Ingūna Rībena: "Kultūra nav broša pie svētku uzvalka."

Laikraksts "Lauku Avīze", 2002. gada 19. decembrī

Kultūras ministre Inguna Rībena pirms sarunas atminējās iepriekšējo viesošanās reizi "Lauku Avīzes" redakcijā, kad pirms diviem gadiem viņa stāstīja par Rīgas astoņsimt gadu svētku iecerēm. "Toreiz "Lauku Avīze" uzrakstīja "Sirmā Rīga gaida dižus svētkus", un es to uztvēru patiešām kā atbalstu savam darbam," teica I. Rībena.

- Iepriekšējā kultūras ministre Karina Pētersone pirms darba ministrijā bija jau ļoti ilgu laiku darbojusies politikā. Jūs esat cita tipa vadītāja, ar citu raksturu un pieredzi. Vai tas nozīmē, ka tagad pārveidosit arī ministrijas darba stilu?

- Ļoti lielā mērā to darīšu, jo mēneša laikā ir augusi mana neapmierinātība par to, ka tik daudz problēmu gan kolektīvā pašā, gan darba norises tempā. Neesmu sākusi ar kādām tīrīšanām vai atlaišanām, esmu visiem darbiniekiem devusi laiku. Bet nespēju bezgalīgi klausīties, kāpēc kaut ko nevar izdarīt. Man nevaicā, kāpēc "Rīgas-800" svētki neizdevās!
Ir tikai viens rādītājs — vai nu tu to izdari, vai neizdari. Es šobrīd slīgstu izskaidrojumos, kāpēc kaut ko nevar izdarīt. Mani lūgumi atduras pret kādām sastāvējušām problēmām. Bet cilvēka darba diena ir tā vērta, lai viņš izdarītu! Situācija ir sarežģīta, ne tikai valdībā jācīnās par atbalstu kultūrai, bet arī pašā ministrijā jāpanāk atbalsts kultūrai!

- Kāda ir jūsu pašas īstermiņa, vidējā termiņa un ilgtermiņa programma?

- Mani parasti motivē augsti, cēli mērķi, kuru dēļ ir vērts dzīvot un strādāt tādā ārkārtas režīmā. To cinismu, visatļautību, morāli ētisko pagrimumu, kas šobrīd valda ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē, nevar apturēt ne ar kādām augstām tehnoloģijām, ne ar kādiem likumu kalniem. Ir atlikusi tikai viena iespēja — tā, kas var nākt no cilvēka paša. Viņa sirdi uzrunā kultūra un izglītība. Kultūrai ir jākļūst par katra dzīves neatņemamu sastāvdaļu — tāpat kā mūsu ķermenim ir vajadzīga dienišķā maize un veselības aprūpe, tā garam un dvēselei ir vajadzīga kultūra un Māksla kā tās spožāko mirkļu uzdzirkstījumi.
Pirmām kārtām ir jārada garīgas vērtības. Kultūras finansējums valstī nebūt nav tik mazs, nauda galvenokārt ir jāsaņem tiem, kas rada šīs garīgās vērtības. Nevis jānobumbulē, nevis jāatdod dažādiem grupējumiem un vietējām nomenklatūrām, kas paraduši saņemt valsts pasūtījumu.
Otrkārt, šīs vērtības ir jāskaidro. Īpaši jāvēršas pie bērniem un jauniešiem, mācot saprast mākslu, mācot ar to kontaktēties. Bērni un jaunieši vēl ir atvērti, viņiem var iemācīt, un viņus var padarīt atkarīgus no kultūras. Mākslas zinātnieki un mākslas vēsturnieki ir grēkojuši, daudz ko pārlieku intelektualizēti skaidrojot, tā drīzāk cilvēkus attālinot no mākslas un grūžot prom. Taču kultūras un mākslas uzdevums ir būt tik viegli saprotamai un pieejamai, ka mēs katrs domājam — tas taču ir man, tas man palīdz dzīvot! Ja dienišķā maize ir trūcīga, paklausos vienu dziesmu un tā uztaisu sev dūšu rītdienai. Patiesībā tieši tā ir arī Dziesmu svētku ideja.
Trešais uzdevums ir gādāt par kultūras pieejamību visā Latvijā — arī laukos, tālu prom no Rīgas, un tam nolūkam vajag valsts dotācijas.

- Nākamais ir Dziesmu svētku gads, un svētkus gaidām kā gada lieliskāko un nozīmīgāko kultūras notikumu.

— Šodien man piezvanīja premjers un teica, ka ārkārtīgās noslogotības dēļ nevarēs uzņemties Dziesmu svētku rīcības komitejas vadību. Viņš lūdza to darīt man.

- Dziesmu svētku izdevumu tāme ir sen jau izstrādāta, bet apstiprināta vēl nav.

- Manuprāt, politiskā līmenī Dziesmu svētki netika pareizi iezīmēti. Tas aizgāja kā inerce pēc Rīgas astoņsimt gadu jubilejas, cilvēkiem bija vēlēšanās izdarīt apmēram kaut ko tādu pašu. Bet tā diez vai bija un ir samērojama ar situāciju valstī. Astoņsimt gadu jubileju uzskatīju par tādu, ko rīkojam reizi simts gados. Bet jājautā — vai tik grandioza mēroga pasākumam jāatkārtojas ik pēc diviem gadiem? Iepriekšējās ministres teiktajam, ka vajadzīgi kvalitatīvi Dziesmu svētki, es gribu piebilst, ka mums viss ir vajadzīgs kvalitatīvs! Gan izglītība bērniem, gan veselības aprūpe, gan pensijas un tūkstošiem citu kvalitatīvu lietu un norišu. Kā arhitekte saku: viss ir skaists, ja tas ir sasvstarpēji saskanīgās proporcijās. Taču pašreiz ir nesamērojama proporcija starp iecerētajiem krāšņiem svētkiem un to, kas notiek laukos. Vēlēšanu laikā es izbraukāju Latviju, īpaši Vidzemi. Redzēju, ka cilvēkiem nav pat siltas telpas, kur sanākt kopā, pēc mēģinājumiem ir grūti tikt mājās, trūkst nošu lapu, trūkst tērpu. Premjerministram un ministram vajadzēja šos apstākļus izvērtēt un saprast, kur ir Dziesmu svētku būtība un kur patiesi ir vērts ieguldīt lielus līdzekļus. Manuprāt, tos ir vērts ieguldīt, lai nodrošinātu procesa stabilitāti un svētku mūžīgu notikšanu Latvijā. Esmu jau teikusi, ka vajadzīgs likums par Dziesmu svētkiem. Tajā būtu pateikts, kas ir darāms starplaikos, kas ir Dziesmu svētku virsuzdevums, un pats galvenais, likums paredzētu valsts garantētu finansējumu šim procesam. Dziesmu svētki ir cienīgi saņemt finansējumu no valsts budžeta.
Raugoties, kas notiek laukos, var tikai apbrīnot entuziasmu un motīvus, kādēļ cilvēki vakaros ar sagrabējušām mašīnām pa sliktiem ceļiem brauc kilometriem tālu uz kultūras namiem. Tas tik pierāda, kāds spēks ir dziesmā. Jo, racionāli domājot, šķiet, ka viņi tikai neaptverami daudz tērē — benzīnu, naudu, spēku, laiku. Manuprāt, līdzekļi vispirms bija jāiegulda procesā, ne tik daudz pārmēra krāšņos svētkos. Svētki ir skaisti, tomēr jāatšķir galvenais no pakārtotā. Likums pasargātu šo tautas kustību, lai tā nav atkarīga no tā brīža politiķu lielākas vai mazākas labvēlības.
Dziesmu svētku fenomens ne ar ko nav salīdzināms! Mūsu tautai vienmēr pāri gājušas svešas varas, un materiāli taustāmu nacionālās identitātes simbolu — kādu grandiozu būvi vai telpisku veidojumu — neesam varējuši saglabāt, tikai vien to, ko no mutes mutē atdevām tālāk no paaudzes paaudzē.

— Jūsu ministrijas pārziņā ir teātri un arhīvi, mūzikas skolas un opera, kultūras pieminekļi un bibliotēkas, un naudu vajag visiem.

— Kultūras ministrijas budžets ir veidots piecām lielām programmām. Pirmā ir kultūra, un tā ietver visus muzejus, teātrus, Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju un virkni mazāku institūciju.
Otrs lielais bloks ir izglītība. Mūsu pārraudzībā ir trīs akadēmijas — Mākslas, Mūzikas un Kultūras akadēmija. Ir mākslas un mūzikas koledžas, mūzikas skolas. Izglītības programmai mēs finansējumu nesamazinājām ne par latu, jo uzskatu, ka to principā nedrīkst darīt. Bērniem brīvajā laikā kaut kas ir jādara! Vai nu viņi sporto un muzicē, vai bezdarbībā pastrādā tādas lietas, ka nokļūst Tieslietu ministrijas izmeklēšanas izolatoros. Es biju pārsteigta, cik daudz bērnu ir tajos izolatoros. Un tā ir izvēle — vai budžeta naudu ieliekam izglītībā vai tērējam cīņai ar sekām.
Trešā lielā programma ir nacionālā filmu programma. Ceturtajā programmā ir valsts kultūras sistēmas administrēšana, un piektajā — valsts arhīvi.
Visu programmu kopējie bāzes izdevumi ir aptuveni 27 miljoni latu. Neesam atraduši iespējas budžeta izdevumus samazināt par 1,7 procentiem, bet spējuši tikai par 0,7 procentiem. Minēšu vēl dažus skaitļus — muzeji Latvijā ir 83% dotēti un 17% naudas nopelna paši, bibliotēkas saņem 97% dotāciju, 3% nopelna pašas, teātriem ir 45% dotāciju, 55% — pašu peļņas. Tāpēc prioritāšu sarakstā esam iekļāvuši palielināt finansējumu profesionālo teātru darbiniekiem, lai vidējā alga būtu 180 latu. Igaunijā, piemēram, teātrim dotācijas ir 70% un 30% nopelna paši, Lietuvā vēl vairāk — proporcija ir 79 pret 21.

- Par Nacionālās bibliotēkas celtniecību jums arī būs jācīnās.

- Šobrīd nav izskanējusi doma, ka Nacionālo bibliotēku nevajadzētu celt. Valdība no paša sākuma atbalstīja lauku bibliotēku datorizāciju un pieslēgšanu internetam. Tas ir bezgala svarīgi. Ja lauku bibliotēkā ir tikai viens dators un tas pats nav pieslēgts internetam, mūsu laikos tā ir katastrofāla situācija! Jo lauku bērniem informācija caur interneta pieslēgumu ir stipri vairāk vajadzīga nekā Rīgā, kur daudz un dažādu iespēju kaut kur to atrast. Piemēram, mani lielie bērni pa pasauli braukā nevis par mūsu ģimenes nopelnīto naudu, bet par dažādu fondu piešķīrumiem.
Bibliotēkai būtu jābūt vietējai gaismas pilij katrā pilsētiņā un pagastā. To izprot visi un neviens neuzskata, ka vajadzētu apcirpt tam nepieciešamos 2,4 miljonus latu. Ir jāatrod līdzekļi bibliotēkas celtniecībai, un vienīgais, ko vēlas jaunā valdība, ir precizēt, kādas summas kādiem darbiem vajadzīgas.

- Viena no iespējām kultūrai — lūgt naudu mecenātiem.

- Mani ļoti aizkustina, kā cilvēki dzīvo līdzi Cesvaines pils liktenim. Viendien piezvanīju, lai apsveiktu radinieci, kam tuvojas astoņdesmit gadu. Jau pirmajā dienā, kopš bija zināms bankas konts ziedojumiem Cesvaines pilij, viņa bija piezvanījusi pa maksas tālruni un ziedojusi vienu latu no savas mazās pensijas. Man ļoti patiktu redzēt, ka Latvijas miljonāri ieskaitītu pilij krietni lielākas summas.

- Jūs teicāt, mērķis ir radīt īstas garīgās vērtības. Bet kā to izvērtēt?

- Man ir prieks, ka Rīgas astoņsimtgades laikā visi pasākumi — gan Gadsimta filmu parāde, gan mākslas izstāde "Metropole — Rīga", gan Garīgās mūzikas festivāls, kas tad piedzima un dzīvo tālāk, — bija patiešām izdevušies. Un nebija sadaļu, par kurām tiktu teikts: jā, tur gan naudu nevajadzēja tērēt. Ar gandarījumu domāju, ka diezgan nekļūdīga ir bijusi izvērtēšana, lai atsijātu graudus no pelavām.
Ministrs šobrīd stāv tālu no izvērtēšanas, un es varu tikai radīt mehānismu, kā to darīt citiem cilvēkiem. Kultūrkapitāla fondā vadu starpnozaru padomi. Pēdējā konkursā bija iesniegti gandrīz 170 projektiem. Es būtu priecīga nedarīt neko citu un lasīt tos, bet — jau tā dienā ar divpadsmit darba stundām ir par maz.
Visus kultūras cilvēkus aicinu bezgala atbildīgi izturēties pret šo līdzekļu piešķiršanu. Diskusijas par naudu filmu nozarei iezīmēja arī ļoti svarīgu problēmu — sadalījuma mehānismu. Ja visa Latvija stāvētu un kristu pārliecībā, ka mums ir brīnišķīgas filmas un tiešām īstie cilvēki ir saņēmuši finansējumu un bez šīs filmu mākslas produktiem mēs nevaram nemaz iedomāties dzīvot — būtu skaisti Jāpārdomā, ko valsts, dodot pasūtījumu, grib iegūt pretī un ko mēs visi kopā iegūstam. Manuprāt, jāgādā, lai Valsts televīzija atvēlētu naudu un laiku latviešu filmu rādīšanai, jo galu galā tās uzņemtas par visu mūsu kopīgo naudu.

- Nesen man bija iespēja uzzināt, ar ko Latvija asociējas bijušās Padomju Savienības valstu žurnālistiem. Viņi pazina Laimu Vaikuli, kinozvaigzni Mirdzu Martinsoni, atminējās jauno dziedātāju konkursu vasarā Dzintaros. Citu valstu ļaudīm noteikti ir citi priekšstati. Kas, jūsuprāt, būtu galvenais, ko par Latvijas kultūru vajadzētu zināt ārpus Latvijas?

- Man vissvarīgāk ir, kas notiek pašā Latvijā. Ja te viss būs kārtībā, tieši ar to mūs pazīs ārpusē. Tāpēc nozīmīgi, ko paši uzskatām par prioritātēm un vērtībām un finansiāli atbalstām. Lai kur pasaulē atrastos ansamblis "Kremerata Baltica" — tur Latvijas vārds izskanēs brīnišķīgi. Taču man tagad jāuztraucas, ka mūzikas skolās vairs nav konkursa desmit uz vienu vietu, bet labākajā gadījumā ir divi; citur vispār nav konkursa. Un ir bažas, ka tūlīt pārtrūks pēctecība; mūzikas skolā un pat Mūzikas akadēmijā trūkst labu instrumentu un drīz vien, kā informēja Juris Karlsons, mums nebūs vairs savu mūzikas pedagogu. Šī paaudze beigs strādāt, un citu nebūs. Mūzikas padomē man kāds kā melno humoru teica: tu pasaki valdībai, ka drīz vairs nebūs, kas spēlē viņu bērēs. Atbildēju, ka valdība ir jauna.
Domāt vajag par cēloņiem, nevis sekām. "Kremerata Baltica" ir sakarīga procesa sekas. Ja visu noturam kārtībā un radām labvēlīgus cēloņus, tad sekas būs pozitīvas. Arī Latvijas tēls: pārtikusi valsts, kur ir augsts kultūras un izglītības līmenis un viss pārējais arī!
Pie prioritātēm esam pielikuši arī to, ka jāpalielina Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķu algas. Pēc tam būs jādomā arī par abiem pārējiem — Operas un Liepājas simfonisko orķestri. Nevar bezgalīgi ekspluatēt cilvēka entuziasmu, tam ir robežas.

- Ja jums būtu miljons latu, kur jūs to ieliktu?

- Vajadzību ir tik daudz, ka ar miljonu nepietiktu... Es domāju, ka mums ir jāpavēršas ar seju pret Latviju. Dziesmu svētku likums būtu viena no konkrētajām lietām. Otrs — mums noteikti jāsakārto attiecības ar iepriekšējo gadsimtu. Tas ir īpaši svarīgs kā Latvijas valsts rašanās gadsimts. Bet nav sakārtotas mūsu attiecības ne ar Latvijas brīvības cīnītājiem, ne ar represētajiem, ne leģionāriem, ne nacionālajiem partizāniem. Viss šis laiks ir jāizvērtē — grāmatās, filmās, konferencēs, un tam ir jābūt atbilstīgi iemūžinātam. Niecīgā dārza skulptūra, kas atrodas Torņakalnā (piemineklis represētajiem), mērogā nav salīdzināma ar šīm neaptveramajām ciešanām un traģiskajiem notikumiem Latvijas vēsturē. Tas ir vajadzīgs aizejošās paaudzes dēļ, bet vēl vairāk — mūsu un mūsu bērnu dēļ.
Lestene, otri mūsu lielākie brāļu kapi, ir Aizsardzības ministrijas pabalstīta gandrīz privāta iniciatīva, un Kultūras ministrija to nav iekļāvusi pat kultūras pieminekļu mantojuma sarakstā... Tas beidzot steidzīgi jāizdara! Tā arī būtu pavēršanās ar seju pret Latviju. Visbeidzot, normāli būtu, ka arhitektūra kā māksla nokļūtu Kultūras ministrijas pārraudzībā. Līdz šim Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija rūpējās tikai par mūsu vēsturisko mantojumu. Bet ir jādomā arī par to, lai tas, kas rodas un tiek būvēts šobrīd šeit, kādreiz kļūtu ne tikai par vēstures, bet par kultūrvēstures mantojumu.
Kultūra nav broša, ar ko rotāties ārzemju vizīšu laikā. Kultūra dzīvo valstī, kur vecāki nav pārstrādājušies un viņiem ir laiks bērniem vakarā pasaku izlasīt vai dziesmu nodziedāt, uzrunāt bērna sirdi jau kopš dzimšanas.
Akadēmiski izglītotam cilvēkam rodas apjausma par ārkārtīgi plašajām lietu savstarpējām sakarībām, nevis sakarībām tikai mehāniskā līmenī: piespiežam pirmo pogu un pēc tam trīs nākamās. Bet kā šīs darbības ietekmē cita citu? "Pilna Dieva pasaulīte/sīku, mazu šūpulīšu./Kā tu vienu kustināji/Citi līdzi kustējās"! Pirmās valdības sēdes starplaikā pēc prezidentes uzrunas pacēlām šampanieša glāzes, tika spriests arī par to, cik grūti un smagi būs realizēt jaunās idejas. Teicu: tāpēc jau mums priekšā ir Dziesmu svētki, kur smelties spēkus, un vai atceraties vārdus, ar kuriem sākās Rīgas astoņsimtgades dziesmu svētki: "Visi ceļi gunīm pilni/visas durvis atslēgām/Tev būs ieti visam cauri/Pušu cirst atslēdziņas/Tev būs iet visam cauri/Ar Dieviņa svētībiņu." Tur taču viss ir pateikts. Bērnībā es domāju, ka — visi ceļi gunīm pilni — ar degošām Jāņugunīm. Tagad, pēc astoņsimtgades svētkiem, zinu, ka visi ceļi ir pekles ugunīm pilni. Un durvis ir ciet! Tu nekur netiec iekšā, bet — ir jāiet.

DACE KOKAREVIČA