu. Pēc vairāku dienu rūpīga darba, kad universa modelis bija sakārtots, to atlika tikai saslaucīt un izbērt upē. Šī simboliskā akcija ļauj uz lietām paraudzīties pavisam cita līmeņa izpratnē. Tā es saprotu arī savu darbu un pilsētas jubileju uztveru kā harmonisku mandalu.
– Kas bija jūsu ceļa grūtums?
– Es nepiederu pie nomenklatūras un tiem, kas pieraduši organizēt svētkus un sen jau iztērējušies. Paskatījos uz visu ar svaigu skatienu, un tas bija mans grūtums. Jubileju nepārtraukti apzākāja, ka aģentūra izzags naudu un viss. Tomēr svētkos valdīja labestība un prieks – tas tiešām bija brīnums.
– Kā jūs spējāt emocionāli nesadegt?
– Tādas lietas daudz vieglāk pārdzīvot ir cilvēkiem, kas darbu dara ar vienaldzīgu attieksmi. Es tāda neesmu, par visu ļoti pārdzīvoju, it īpaši, ja netiek runāta patiesība. Kad ir pavisam grūti, kāds vienmēr ar gudru ziņu dod spieķi, pie kura pieturēties.
– Noslēguma preses konferencē Ojārs Rubenis teica – Ingūna daudziem ir neērts cilvēks. Kā jūs uztverat šādu apgalvojumu, vai tā jūtaties?
– Biju pārsteigta, jo neesam kopā strādājuši. Toreiz domāju, ka viņš mani īpaši labi nepazīst, taču noprotu, ka kuluāros klīst tādas runas. Jā, šādā izpratnē esmu neērts cilvēks, jo neesmu laicīgas varas raustāma.
– Vai jūtat niknumu pret varu?
– Nē. Es jūtu dziļu nožēlu un skumjas. To izsaka Jēzus teiktais pie krusta – Dievs, piedodi viņiem, jo tie nezina, ko dara… Es jūtos tāpat, jo tie cilvēki tiešām nezina un nesaprot, ko viņi dara – tas ir pilnīgi cits apziņas un evolūcijas līmenis. Ar to esmu saskārusies jau senāk. Kad biju pasniedzēja augstskolā, bija students, kam nebija lemts saprast. Toreiz nonācu pretrunās ar sevi, domāju – ja, veltot viņam trīs stundas, nespēju nekā iemācīt, tā ir mana vaina. Pēc pārdomām sapratu, ka ir cilvēki, kam nekad nebūs lemts kādu lietu saprast. Kādā Austrumu gudro grāmatā izlasīju, ka šādiem cilvēkiem pat nedrīkst mācīt gudrības, jo viņi tās ne tikai nesaprot, bet izvaro un apsmej, sējot šaubas skolotāja sirdī. Uz cilvēkiem, kas ir pie varas, varu skatīties tikai tā.
– Kas būs tālāk?
– Man ir divi dvīņu pāri, es apzinos, ka patieso nākotni rada bērni. Man ir bijuši piedāvājumi, pat aicināja iet politikā. Kamēr man nebūs iekšējās izjūtas, ka tas man vajadzīgs, jaunus lēmumus nepieņemšu. Brīžiem man gribas darīt vienkāršu fizisku darbu – vilkt ratiņus ar žagariem vai slaucīt grīdu. Šie darbi ir tik pilni ar pozitīvu jēgu. Iedomājieties – jūs apstājaties, un aiz jums ir palikuši desmit kvadrātmetri tīras grīdas. Tur nav vakarā jāuzdod sev jautājums – kāda šai dienai bija jēga. Darot šādus darbus, cilvēks sevi nezaudē, jo domās var kavēties visaugstākās matērijās. Strādāju brīnišķīgā birojā, taču manas smadzenes visu laiku nodarbina laicīgas un ikdienišķas riebeklības.
– Kā jūtaties pašlaik?
– Tagad, kad notiek aģentūras likvidācija, kolēģi jautā – ko lai mācām saviem bērniem, kad zinām, kā dzīvē viss notiek patiesībā. Es joprojām uzskatu, ka jāmāca labestība, ka godīgais uzvar un jārīkojas kā trešajam tēva dēlam. Tās ir mūžīgas vērtības, jo laicīgie izkropļojumi ar laiku pazudīs. Bulta, kas lidoja četrus gadus, piezemējās 19. augusta vakarā, darbs ir paveikts. Taču aģentūras likvidāciju es uzskatu par neloģisku lēmumu. Mēs strādājām Rīgas atpazīstamības veicināšanai. Mana darba mērķis nebija piezemētās lietas – tūrisma veicināšana un naudas pelnīšana. Es iestājos par jaunu apziņas evolūcijas līmeni, un tagad man ir ļoti sāpīgi, ka viss tiek izpostīts un saraustīts gabalos. Tas, kas tagad notiek Rīgas domē, man atgādina oktobra revolūciju, kad proletariāts iegāja Ziemas pilī un piegānīja tās skaisto vidi. Šādiem cilvēkiem riebjas visi, kas kaut ko spēj radīt.
– Vai jums vēl ir ideāli?
– Ir, un es tiem nepārtraukti sekoju.
– Kāda būtu tā ideālā pasaule, kurā jūs justos patiesi laimīga?
– Pasaule – visas ielas, mājas, pilsētas, attiecības – sākas mūsu smadzenēs. Jātic garīgai evolūcijai vai arī brīnumiem. Kā mēs redzējām tajās trīs augusta dienās – brīnumi notiek. Ja mēs diendienā būtu tādi kā toreiz, noteikti dzīvotu pavisam citā pasaulē. Man pēc tām augusta dienām ir vieglāk dzīvot, jo cilvēkus paturu atmiņā, kādus redzēju toreiz. Un rodas doma, ka es dzīvoju fantastiskā, pozitīvā sabiedrībā, kur visi dzīvo kā tautasdziesmā – Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu…
KASPARS BĒRZIŅŠ