Kultūras ministre

2002-2004

Stājoties kultūras ministres darbā, mans uzstādījums bija – ar seju pret Latvijas kultūrvidi. Mērķis – radīt iespējas kultūras cilvēkiem vieglāk elpot un rezultatīvāk strādāt brīvā, sakārtotā demokrātiskā vidē.

Nepilna pusotra gada laikā izdevās izkustināt no stagnācijas KM aparāta darbību un uzsākt jau sen vajadzīgās reformas, kāpinot ministrijas darba tempu, cenšoties sekmēt kultūras jomā strādājošo iniciatīvas, un piedāvājot ministriju kā tolerantu un konstruktīvu sarunu partneri.

Efektīvi strādājošai, modernizētai ministrijai bija jāspēj nodrošināt, lai Latvijas kultūras videi beidzot tiktu piedāvāti skaidri pastāvēšanas noteikumi, un tiktu celts kultūras prestižs līdzās par sabiedrības dzinējspēkiem uzskatītajai ekonomikai un politikai. Diemžēl iesāktajiem darbiem trūka pēctecības.

Būtiskākie veiktie darbi un prioritātes, vadot Kultūras ministriju:

Audits Kultūras ministrijā.

Lai apzinātu, kā un pēc kādiem principiem iepriekš izlietoti no valsts budžeta kultūrai atvēlētie līdzekļi, ministrijā tika veikts KM finanšu vadības un nekustamo īpašumu apsaimniekošanas audits. Pirmais 12 gadu laikā kopš ministrijas izveides.
Pēc situācijas izvērtēšanas tika uzsākta KM pārvaldes sistēmas uzlabošana un optimizēšana – mainīts ministrijas administratīvais kodols, ieviesti jauni vadības pārvaldes principi. Nomainītas būtiskas KM "atslēgas personas" – valsts sekretārs, finanšu departamenta direktore, ministrijas nekustamo īpašumu apsaimniekošanas uzņēmuma direktors u. c. Ekspertīze par KM nekustamo īpašumu iepriekšējo periodu apsaimniekošanu iesniegta ģenerālprokuratūrā.

Nacionālās bibliotēkas būvniecības projekts.

Apjomīga izpētes darba rezultātā tika apzināta reālā Nacionālās bibliotēkas projekta īstenošanas situācija. Diemžēl tikai Eināra Repšes valdības darbības laikā (2002-2004) nevis agrāk tika radīta juridiskā un administratīvā bāze bibliotēkas projekta realizācijai – izstrādāts jauns, darboties spējīgs LNB projekta īstenošanas likums, izveidota uzraudzības padome un ministrijas darba grupa. Apstiprināts veicamo uzdevumu un finansējuma plāns turpmākajiem diviem gadiem, atgūti 9 miljoni no Latvijas Kuģniecības privatizācijas rezultātā iegūtajiem 36 miljoniem latu, kas pēc likuma pienācās Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvniecībai.

Kultūras nozarē strādājošo algas.

Īsā laikā izdevās panākt algu palielinājumu gan trīs Latvijas simfonisko orķestru mūziķiem, gan teātru darbiniekiem.

Valsts dotāciju sadalē teātriem ieviesti vienoti kritēriji.

Valsts finansējuma sadalē teātriem agrāk nepastāvēja vienotu principu sistēma, centāmies tādus izveidot. Plānojām, ka, balstoties uz Ekonomikas institūta izstrādātiem ieteikumiem, līdzekļu sadalē KM aizvien vairāk ņems vērā māksliniecisko kvalitāti un izrāžu apmeklētību.
Teātri sāka izstrādāt trīs gadu darbības plānu, kurā aptverta mākslinieciskā un saimnieciskā darbība un repertuāra politika, kas ļautu saprast, ko teātri var izdarīt ar valsts piešķirto finansējumu un kā šī nauda tiek izlietota mērķu sasniegšanai.

Koncepcija "Par tautas mākslu".

Ministrijas speciālisti izstrādāja jaunu nolikumu par valsts mērķdotāciju sadali tautas mākslas kolektīvu vadītāju atalgojumam. Tās piešķiršanas kritēriji tika precizēti, ieviešot agrāk trūkstošo skaidrību dotācijas sadales principos, un demokratizēti, lai nauda nepaliktu tikai lielajās pilsētās, kur objektīvi iespējams panākt augstāku kolektīvu darbības kvalitāti.
Kultūras procesu attīstībai reģionos aizvien vairāk uzmanības sāka pievērst arī KKF, izvērtējot konkursos iesniegtos projektus. Lai samazinātu plaisu starp pilsētnieku un lauku iedzīvotāju iespējām piedalīties kultūras procesos, tika veiktas vairākas iestrādes. KM speciālisti iesaistījās likumprojekta "Par pašvaldībām" jaunās redakcijas izstrādē, lai sekmētu lielākas nozīmes piešķiršanu reģionu, novadu tautas namiem un kultūras namiem kā centriem, kas vieno ap sevi vietējo kultūras dzīvi. Bez valsts atbalsta vietās, kur pašvaldību vadītāji nebija kultūras patrioti, šie nami strauji komercializējās. Tāpēc svarīgi bija veidot kultūras un tautas namu akreditācijas sistēmu, kāda jau ir īstenota muzejos un kultūrizglītības iestādēs. Akreditācijas rezultāti būtu pamats iespējai pretendēt uz valsts finansējumu.
Koncepcijas "Par tautas mākslas tradīciju saglabāšanu" mērķis bija juridiski nostiprināt obligātu atbalsta mehānismu Dziesmu svētkiem un tautas mākslas procesu uzturēšanai. 2004. gada oktobrī, kad jau ilgāk par pusgadu vairs nebiju kultūras ministre, Ministru kabineta atbalstītais rīkojums „Par tautas nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas koncepciju" pirmajā punktā paredzēja "Atbalstīt Tautas nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas koncepcijas kopsavilkumā ietvertā risinājuma A variantu", kurš nosaka, ka "Atbilstoši konvencijas prasībām tiek veidots Latvijas nemateriālo kultūras vērtību saraksts, kurā iekļaujamas nācijai nozīmīgās nemateriālās kultūras vērtības. Šāds saraksts gan dod iespēju vērtības identificēt, taču nenodrošina to saglabāšanu nākamajām paaudzēm, jo nenosaka saglabāšanas programmu izveidi un to finansēšanas mehānismu. Un konvencija īstenojama likumā par valsts budžetu kārtējam gadam paredzēto līdzekļu ietvaros.
Kultūras ministrija par labāko uzskatīja otru piedāvāto problēmas risinājumu, tomēr kultūras ministre H. Demakova neatrada par vajadzīgu piedalīties Ministru kabineta sēdē un koncepcijas B variantu aizstāvēt.

Kultūrizglītības struktūra.

Vienojoties ar Izglītības ministriju, KM pārziņā tika saglabāta arī vienota kultūrizglītības piramīda: mākslas un mūzikas skolas, vidusskolas un augstskolas.

Arhitektūra – kultūras nozare.

Arhitektūras nozare tika iekļauta Kultūras ministrijas sistēmā. Saeimā tika pieņemts nu jau KM virzītais Rīgas vēsturiskā centra aizsardzības likums, pie kura pirmsākumiem biju strādājusi vēl kā Rīgas domes deputāte.
Ministrija arī izteica protestu pret degradācijas procesiem Rīgas publiskajā telpā saistībā ar "Saules akmens" celtniecību Pārdaugavā un piešķīra kultūras pieminekļa statusu Komētfortam.

Kultūras ministrijas un Kultūrkapitāla fonda budžeta apvienošana.

Valdības lēmumu par speciālo budžetu likvidāciju man kā ministrei nācās respektēt. Kompromiss šajā jautājumā bija – paredzēt esošo līdzekļu apjoma saglabāšanu un palielināšanu par 10% gadā katru gadu, to nostiprinot KKF likumā.
Izpratu radošo cilvēku bažas par ierēdņu iespējamo vēlmi noteikt, kādi kultūras projekti būtu atbalstāmi, taču, nonākot KM pamatbudžetā, KKF finansējums nekļuva apdraudētāks. Svarīgāk par to, kāds ir budžeta juridiskais statuss, ir valsts izpratne par nepieciešamību finansiāli atbalstīt radošo cilvēku darbību, veicinot gan radošās vides pastāvēšanu, gan radošo daudzveidību.

Kultūra – valstiskā prioritāte 2004. gadam.

Pirmo reizi Latvijas valsts pastāvēšanas laikā kultūras nozare kā iespējamā valsts prioritāte tika iekļauta prioritāšu sarakstā līdzās Eiropas Savienībai un NATO un apspriesta Ministru kabinetā un sabiedrībā. Uzskatu to par panākumu.
Ikviena Latvijas kultūras ministra pienākums ir atkal un atkal pieteikt valdībā kultūru kā valsts prioritāti, līdz tā par tādu kļūst.

Ingūna Rībena: "Neviens neapdraud mūs vairāk kā mēs paši!"
Laikraksts "Rīgas Balss", 2004.gada 22.janvārī

Katrs lauku zēns Venēcijā
Laikraksts "Diena", 2003. gada 31. janvārī

Ingūna Rībena: "Kultūra nav broša pie svētku uzvalka."
Laikraksts "Lauku Avīze", 2002. gada 19. decembrī