10. Saeimas deputāte

2010. – 2011.

Saeimā atkārtoti tiku ievēlēta no politisko partiju apvienības "Vienotība", biju šīs frakcijas deputāte. 10. Saeimas darbības laiks bija vien nepilns gads.

Strādāju Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā un Pieprasījumu komisijā, tāpat arī Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas Bērnu un jaunatnes lietu apakškomisijā un Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas Mājokļa jautājumu apakškomisijā. Biju arī Saeimas Tibetas atbalsta grupas priekšsēdētāja vietniece.

Par svarīgāko no šajā sasaukumā paveiktā – nākamajās rindkopās.

Par bērnudārza nodrošināšanu bērniem no pusotra gada vecuma

Sekmēju to, lai Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija pieņemtu lēmumu par ieceri visiem bērniem no pusotra gada vecuma nodrošināt iespēju apmeklēt bērnudārzu.

Uzskatīju to par ļoti nozīmīgu soli patlaban aktuālā demogrāfijas jautājuma risināšanā un biju pārliecināta, ka šādu ieceri var īstenot, neprasot papildu finansējumu, bet gan pārskatot pieejamo - jau pieejamie pašvaldību finanšu resursi jānodrošina vienlīdzīgi visiem vecākiem. Vecākiem tad būtu iespēja vest bērnus uz bērnudārzu un pašiem atgriezties darba tirgū.

Ideālā gadījumā - ja pašvaldības bērnudārzā brīvas vietas nav, pašvaldībai bērna uzturēšanas summa jāizmaksā vecākiem. Sākotnēji pašvaldības paziņoja, ka tas nav iespējams, ka tad tām jābankrotē. Tomēr izdevās panākt, ka patreiz Rīgā vecākiem tiek kompensēti 93 lati mēnesī. Šāda norma nodrošina taisnīgumu pret bērniem un vecākiem.

Lai šo lēmumu nevarētu dažādi interpretēt, ierakstījām Izglītības likumā, ka pašvaldībām jānodrošina vienlīdzīga piekļuve pirmskolas aprūpes iestādēm bērniem no 1,5 gadu vecuma. Izglītības un zinātnes ministrija cenšas to interpretēt kā vienlīdzīgu pieeju bērnudārzu rindām, bet runa ir vienīgi un tikai par vietu bērnudārzā.

Tāpat likumdošanā noteicām, ka pašvaldības par pakalpojumiem maksā ne tikai pašvaldību dibinātām pirmsskolas izglītības iestādēm, bet arī privātajām izglītības iestādēm.

Izglītības likums


Grozījumi Civilprocesa likumā

Civilprocesa likuma grozījumu sākotnēji piedāvātā redakcijā 616.pantā tika noteikts, ka pēc tam, kad pirmajā izsolē izsolītais nekustamais īpašums nav nopirkts, rīkojama otrā izsole, kur nekustamā īpašuma solīšana sākas no summas, kas atbilst 60 procentiem no sākumcenas pirmajā izsolē.

Šāds nosacījums man likās pilnīgi netaisnīgs attiecībā pret parādnieku, jo jau tā bija un arī šobrīd pastāv situācija, kad nekustamais īpašums pirmajā izsolē tiek pārdots par sākuma cenu, kas atbilst 55-65% no patiesās nekustamā īpašuma tirgus cenas. Jo nekustamais īpašums pārdodams izsolē par sākumcenu, kas atbilst tā piespiedu pārdošanas vērtībai. Bet atbilstoši metodikai, ko piemēro nekustamo īpašumu vērtētāji, piespiedu pārdošanas vērtība sastāda aptuveni 55-65% no nekustamā īpašuma tirgus vērtības.

Tādējādi sākotnēji piedāvātā likuma grozījumu redakcija “piedāvāja” pārdot nekustamo īpašumu otrā izsolē par sākumcenu, kas sastāda tikai aptuveni 30-40% nekustamā īpašuma tirgus vērtības. Šāds likuma grozījums būtu krasi netaisnīgs attiecībā pret parādniekiem, un tas darbotos tīri tikai piedzinēju interesēs, lai par salīdzinoši nelielu cenu (attiecībā pret patieso tirgus cenu) varētu paturēt sev izsolēs nenopirktos nekustamos īpašumus. Šāda situācija tikai palielinātu jau tā lielo spriedzi attiecībās starp kredītiestādēm un to klientiem, kas nespēj pildīt savas saistības.

Tāpēc mans priekšlikums bija tomēr ievērot iepriekšējo proporciju, kas pastāvēja Civilprocesa likumā –  2.izsoles sākumcena ir 75% no 1. izsoles sākumcenas. Un kaut arī vairs nepastāv trīs izsoļu kārtas, mana piedāvātā Civilprocesa likuma 616.panta redakcija ir samērīga attiecībā uz visām iesaistītajām pusēm, jo piedzinējs pie šīs likuma kārtības jau pēc 1.izsoles, kurā nekustamais īpašums nav nopirkts, var paturēt sev īpašumu par 55-65% no tā reālās tirgus cenas, bet pēc 2.izsoles, kurā īpašums nav nosolīts šī cena, par ko piedzinējs var paturēt īpašumu, sastāda 42-49% no īpašuma reālās tirgus cenas. Tādējādi mana likuma grozījumu piedāvātā un apstiprinātā redakcija tomēr ir samērīga alternatīva visām iesaistītajām pusēm.

Līdzdalība Tibetas grupā

2011. gada 25. martā, kas Latvijā ir Komunisma upuru piemiņas diena, Saeimā viesojās Ķīnas „tibetologu” delegācija, lai klāstītu, cik brīnišķīgi tibetiešiem klājas „lielā brāļa” paspārnē. Pēdējos trīs gados ir apcietināti apmēram 70 tibetiešu rakstnieki, blogeri, mūziķi kultūras darbinieki, Tibetā iepludina ķīniešus, skolās tibetiešu bērniem uzspiež mācības ķīniešu valodā — par to, protams, viesi nerunāja.

Delegāciju vadīja Ķīnas Sociālās akadēmijas ģenerālsekretāra vietnieka Hao Šiujuaņs, viesus pie Saeimas sagaidīja „Biedrības Latvija – Tibetai” pārstāvju pikets. Ar piketētājiem Ķīnas delegācija netikās, taču par situāciju okupētajā Tibetā atgādināja Saeimas Tibetas atbalsta grupas deputāti, to vidū arī es.

Tibetas atbalstītāju pikets pie Saeimas
2011. gada 25. martā

Savukārt 18. augustā biju to piecu Saeimas deputātu vidū, kas Igaunijas galvaspilsētā Tallinā tikās ar Tibetas budistu garīgo līderi Dalailamu. Tikšanās notika Igaunijas parlamentā un tajā piedalījās parlamentārieši no trim Baltijas valstīm.

Dalailama tikās ar Baltijas valstu parlamentāriešiem
2011. gada 19. augustā

Tibetā notiekošais daudzējādā ziņā atgādina Latvijā pieredzēto. Komunisma būtība ir nemainīga – vai runa ir par PSRS vai par Ķīnu. Vardarbība un genocīds ir dabiska šādu režīmu iezīme. Mums citu valstu un savas nesenās vēstures priekšā ir morāls pienākums un atbildība nevērtēt savas ekonomiskās attiecības un intereses augstāk par cilvēciskajām un demokrātiskajām brīvībām un vērtībām.

Par 16. martu

Mūsdienu Latvijā „leģionāru jautājums” joprojām netiek novērtēts ne patiesi, ne godīgi un bez cieņas pret pašiem cīnītājiem.

Pēc Otrā pasaules kara Cēdelghemas gūstekņu nometnē Beļģijā izveidotās organizācijas “Daugavas Vanagi” Centrālā valde savā sēdē 1952. gada 11.–12. aprīlī Londonā pieņēma lēmumu par 16. martu kā Latviešu leģiona atceres dienu. Šī datuma izvēli noteica tas, ka 1944. gada 16.‐18. marta kaujās pie Veļikajas upes Krievijā leģiona 15. un 19. divīzijas vienības pirmo un arī vienīgo reizi kara laikā cīnījās kopā un izcīnīja sekmīgas kaujas latviešu virsnieka pulkveža Artūra Silgaiļa augstākajā vadībā.

80./90. gadu mijā arī Latvijā 16. marts kļuva par datumu, kad bijušie leģionāri, viņu draugi un tuvinieki, atceras un piemin Otrā pasaules kara cīņās kritušos, ievainotos un dzīvi palikušos, trimdā izkaisītos un padomju filtrācijas un soda nometnes pārdzīvojušos un no tām neatgriezušos latviešu karavīrus, kuri bija spiesti uzvilkt svešas uniformas, jo citas iespējas kā aizkavēt padomju okupācijas atgriešanos toreiz nebija.

Vienlaikus daudzi ārzemēs un arī Latvijā saredz tikai leģionāru piederību vācu SS karaspēkam, nevēloties izprast atšķirību starp nacistu noziegumiem un cīņām frontē, tāpēc 16. marts no vienkāršas leģionāru atceres dienas, kāda tā Latvijā bija līdz 1998. gadam, mūsdienās ir pārvērties par starptautisku saspīlējumu, iekšpolitisku spekulāciju, naidīgas propagandas un sabiedrības konfrontācijas demonstrācijas datumu.

Cīņas Veļikajas upes krastos prasīja ap 2000 latviešu leģionāru – manas tautas dēlu dzīvību.

Ja gribam, lai Latvijas tālākajam ceļam ir svētība, tad ar cieņu jāizturas pret iepriekšējām paaudzēm, godīgi jānovērtē to domas un darbi.

Tāpēc ik gadu esmu kopā ar leģionāriem gan 16. martā Rīgā, gan 8. maijā Lestenē.

Uldis Neiburgs, 1944. gada 16. marts vēstures literatūrā [PDF]

Rosināta diskusija par kritērijiem

Sabiedrībā un kultūras profesionāļu vidē esmu rosinājusi diskusiju par kritērijiem, piešķirot valsts dotāciju apjomīgiem radošiem projektiem. Tiekoties ar kino nozares pārstāvjiem, paudu viedokli, ka niecīgais valsts atbalsts šim mākslas veidam Latvijā būtu jāizmanto lietderīgi, rūpīgāk izvērtējot filmas, kam tiek piešķirts valsts līdzfinansējums.

Neapšaubu radošas personas tiesības uz radošo brīvību un tiesības uz brīvu savas ieceres īstenošanu, tomēr jūtos atbildīga nodokļu maksātāju priekšā par valsts naudas izlietošanu un vēlos veicināt izcilu, kvalitatīvu, konkurētspējīgu mākslas darbu tapšanu.

Aizsāktā diskusija turpinās.